Liepājas un Ventspils ostas šobrīd sacenšas par to, kurā no tām ātrāk un ar lielāku jaudu sāks darboties īpaši dzeramā ūdens eksportam uzbūvēti termināļi.
Ir labi saprotami ostu pārvaldnieku un tāpat uzņēmēju centieni pielāgoties situācijai bez tranzītkravām no Krievijas, kuru apkalpošana bijusi pamats Latvijas lielo ostu izbūvei un uzplaukuma periodiem. Kaut daļēji šo iztrūkumu mēģina aizvietot ar vietējas izcelsmes kravām, no kurtam lauvas tiesu dod koksne un graudi. Taču nesalīdzināmi lielāki ir Latvijas ūdens resursi. Pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem (LVĢMC), Latvijas teritorijā kopumā novērtēti un akceptēti pazemes ūdeņu saldūdeņu ekspluatācijas krājumi ļautu iegūt 292 miljonus tonnu gadā, bet 2021. gadā izsūknēti tikuši tikai 68 miljoni tonnu jeb 23,4% no iespējamā daudzuma, ja iespējas vērtē no ūdens krājumu viedokļa.
Eksportēšanai pirmsšķietami pieejamais ūdens daudzums tālu pārsniedz kravu daudzumu, kāds vispār jebkad apgrozīts Latvijas ostās. Eksportēto kravu rekords laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir sasniegts 2012. gadā 66 miljonu tonnu apjomā, no kura pagājušajā gadā bija palikusi pāri tieši puse. To pašu gadu salīdzinājumā importēto kravu apjoms audzis no 9 līdz 14 miljoniem tonnu, bet ar jautājuma zīmi, vai Latvijas ostas nav kļuvušas par apvedceļu Krievijai uzlikto tirdzniecības ierobežojumu apiešanai. Ja tā būtu, tad jārēķinās ar varbūtību šādas kravas zaudēt.
Skaitliski Latvijas ostas varētu atkratīties no ļoti daudzām problēmām un sasniegt jaunus pārkrauto kravu rekordus, nodarbojoties tikai ar ūdens eksportu. Ceļā uz tādu mērķi vajadzīgi ne vien kapitālieguldījumi, bet arī rūpīgāki pētījumi par Latvijas piekrastē esošo pazemes ūdeņu izvietojumu un atbilstību dzeramā ūdens kvalitātei.
Samērā nelielus ūdens daudzumus iespējams iegūt no jau esošajiem urbumiem un ūdens apgādes sistēmām. Tāpēc atradušies uzņēmēji, kas steidzas izmantot pirmās rokas priekšrocības.
Latvijā noteikts, ka Valsts vides dienesta (VVD) atļauja vajadzīga jau 10 kubikmetru ūdens izsmelšanai no pazemes. Šāda atļauja izrādās tomēr nav bijusi vajadzīga SIA “EIPU”, lai tas drīkstētu saņemt trīs miljonus kubikmetru ūdens no SIA “Liepājas ūdens” ūdensvada. Pietiek ar to, ka “Liepājas ūdens” jau savlaicīgi saņēmis ūdens resursu lietošanas atļaujas izsmelt no atradnēm “Otaņķi” un “Aistere” attiecīgi 5,7 un 3,9 miljonus kubikmetru ūdens. Liepājnieku vajadzību apmierināšanai 2022. gadā pieticis ar 3,2 miljoniem kubikmetru ūdens. Palielināt ieguvi vēl par trijiem miljoniem kubikmetru esot pieļaujams arī ar precizējumiem, ka visus ūdens atradnēs izdarītos urbumus vienlaicīgi “Liepājas ūdens” ekspluatēt nedrīkst un tādējādi likumīgi netiek pie visa tam atvēlētā ūdens daudzuma.
Praktiski identisks ir stāsts par Ventspili. Darbojošās personas tur ir SIA “BLNC” kā ūdens eksportētājs un pašvaldības SIA “Ūdeka” kā ūdens piegādātājs. “Ūdeka” kopš 2018. gada apgādājusies ar VVD atļauju no pazemes ūdeņu atradnes “Ogsils” iegūt 7,9 miljonus kubikmetru ūdens gadā, bet 2022. gadā ieguvusi tikai 1,9 miljonus kubikmetru. Tādā gadījumā “Ūdeka” drīkstēs pārdot “BLNC”līdz 6 miljoniem kubikmetru ūdens gadā, ja eksports labi veiksies un ja Ventspilī nepieaugs ūdens patēriņš.
LVĢMC definē, ka pazemes ūdeņi ir visi ūdeņi, kas atrodas zem zemes virsmas ar ūdeni piesātinātajā zonā un ir tiešā saskarē ar augsni vai nogulumiežiem. Latvijā pazemes ūdeņi ir sastopami dziļumā no dažiem desmitiem centimetru līdz pat 1,5 kilometru dziļumam, kā rezultātā esam bagāti ar dažāda sastāva un labas kvalitātes pazemes ūdens resursiem. Pazemes ūdeņi ir galvenais dzeramā ūdens resurss Latvijā, savukārt ārpus galvaspilsētas Rīgas - vienīgais.
Pilsētu un rūpniecības objektu vajadzībām tiek izmantots ūdens savu apzīmējumu ieguvis no dziļākiem, par artēziskiem sauktiem sprostslāņiem (ūdeni maz caurlaidīgiem nogulumiem, pārsvarā no māla un merģeļa). Dažos gadījumos šajos ūdens slāņos veidoja tik liels spiediens, ka ūdens izveido izeju uz virszemi. Ja nu šādi dziļūdens avoti atdod ūdeni līdz šai baltai dienai, tad jādomā, ka ūdens mazcaurlaidīgie slāņi nav ūdens necaurlaidīgi slāņi, starp kuriem palicis tikai aizlaikos iesprostots ūdens. Gan jau ūdens daudzums starp tiem slāņiem nemitīgi papildinās un mākslīgie urbumi tikai konkurē ar avotiem, pa kuriem ūdens tik un tā nonāktu atpakaļ virszemē.
Savukārt Latvijā gandrīz jebkuras vietas saskatāmās virszemes ūdenstilpnes liecina, ka šeit ir ūdens, kam pakāpeniski jāiespiežas zemes dziļajos slāņos. Tagad taču vairums Latvijas iedzīvotāju kaut reizi bijuši dienvidzemēs un savām acīm redzējuši vasarās izžuvušu upju gultnes. Tādējādi tur nav ūdens, kas varētu nonākt zemes dziļumā. Ūdeni tur nav iespējams iegūt no artēziskajiem urbumiem un tagadējā iedzīvotāju skaita uzturēšana prasa ūdeni importēt.
Līdzšinējais artēzisko ūdeņu ieguves apjoms skaitījies drošā attālumā no ieguves maksimālās robežas, tāpēc nav bijusi vajadzība šo robežu novilkt ļoti precīzi. Vēl jo mazāk saprotams, vai šī robeža mainās saistībā ar globālo sasilšanu vai varbūt vēl citu iemeslu dēļ. Nav droši, ka Latvijā ūdens kļūs vēl vairāk tāpēc, ka sasilšanai būtu jāpaceļ gaisā lielāks daudzums ūdens. Var taču mainīties vietas, kur šis ūdens kondensēsies un nosēdīsies. Varbūt ūdens pārvērtīs Latviju par ezeru, bet varbūt ciklonu trases mūs apies un ar laiku Latvijai nāksies ūdeni pirkt.
LVĢMC norāda, ka ar nākotnes paredzēšanu nenodarbojas. Šāds uzdevums dots Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātei, kur tiekot veikts pētījums “Laiktelpiskā pazemes ūdeņu sausuma prognozēšana ar jauktiem modeļiem daudzslāņu sedimentācijas baseinā klimata pārmaiņu ietekmē". Pētījuma rezultātā vajadzētu atklāt vēsturiskos pazemes ūdeņu izsīkumu periodus un prognozēt līdzīgu notikumu iestāšanās varbūtību un ilgumu.
