Dziedātāja Būū: Vidējam postpadomju latvietim mana patiesā daba un vērtības ir absolūti nepieņemamas

© AKSEL SHOT IT

Dziedātāja Būū (īstajā vārdā Ilze Fārte) intervijā “Neatkarīgajai” par to, kā notiek iedvesmošanās cirst ledu pasaules informācijas telpā, par dažādu ķermeņu skaistumu un sievietes iespējām mūzikā un biznesā.

Būū pēdējos pāris gados strauji izlauzusies līdz latvju popmūzikas pašām virsotnēm. Pērn viņa saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” pat divās nominācijās - gan par “Gada debiju” (kas saprotams), gan par “Gada dziesmu” (ar skaņdarbu “Sāku no sākuma”). Ļoti labas atsauksmes izpelnījies arī Būū debijas albums “Albūūms”, radiostacijas vagoja un joprojām vago viņas hiti “Siekala”, “Mazais pirkstiņš” un “Kur ir mana cilts” (kopdarbs ar Edavārdiem), arī “Kur saule”, kur Būū piedzied Aminatai utt. Izturēt šādu panākumu gūzmu nav viegli, kur nu vēl tādam “dabas bērnam” kā Būū… Par to visu un daudz ko citu intervijā ar Būū - tā notika rakstiski, atbildes pielabojot tikai redakcionāli. Dziedātājai ir dūša un pārliecība par sevi - tas ir nenoliedzami.

Pavasarī biji plānojusi izdot minialbumu, taču sanākušas trīs dziesmas jeb triloģija. Pietrūka skaņu materiāla, pietrūka radošās enerģijas kaut kam lielākam vai vienkārši nolēmi vēl mazliet pie tā visa piestrādāt?

Nē, nē! Tā arī bija plānots - trīs dziesmu minialbums/EP/triloģija. Jauna materiāla šajā dzīves posmā man ir ļoti daudz, tikai tā bezgala kaitinošā mūzikas promotēšana ir vienīgais šķērslis nepārsātināt internetu ar Būū dziesmām.

F64

Cik sapratu, šobrīd dodies ceļojumā, lai uzkrātu idejas jauniem darbiem. Daļa latvju mūziķu dodas uz Indiju, daļa - radošās nometnēs pie ezeriem, puķītēm un dabas (un pēc tam visi vienoti raksta vienādas dziesmas par ezeriem, puķītēm un dabu…). Kāds ir tavs maršruts un tā mērķis?

Braukšu uz Tenerifi. Mērķis - saule, jūra un darbs pie jaunā materiāla. Nebraucu tikai smelties iedvesmu, prombūtnē arī strādāšu - ar savu pārvietojamo ierakstu studiju. Jau vairākus gadus paralēli Rīgas dzīvei pamazām iekārtojos tā, lai varētu ziemās strādāt/rakstīt siltumā. Šis nebūs atpūtas brauciens, jo darbu turpinu neklātienē, taču vides maiņa, jūtu, palīdzēs nomierināties. Bet par ezeriem, puķītēm un dabu - man jau ir lērums šādu vēl neizdotu dziesmu, sirdī esmu pagāne, un ar Dabiņu man ir dziļi sakņota un lolota mīlestība - tāda, ka varu tevi iepriecināt - agrāk vai vēlāk arī Būū dziedās par klišejiskajiem sevis meklējumiem pie dabas krūts.

Piesakot minialbumu, teici, ka līdz šim publiskajā telpā esi rādījusi tikai savu gaišo pusi, bet “tas, ka demo plauktā sāka krāties tieši tumsā smeltās dziesmas, neļauj man ilgāk izlikties par eņģeli”. Vismaz man nemaz pēc tāda eņģeļa nelikies arī iepriekš…

Paldies par komplimentu (smejas)! Esmu gan eņģelis, gan dēmons, gan priecīga, gan bēdīga, gan maiga, radoša dvēsele, gan haizivs, kas aizstāv savas tiesības un stingru dūri pastāv par savām vērtībām - viss ir vienlīdz īsts un patiess. Esmu gan privātās dzīves, gan, protams, profesionālās darbības ietvaros pieredzējusi gana daudz “tumsas”, manipulāciju, pāri darījumu, ļaunu nodomu. Pasaulē mēs redzam tieši to pašu - tumsa pastāv. Tāda ir realitāte, un tas ir OK. Es no sirds ticu lielajam balansam visumā - “iņ” un “jan”, diena un nakts, mīlestība un naids utt. - un, manuprāt, šis likums strādā pilnīgi visur. Arī manī. Man ir 25 gadi, un es izzinu sevi, esmu liels filozofētājs, un šobrīd lielu lomu manā pašizziņā spēlē manas ēnas puses izzināšanas. Kā dziesmā “Augstāk”: “Studēju Jungu un tulkoju sapņus, kad dēmoni guļ man mīļi karotītē blakus.” Tāpēc arī šajā triloģijā tik daudz par tumsu.

Publicitātes foto

“Pēc debijas albuma Būū saprata, ka pārdzīvojumiem nav devusi iespēju sadzīt un ir bijis bail publiskajā telpā parādīt to personības šķautni, kuru parasti slēpj” un “māksliniecei brīvība ir vajadzīga kā skābeklis un, ja turpinās pati sevi cenzēt, viņa kā Būū drīz beigsies” - šie ir tavi izteikumi pēc triloģijas izdošanas. Vai vari tos pakomentēt nedaudz sīkāk?

Lielais panākumu virpulis, kas ievilka pagājušajā gadā, rezultējās manas radošās brīvības sarukumā. Komentāri, viedokļi, padomi - viss, protams, mani ietekmēja, un es sarāvos. Koncertos bieži bija bērni, kas ļoti lielā mērā ierobežoja vienu no tēmām ap seksualitātes brīvību, kas manā mūzikā ir svarīga (kā dziesmās “Siekala”, “Varavīksne”, ”Melnā maģija”, ”Labāko draugu”). Un šajās bailēs nebūt pārāk kontroversālai, trakai vai spēcīgai, es mazliet pazudu no publiskās telpas. Nav viegli saņemt draudu vēstules, baidīties par savu drošību un nākamajā sekundē rakstīt smaidīgas popdziesmas un iet jokoties uz intervijām... Es ļoti atvainojos, ja man kāds nepiekrīt, bet vidējam postpadomju latvietim mana patiesā daba un vērtības ir absolūti nepieņemamas. Dzīvot un radīt mūziku pašcenzūrā es nevēlos, un pat varētu teikt, ka nevaru. Ja gribas pieredzēt autentisku mākslinieka attīstību, jāļauj viņam būt. Es ļauju sev būt.

Pavērojot tavas aktivitātes sociālajos tīklos, šķiet, pēkšņi uzkritusī atzinība un atpazīstamība nav bijis viegls slogs - te Būū histēriski raud par rudenī krītošajām lapām, te redzama emocionāli gandrīz sabrukusi sēžam pie datora u.tml. Kā un vai vispār tiec ar to visu galā?

Lai precizētu - tas, ka es raudu par rudenī krītošām lapām, runāju ar jūru, paijāju papardītes un buros kadiķu piedūmotā istabā, ir labi, skaisti, pieņemami un veselīgi. Nevēlos, lai kāds, lasot šo, domā, ka es ar to nelepojos. Tas, ka es jau no bērnības jūtu dziļu, intuitīvu saikni ar gadalaika izmaiņām un dabu, esmu emocionāla un empātiska, ir tikai un vienīgi lepošanās vērts fenomens un nemazina manu varēšanu. Punkts. Bet par to, vai tieku galā - protams, ka tieku. Esmu stipra, ambicioza, jauna, neatkarīga māksliniece. Man ir komanda, uzņēmums, karjera, mežonīgas darba spējas un strukturēti plāni nākamajiem Būū attīstības gadiem. Nav viegli, protams, bet tas, ka ik pa laikam padalos ar kādu slikto dienu savos “insta-storijos”, nozīmē tikai to, ka esmu gana drosmīga padalīties arī ar emocionālo pusi. Raudāt ir veselīgi, un mums kolektīvi vajadzētu normalizēt dažādu emociju spektru.

Publicitātes foto

Sociālie tīkli ir efektīgs un iespaidīgs, taču vienlaikus arī ļoti bīstams ierocis - vai emocionāli pārāk tajos neatklājies? Piemēram, meditācija par aizcietējumiem diez vai ir tas, ko vajadzētu stāstīt visiem…

Es nekad neizrādīšu savu dzīvesvietu, nerunāju par privāto dzīvi vai neizpļāpāšos par projektiem un līgumiem. Protams, ka man ir filtrs, neesmu stulba. Bet! Runāt par vēdera izeju un raudāt kameras priekšā ir apzināts lēmums, un tam ir vairāki iemesli. Pirmais. Man ir smieklīgi, ka kādam tas šķiet kaut kas traks, un man ir vienalga. Es gan mūzikā, gan ar savu tēlu cenšos ar katru dienu paplest vaļā to postpadomju stagnanto ideju par to, kas ir normāli. Paliks tikai trakāk. Drīz daudz vairāk runāsim par seksu un menstruācijām. Otrais. Sociālos tīklus es lietoju komunikācijā ar saviem faniem, manu cilti - man ir tiesības būt patiesai, un tie, kam tas nepatīk, droši var atsekot. Trešais. Man ir vienošanās ar sevi, ka uz apmēram katrām desmit satura vienībām, ko publicēju, vienai ir jābūt tiešām patiesai. Ja tas nozīmē raudāt - OK, ja tas nozīmē enerģijas plūdos pārmērīgi žestikulēt pret kameru - OK. Bet tā pretīgā sajūta, publicējot skaistu, apstrādātu video, kamēr pati jūtos kā sūds, man neļauj izlikties, ka viss vienmēr ir super. Jo nav. Un tas ir normāli.

Vai arī šobrīd pār tevi nenāk dažādas negācijas? Piemēram, lipīgais gabals “Labāko draugu” ar tekstu “man gribas labāk p**t viņa labāko draugu” droši vien uzjundījis dažādus personīga rakstura jautājumus…

Protams, ka negācijas nāk (pasmaida). Cilvēki mēdz būt pretīgi. Bet man ir vienalga. Audzēju biezu ādu un plānoju arī turpmāk bērt sāli aizspriedumainu, emocionālā intelekta neapdāvinātu cilvēku brūcēs. Un kā reiz nesen, tieši šīs dziesmas sakarā, aptvēru - šī ir mana patriotisma izpausme, šādi es izrādu mīlestību pret Latviju un latviešu valodu. Ja mēs caur valodas lietojumu (šoreiz dziesmā) un kultūru nepārstāvēsim pietiekami plašu emociju un pieredžu spektru, to pašu apmierinājumu un pieņemšanu mēs meklēsim citās valstīs un citās valodās. Kā man viena burvīga meitene pateicās par padarīto darbu, sakot, ka beidzot viņai ir dziesma latviešu valodā, ko pievienot “pussy power” pleilistei. Āmen.

Publicitātes foto

Pavērojot tavas aktivitātes publiskajā telpā, šķiet, ka ārā laužas kaut kad piedzīvots pazemojums vai, kā izteicies intervijā “Radio SWH”, “protests pret dzīvē piedzīvotām situācijām, kad tev liek sēdēt, klusēt un mazgāt traukus, nevis trakot uz skatuves”. Tā ir bijis?

Protams. Reti kura sieviete Latvijā nav saskārusies ar seksismu un vardarbību, pat ja pati to neapzinās. Ir arī viena problēma ar šo jautājumu, ar ko es regulāri sastopos - manus pieredzes stāstus, kas caurstrāvo manā mūzikā, regulāri intervijās un dzīvē liek pamatot, apliecināt un pierādīt. Neesmu redzējusi - atvainojos, ja esmu palaidusi garām - interviju ar, piemēram, reperi Ansi, kur kāds liek viņam pierādīt, vai tiešām Kauguros krievu jaunieši bērniem “gopīja” telefonus... Pieminu reperus tikai tāpēc, ka viņi paši raksta savus tekstus, savas pieredzes. Tāpat kā es. Visām Būū dziesmām bez izņēmuma tekstus es rakstu pati un no savas un līdzcilvēku pieredzes. Ja paklausās manu dziesmu tekstus, tad šis jautājums ir atbildēts.

““Melnā maģija” ir tēlains apzīmējums sabiedrības negatīvajām programmām. Manā pieredzē - ap jaunas meitenes izskatu, varēšanu, seksuālās brīvības nosodījumu un tām nemanāmajām frāzēm, kas jau no mazotnes programmē piekrist, pakļauties un klusēt” - arī šie ir tavi izteikumi. Var lūgt pastāstīt mazliet sīkāk?

Šis sasaucas ar iepriekšējo jautājumu. Kad es biju maza, agrīnie pusaudžu gadi, skaistuma standarts bija gara, tieva “Victoria Secret” modele. Es kā 160 cm, treknākām ciskām un gurniem, neatbildu šiem standartiem. Tikai pēdējo 2-3 gadu laikā sāku pieņemt savu ķermeni. Zinu neskaitāmi daudz stāstu, kur manas līdzsievietes ir pieredzējušas ko līdzīgu. Kā arī man “paveicās” augt apstākļos, kur bieži bija jādzird frāzes par to, ka sievietes izraisa avārijas uz ceļa, ja sieviete ir biznesā, viņa automātiski ir čūska un baigā k**e utt. Un mūzikā - neskatoties uz manu interesi par producēšanu, ierakstiem un neatkarību radošajā darbā, man bija jāizlaužas caur mežonīgi lielu pretestību un nevienlīdzību, lai tikai sāktu producēt un tiktu uztverta nopietni šajā industrijā. Ja nebūtu bijis “YouTube” (Sorelle amore, Sarahs Day - influenceres/uzņēmējas) un mūzikā Doja Cat, Lizzo, Megan Thee Stalion, Leikelli 47 un citas iedvesmas personas, kas cērt ledu pasaules informācijas telpā par dažādu ķermeņu skaistumu un sievietes iespējām mūzikā un biznesā, joprojām domātu, ka nedrīkstu sēsties pie producentes galda, izveidot savu uzņēmumu un, nedod dievs, ar savu augumu pusplika gorīties uz skatuves.

Līdz šim lielākoties muzicēji popa ar soula un “r&b” elementiem žanrā, esi atzinusies savā mīlestībā uz hiphopu, bet bērnībā klausījusies arī roku un pat pankroku, pati sevi sauc par “dabu mīlošu hipiju”. Kāda tad īsti ir Būū - vismaz muzikālā ziņā?

Viss, ko šeit minēji, un vēl vairāk. Es uzaugu uz “rockabilly”, blūza un gospeļiem, vairākus gadus spēlēju postfolkloru un pasaules mūziku, ceļojot pa pasauli, mīlu afrobītus un latīņu mūziku. Viena no manām laimēm dzīvē ir tā, ka mana muzikālā “bagāža” ļauj man lēkāt pa žanriem, tādā veidā nenogurstot no viena stila. Es mīlu mūziku. To, kas dotajā brīdī rezonē. Ja kāds grib mani likt viena žanra rāmjos, tad lūdzu, bet pati neredzu tam jēgu. Mūzika ir mana sirdslieta, ar ko, visticamāk, nodarbošos visu dzīvi - mani atbrīvo doma, ka ir vēl tik daudz ko izpētīt un izmēģināt.

Ko no tevis klausītāji var gaidīt nākotnē? Vai vēl būs kaut kas tik enerģisks kā “Kur ir mana cilts”, tik monumentāls kā “Kur saule”, tik popsīgi lipīgs kā “Siekala” un “Mazais pirkstiņš”? Vai arī mums gaidāma iepazīšanās ar pavisam citu Būū, bet varbūt pat Ilzi Fārti?

No manis nākotnē var sagaidīt radoši produktīvu darbību mūzikā, saglabājot savu autentisko skatījumu uz dzīvi un cīņu par manām vērtībām. Šobrīd darbojos, lai paceltu dzīvo koncertu latiņu jaunā līmenī, un gribu arī veidot tuvāku saikni ar manas dvēseles klausītājiem - cilti, jo ar katru dienu vairāk un vairāk jūtu, ka ar visiem draudzēties nav iespējams, tāpēc īpaši cienu, mīlu un esmu pateicīga tiem, kas mani sadzird un saprot. Pai Pai.

Lasāmgabali

“Rakstivāls”, “Uz Tukumu pēc literatūras” un Vidzemes prozas lasījumi — nevar atcerēties citu gadu, kad Latvijā no nekā būtu radušies veseli trīs jauni literārie festivāli, turklāt to līmenis uzreiz ir tāds, ka tie ne vien elpo pakausī vecajiem pasākumiem, bet liek arī ieraudzīt to vājās vietas.

Svarīgākais