Ekonomika

Lielo centrālo banku centieni nobremzēt inflāciju uz ekonomiskās aktivitātes samazināšanās rēķina strādā tikai daļēji. Monetāro sargu politika, kas vērsta uz aizdevumu likmju pieaugumu, tomēr bremzē aktivitāti pasaules nekustamā īpašuma tirgos un līdz ar to arī celtniecībā. Tas savukārt samazina pieprasījumu pēc kokmateriāliem un citām būvniecībā nepieciešamajām precēm, kam ir būtiska nozīme arī mūsu valsts eksporta portfelī.

No 1. maija valsts regulētā dabasgāzes cena mājsaimniecībām tiek aizvietota ar cenu buķeti, ko sagatavojuši trīs konkurējoši dabasgāzes tirgotāji.

Iepretim Latvijas Bankas visai skeptiskajai attieksmei pret ārkārtas nodokļa ieviešanu komercbankām Lietuvas Centrālā banka šādu soli atbalsta. 2022. gadā Lietuvas banku sektors, pēc neauditētiem datiem, nopelnīja 468 miljonus eiro jeb par 42% vairāk nekā 2021. gadā. Pēc Lietuvas Bankas domām, šādu peļņas pieaugumu ir izraisījuši ārkārtas apstākļi, kas eirozonā iepriekš nav bijuši, proti, pēkšņs un straujš procentu likmju pieaugums likviditātes pārpalikuma klātbūtnē, raksta portāls “respublika.lt”.

Pēkšņais naftas cenu lēciens, kas pāršalca pasauli pagājušās nedēļas sākumā, neturpinājās, un pagaidām ir iemesls uzskatīt, ka melnā zelta sadārdzināšanās varētu būt izsmelta. Taču vēl pastāv iespēja, ka tuvāko nedēļu laikā tiks piedzīvots vien relatīvi neliels kāpums.

Lai gan “Neatkarīgās” Lieldienu pārtikas grozs šogad ir visdārgākais 19 gadus ilgajā mērījumu vēsturē, cenu pieaugumā manāms atslābums. 

Svētki Latvijā droši vien ir īstais laiks, lai runātu ne tikai par ēdiena pagatavošanu, bet arī par to, kā klājas Latvijas lauksaimniecībai un pārtikas ražošanai. Ik pa laikam nākas kaut kur dzirdēt, ka visa “lielā Latvijas lauksaimniecība” ir sabrukusi brīdī, kad izjuka PSRS, un, ja tad vēl tas nenotika, tad punktu noteikti esot pielikušas Krievijas īstenotās sankcijas Eiropas Savienības pārtikas produktiem, kas stājās spēkā 2014. gada augustā. Tomēr šie uzskati ir kārtējais kādā sabiedrības daļā cirkulējošais mīts. Tas pilnīgi noteikti attiecas uz olām, kuras var uzskatīt par Lieldienās visaktīvāk apspriesto pārtikas produktu, vismaz Latvijā.

Iedzīvotāji un uzņēmumi nav vienīgie, kuri cieš no aizvien pieaugošajām procentu likmēm, kuras varētu turpināt kāpumu, ja centrālajām bankām pašreizējā inflācijas samazināšanās nešķitīs pietiekama. Arī valstu valdības ir spiestas saskarties ar dārgākiem aizdevumiem, un tālāka kāpuma gadījumā arī tām varētu nākties piedzīvot nepatīkamas atskārsmes.

Pagājušais gads veicināja strauju Latvijā saražoto lauksaimniecības produktu cenu kāpumu, savukārt šogad uz deflāciju orientēto tendenču ietekmē cenas varētu visai pamanāmi sarukt. Domājams, ka to sajutīs arī Latvijas patērētāji pie veikalu kasēm.

Pasaules ekonomisko problēmu uzkrāšanās nav labvēlīga nedz Latvijas, nedz citu valstu ražotājiem un sevi jau ir pieteikusi statistikas datos. Vienlaikus ir arī pa kādai labai ziņai, kas liecina, ka rūpnieku skatījumā tirgus konjunktūra kļuvusi labāka. Tikmēr reālie produkcijas izlaides dati pakļauti pilnīgi pretējām tendencēm, ar kopējo ievirzi nedaudz sarukt.

Lielajiem naftas eksportētājiem nākot klajā ar paziņojumiem par melnā zelta ieguves samazinājumu, pasaule pirmdien piedzīvojusi visai iespaidīgu naftas cenu lēcienu. Tiesa, ir ļoti ticams, ka pašreizējais kāpums neizvērtīsies tendencē un visai drīz cenas atkal saruks līdz ar ziņām par globālās ekonomikas tempu tālāku bremzēšanos.

Neraugoties uz dažādiem izaicinājumiem, kas saistīti ar ģeopolitiskajiem riskiem, Latvijas ekonomikai pagaidām ir izdevies izvairīties no krituma, kas aizvien ļauj saglabāt zemu bezdarba līmeni un pretendēt uz algu pieaugumu. Tā rezultātā, par spīti lielajai inflācijai, iedzīvotāju ekonomiskā aktivitāte saglabājas samērā augsta, stutējot arī kopējo tautsaimniecību.

Dalība vienotā Eiropas valūtas zonā sola ne tikai ieguvumus, bet arī riskus. Piemērojot ekonomikas ziņā ļoti dažādām valstīm vienotu monetāro politiku, eirozonai ir jārēķinās ne tikai ar divu ātrumu attīstību, bet daudz plašāka mēroga nepatikšanām. Proti, līdzīgu scenāriju kā iepriekšējās desmitgades sākumā, kad vairums valūtas zonas dalībvalstu dzīvo ļoti lēnas izaugsmes režīmā, kamēr citas cīnās par izdzīvošanu un var nonākt pie labklājības krituma.

Neuzticība pasaules finanšu sistēmai jau pagājušajā desmitgadē pavēra visai plašas iespējas kripotovalūtu uznācienam finanšu tirgū un pat cerībām, ka kādreiz tās varēs kalpot kā nopietna alternatīva parastajām valūtām dažādos norēķinos. Laikam ejot, pierādījās, ka tā vairāk ir entuziastu izprieca nekā reāla ekonomiskā revolūcija. Šobrīd, kad kārtējo reizi dzirdams par jūtamāku globālā banku sektora sašūpošanos, interese par kriptovalūtām pieaug, palielinoties arī to cenai.

Pēdējā laikā regulators ir ziņojis, ka vairāku pašvaldību komunālās saimniecības uzņēmumi iedzīvotājus tūlīt iepriecinās ar lētāku siltumenerģiju. Tas nav ne tā dēvētais feiks, ne kāds īslaicīgs samazinājums, bet vispārēja prognozējama tendence, kas jau tuvākajos mēnešos kļūs par Latvijas iedzīvotāju daļas ikdienas realitāti.

Norises pasaules preču biržās, kas jau kādu laiku ir vērstas uz enerģētisko resursu un lauksaimniecības kultūru cenu samazināšanos, nereti rada jautājumu, kad globālās norises sāks jūtamāk izpausties veikalu plauktu cenrāžos.

Valsts uzspiestajos pensiju fondos ieguldītās naudas vērtības zudums inflācijas dēļ sacenšas ar ieguldījumu zudumu pensiju fondu īpašumu cenu krituma dēļ. Līdzšinējo iemaksu vērtības lielākā daļa jau pazudusi un atlikušās daļas pazušana ir neizbēgama pārskatāmā nākotnē.

Gadu desmitiem ekonomiskās labklājības ziņā esam sevi salīdzinājuši gan ar abu pārējo Baltijas valstu, gan Eiropas Savienības vidējā līmeņa labklājību. Priecāties īpaši nav par ko, sevišķi ja paraugāmies uz to, cik tālu vidējās algas ziņā ir izdevies aizvirzīties Lietuvai un Igaunijai, un saprotam to, ka kaimiņu panākšana varētu būt visai sarežģīta.

Centrālās bankas Eiropā un Amerikā atsākušas eiro un dolāru drukāšanu, kuras sekas Rietumu nomalē Latvijā ir inflācija virs 20% gadā. Iespējams, tas ir veids, kā mēģināt glābt pie zemām bāzes procentu likmēm un naudas drukāšanas pieradušo komercbanku sektoru no jaunas fundamentālas krīzes, kuras priekšvēstneši iezīmējušies gan ASV, gan ES lielākajā ekonomikā Vācijā.

Fakts, ka kādā no populārākajiem Latvijas mazumtirdzniecības tīkliem sviests atkal tiek tirgots par 99 eirocentiem (cenrādī norādīts, ka iepriekš tas maksājis 2,19 eiro), vēl nenozīmē, ka ar inflāciju un tās radītajām problēmām mēs būtu tikuši galā. Patiesībā bīstamība iedzīvotāju labklājībai, kas saistās ar augstu inflāciju, tikai pieaug.

“Neatkarīgās” vēsturē kā nozīmīgs panākums jāieraksta “Swedbank” lēmums pagaidām kaut simboliskā mērogā atteikties no bankas pievienotās procentlikmes EURIBOR procentiem, tādējādi labprātīgi izvairoties no šādu procentu nestās virspeļņas.

Strauji atnākusi inflācija, kas pērn ievērojami patukšojusi iedzīvotāju makus daudzos komponentos, likusi iedzīvotāju pirktspējai sarukt pat par vairākiem desmitiem procentu. Viens no jutīgākajiem segmentiem ir pārtika, kas tradicionāli Latvijas iedzīvotāju budžetā ieņēmusi būtiskāko izdevumu pozīciju, veidojot aptuveni ceturto daļu no kopējiem izdevumiem.

Neraugoties uz dažādām negācijām gan globālajā finanšu pasaulē, gan reālajā ekonomikā, pēdējie mēneši ir bijuši labvēlīgi tam, lai nedaudz uzlabotos pensiju 2. līmeņa plānu atdeves dati un situācija vairs nešķistu tik dramatiska kā pagājušā gada rudenī.