Valsts pārvaldei, uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir jārēķinās, ka tēriņus var nākties samazināt, jo to diktēs ekonomiskā situācija. Ir kāds makroekonomiskais indikators, kas nepārprotami vēsta par ļoti ticamu naudas plūsmas samazināšanos ekonomikā, kas gan valsts budžetam, gan privātajam sektoram nozīmē ienākumu samazināšanos. Eksports ir sācis bremzēties, un potenciālais kaitējuma apmērs, ko varam piedzīvot no eksporta ieņēmumu krituma, var pat krietni pārspēt augstās inflācijas radītās blaknes.
Līdz šim tika uzskatīts, ka eksporta statistikas skaitļu pieaugumā būtiska un pat lielāka ietekme bija produkcijas cenu pieaugumam nekā reāli eksportēto preču apjomam. Tomēr šobrīd eksporta apjomi pēc ilgāka laika ir uzrādījuši kritumu arī naudas izteiksmē, un tas ir ārkārtīgi slikts signāls. Turklāt, ja ņem vērā faktu, ka līdz šim inflācija ir bijusi augsta un tā neglābjami samazināsies, tad negatīvajai eksporta skaitļu statistikai var būt lemts turpināties, turklāt ilgāku laiku. Proti, sabremzējoties patērētāju aktivitātei, eksporta produkcijas cenas var piedzīvot kritumu, vēl pirms samazinās patēriņa cenas veikalu plauktos. Pagaidām inflācija vēl ir visai augstā līmenī, bet, kā jau minēts, eksporta apjoms naudas izteiksmē ir sācis samazināties. Kā rāda Centrālās statistikas pārvaldes dati, šā gada martā salīdzinājumā ar atbilstošu mēnesi gadu iepriekš eksporta vērtība naudas izteiksmē ir samazinājusies par 2,1% līdz 1,83 miljardiem eiro. Statistiķi norāda, ka šis ir pirmais samazinājums kopš 2021. gada janvāra. Toreiz gan Latvijas, gan mūsu eksporta partneru valstu tautsaimniecības plosīja Covid-19 pandēmija, ar izrietošo ārējās tirdzniecības apjomu kritumu.
Lai gan kopējā statistika nav pārāk iepriecinoša, aizvien augstāku pievienoto vērtību ģenerējošajā Latvijas ražošanas sektorā var atrast arī kaut ko pozitīvu. Piemēram, uz ārvalstīm izvesto elektroierīču un elektroiekārtu apjoms salīdzinājumā ar pagājušā gada martu ir kāpis par trešdaļu, naudas izteiksmē sasniedzot 195,2 miljonus eiro. Savukārt sauszemes transporta līdzekļu un to daļu eksporta apjoms pret iepriekšējā gada sērsnu mēnesi ir kāpis par 34,2% līdz 95 miljoniem eiro. Savukārt alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu eksports gada izteiksmē ir kāpis pat par 58,4% līdz 61,3 miljoniem eiro. Te gan ir jāpiebilst, ka šis pieaugums var nebūt saistīts tikai ar Latvijā notiekošo alkohola ražošanu, bet dažādu brendotu dzērienu reeksportu uz Krieviju. Tikmēr saistībā ar vietējo ražošanu var minēt 11,5% vērto farmācijas produkcijas eksporta kāpumu, apjomam naudas izteiksmē pārsniedzot 56 miljonus eiro. Lielākie eksporta kritumi savukārt varētu būt saistīti ar reeksportētās naftas tirgus vērtības samazināšanos un kritumu kokmateriālu sektorā. Pēdējais ir Latvijas eksporta un arī kopējās tautsaimniecības pīlārs, taču gada laikā tas no ārvalstīm iegūto eiro izteiksmē ir sarucis līdz 304 miljoniem jeb par 11,8% mazāk nekā gadu iepriekš.
Kopumā varam teikt, ka līdz ar pasaules ekonomikas atdzišanu Latvijas eksporta dinamika var kļūt sliktāka nekā Covid-19 pandēmijas laikā, pēc Krievijas ieviestajiem pārtikas preču embargo 2014. gadā un “Liepājas metalurga” darbības pārtraukšanas pagājušas desmitgades sākumā, tādējādi nonākot zemākajā punktā kopš iepriekšējās finanšu krīzes. Tas gan attiecas uz procentuālajām izmaiņām gada izteiksmē, bet vienlaikus nenozīmē, ka preču eksporta apjoms noslīdēs līdz 2009. gada līmenim, apjomi pilnīgi droši būs krietni augstāki. Tomēr tas Latviju nepaglābs no nepatīkamām sekām, jo pašreizējā ekonomika un ienākumu līmenis ir būvēts uz pēdējā laikā visai augstās eksporta bāzes un, tai sarūkot, būs mazākas iespējas nopelnīt un tērēt.
Jāteic, ka attiecībā uz eksporta preču vairumu nekādi pozitīvie signāli netiek raidīti no ārvalstu tirgiem. Lai arī rietumvalstu iedzīvotāju pirktspēja ir ievērojami augstāka nekā mūsējā, tomēr arī tā var samazināties, un jebkurā gadījumā nav pamata cerēt, ka šogad kopējam Latvijas preču eksporta apjomam būtu pamats pieaugt. Drīzāk gan otrādi.
Viss šeit minētais var nozīmēt vispārēja labklājības līmeņa kritumu valstī, kā rezultātā iedzīvotāju vidējais pirktspējas līmenis var kristies pat vairāk nekā iepriekš no straujā dzīves dārdzības pieauguma. Droši vien saprātīgākā stratēģija šajā laikā būtu mazāk tērēt, sevišķi uz parāda, bet vairāk uzkrāt, neraugoties uz lielo inflāciju. Tā gan visai drīz var beigties, un šī izbeigšanās tiešā veidā var būt saistīta ar ekonomiskās aktivitātes sarukumu.
To, ka šāds scenārijs ir ļoti reāls, apliecina arī importa statistika. No ārvalstīm ievesto preču apjoms Latvijā krītas ievērojami straujāk nekā preču eksports. Kopumā imports martā bijis par 6,6% mazāks nekā pērn sulu mēnesī. Tas gan lielā mērā ir saistīts ar enerģētisko resursu cenu samazinājumu, taču kritums ir vērojams arī vēl vairākās lielo preču grupās, kurām gan lielākoties ir industriāls raksturs, un tas var būt saistīts ar pret Krieviju un Baltkrieviju piemērotajām sankcijām, kā tas, piemēram, ir gadījumā ar kokmateriāliem. To importa apjoms gada laikā krities par 35,5%.
