Lieldienu priekšvakarā savus cienītājus radīt Rīgas ielās papildu sastrēgumus aicināja grupa “Dagamba”, kas tirdzniecības centrā “"AKROPOLE Rīga” pirmo reizi plašākai auditorijai atrādīja jaunajā albumā “Bach Against the Machine” iekļauto skaņu materiālu. Tas balstīts uz divu pilnīgi it kā nesavienojamu personību “krustošanas” – klasiskās mūzikas dižgara Johana Sebastiana Baha un repmetāla celmlaužu “Rage Against the Machine” daiļrades sapludināšanas instrumentālās kompozīcijās.
Savos iepriekšējos studijas albumos (pavisam viņiem tādu ir seši) klasiskās mūzikas huligāni “Dagamba” bija pamatīgi “apstrādājuši” Ludviga van Bēthovena un vācu industriālo metālistu “Rammstein” daiļradi (albums “#LudwigVanRammstein”, 2017), pēc tam ķērušies klāt komponistam Pēterim Čaikovskim (albums “Dagamba feat. Tschaikovsky”, 2019), bet nu laimīgi nelaimīgā (vai otrādi) loze kritusi Johanam Sebastianam Baham un amerikāņu rokgrupai “Rage Against the Machine” (RATM).
“Daudzi droši vien domās, ka mēs vienkārši savienosim Bahu ar “Rage Against the Machine”, bet tie nav “kaveri” - tas vairāk ir stāsts, kurā mēs Baham iedodam tādu kā cilvēcības un dabas skaistuma lomu, bet “Rage Against the Machine” it kā personificē urbāno vidi, mākslīgo intelektu, mobilos telefonus, tehnoloģijas un visu pārējo, kas aizņem cilvēku prātus šajos laikos. Tas parāda, kas notiek, kad abas šīs vides satiekas,” skaidro grupas “Dagamba” līderis Valters Pūce.
Lai gan Valters & Co prezentācijā vairākkārt ieminējās, ka ceļš līdz šī albuma izdošanai bijis tāls un ilgs, stāstītais drīzāk asociējās ar četrus gadus ilgo pauzi kopš iepriekšējā diska klajā laišanas (tam pie vainas lielā mērā bija pandēmija), taču izrādās, ka šis ceļš bijis krietni tālāks un ilgāks nekā to varēja iedomāties.
“Šī projekta ceļš ir sācies 1999. gadā, kad mēs ar Valteru apmeklējām kinoteātri “Oskars” (tā priekštecis bija kino “Pionieris”, bet pēc tam šajās telpās atradās slavenais “Essential” - aut.) - nopirkām divas biļetes pirmajā rindā, lai noskatītos filmu “Matrikss”. Un kāds tur bija galvenais treks? Pareizi, “Rage Against the Machine” [dziesma “Wake Up”]! Līdz ar to var teikt, ka šis albums ir garš ceļš kopš 1999. gada,” stāsta grupas dalībnieks Antons Trocjuks. “Pēc tam mēs vēl klausījāmies un skatījāmies VHS videokaseti ar “Rage Against the Machine” uzstāšanos, kuru Valteram uzdāvināja senči, un kuru mēs “izskatījāmies” līdz tādam līmenim, ka tā pārstāja rādīt.”
“Dagambas” dalībnieki ir akadēmiski izglītoti mūziķi, tomēr ir ļoti labos draugos ar smago rokmūziku, piemēram, Valters ir manīts metālmūzikas koncertos klubā “Melnā Piektdiena”, pirms pāris gadiem grupa kāpusi uz vienas skatuves arī ar “Skyforger” utt. “Arī es esmu bijis “Melnajā Piektdienā”, un arī man patīk smaga mūzika, piemēram, “Architects”, arī “Metallica” un “Rammstein”, vēl citas. Taču klausos arī klasisko mūziku, un varbūt tāpēc arī šādi projekti mums tik sekmīgi veidojas, jo izdodas savienot nesavienojamo, proti, mēs klasiskās mūzikas pamatus ietērpjam mūsdienīgā apvalciņā,” domā Antons.
Galvenā šī albuma ideja - “Dagamba” mūziķi mēģinājuši iejusties Zaka de la Ročas, Toma Morello, Tima Komerforda un Breda Vilksa ādās, spēlējot kā viņi, tikai ar saviem instrumentiem un saviem izteiksmes veidiem. “Mēs negribējām izmantot jau gatavu skaņu materiālu, ko sarakstījuši paši “RATM” - tam atvēlēts tikai viens “kavers”. Ierakstam piegājām ar tādu domu, ka mēs, ietekmējoties no “RATM”, uzrakstam savu mūziku, kas ir līdzīga viņu stilistikai, un pasniedzam to tā, kā to varētu iespēlēt viņi ar mūsu instrumentiem,” tā Antons.
Valters Pūce: ”Albuma idejiskā koncepcija radās jau pēc veiksmīgās koncertprogrammas “#LudwigVanRammstein”, bet īstais laiks, lai to realizētu, pienāca tikai tagad. To noklausīties ir kā noskatīties filmu. Katrs skaņdarbs ir veidots kā grāmatas nodaļa, kuras kopā veido vienotu stāstu. Ideja ir par divām pretējām pasaulēm, kuras nepārtraukti mijiedarbojas mūsu dzīvēs - dabas skaistums, cilvēcība un tehnoloģiju nepārtrauktā iedarbība. Tas ir stāsts, kurā tiek pretnostatītas divas pasaules, kas sadzīvo līdzās. Par tehnoloģijām, kas ielauzušās mūsu ikdienās, pārņem mūsu maņas un prātus, par netaisnībām, par varas alkām, kas notrulina. Vienlaikus tam pretim stāv pirmatnējais, patiesais un labestīgais, bez kā nenotiktu virzība uz priekšu.”
Starp citu, teiktā rezumējums par virzību uz priekšu muzikālā ziņā ir atrodams albuma noslēdzošajā kompozīcijā “Legacy Of Bach”, kurā šis ceļš jeb mūzikas ciltskoks ved no Baha uz Bēthovenu un tālāk uz Šopēnu, Ravēlu un Prokofjevu, tad iemaldās džezā, pārceļas uz “Led Zeppelin” un noslēdzas ar “Rage Against the Machine”.
Noklausīties albumu - lai arī lielveikals tam nav pati piemērotākā vieta - bija atnācis arī pašmāju redzamākais “RATM” piekritējs Ralfs Eilands, kurš ir pabijis šīs grupas koncertos arī klātienē. “Es atnācu, jo Valters man ir ļoti labs draugs, un līdz ar to man arī visa grupa ir čomi. Taču, ja arī viņi man nebūtu pazīstami, un mani kāds aicinātu uz prezentāciju, kurā skanētu “Rage Against the Machine” mūzika, es noteikti atnāktu!” apstiprināja Ralfs. “Es negribētu, lai tas izklausās pēc manas idejas - tā ir viņu ideja! -, taču reiz biju viņiem ieminējies, ka būtu ļoti forši, ja viņi sataisītu kaut ko ar “reidžu” mūziku. Neesmu gan vēl noklausījies [albumu], jo zināju, ka šeit būs koncerts, bet, protams, zinu dziesmu “Killing In The Name Of Bach”.”
Uzreiz gan jābrīdina, ka pirms klausīšanās labāk vispirms izlasīt par jauno albumu pieejamo informāciju, citādi var sanākt kā apskatniekam, kurš iesākumā bija varen vīlies, ka šajā darbā tiešas references uz “RATM” daiļradi atrodamas tikai kādos trīs skaņdarbos, turklāt arī tad divos no tiem pavisam fragmentāri. Kad kļūst skaidrs “Dagamba” mūziķu domugājiens šī projekta veidošanā, arī albumā iekļautais skaņu materiāls ir klausāms ar pavisam citām ausīm.
Ja ņem vērā pašu “Dagambas” mūziķu uzstādījumu spēlēt kā “RATM”, tad par labāko skaņdarbu laikam atzīstams “Father And “Son””, kurā nudien šķiet, ka pie instrumentiem ķērušies arī Morello ar Komerfordu. Aizrauj arī “Bachivitus”, savukārt “Burning Monk” ar enerģisko “reidžu” ievadu droši vien teicami izklausīsies koncertos. Par ievadošajiem gabaliem - “Killing In The Name Of Bach” un “Killing In The Name” “kaveru” - nav nekas daudz piebilstams, tie ir šī lieldarba esence. Tāpat kā “Legacy Of Bach”, kas ir šī muzikālā stāsta loģisks noslēgums, kad pašiem mūziķiem droši vien aizrautībā gribējies plēst stīgas un dauzīt savus instrumentus “RATM” akordu pavadījumā, tikai labas uzvedības pamatprincipi to nav ļāvuši (bet varbūt aizkulisēs ir ļāvuši?) darīt.
Taču “dzīvajā” tas viss pilnīgi noteikti izklausīsies un izskatīsies daudz efektīgāk. Ilgi līdz tam nav jāgaida: 3. jūnijā Mežaparka Lielajā estrādē notiks “Dagambas” lielkoncerts - tur par to varēs pārliecināties visā pilnībā.
