Cenām koriģējoties lejup pēc iepriekš straujā augšupskrējiena, Latvijas apstrādes rūpniecība ir piedzīvojusi deflāciju, kuras iespaidā produkcijas cenu līmenis pret iepriekšējo mēnesi samazinās. Arī aprīlī salīdzinājumā ar martu saražotās produkcijas tirgus vērtība saruka par 1,2%. Turklāt šāda ievirze ir vērojama jau trīs mēnešus pēc kārtas, un aprīlī pagaidām sasniegts lielākais krituma temps, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija.
Ziņas par ražojumu cenu samazināšanos ir vērtējamas gan kā labas, gan sliktas. No vienas puses, paveras iespēja veikt preču iegādi par saprātīgākām cenām nekā iepriekš, savukārt no otras puses, krītas uzņēmumu ieņēmumi, un, ja tas pats nenotiek ar izmaksu posteņiem, tad uzņēmums var nonākt finansiālās problēmās. Turklāt ražotāju cenu kritums sevi piesaka brīžos, kad iepriekšējie cenu burbuļi plīst un tautsaimniecību draud piemeklēt krīze, taču par pēdējo šobrīd vēl būtu priekšlaicīgi runāt, lai gan nedrīkst aizmirst.
No parasta pircēja viedokļa priecīga ziņa ir tā, ka deflācija sevi sākusi pieteikt arī Latvijas pārtikas ražošanā. Tiesa, pagaidām gan tā ir ļoti pieticīga un tai vairāk ir statistiska nozīme nekā jūtama ietekme uz pircēju makiem, jo ražotāju cenas pārtikas industrijā martā un aprīlī, rēķinot pret iepriekšējo mēnesi, sarukušas par 0,2%. Līdz ar to tas kopējos skaitļos neatstāj pamanāmu ietekmi pēc pērn rudenī notiekošā cenu lēciena. Tiesa gan, mums veikalos ir atsevišķi segmenti, kur cenas kritums pēdējos mēnešos ir bijis patiešām pamanāms, un tas pagaidām ir attiecināms uz pamata piena produktiem. Kritums gan bija ap 3-4%, kas zemniekiem var šķist visai maz, ja piena iepirkuma cena ir kritušies par trešdaļu un vairāk. Līdz ar to pagaidām nevaram izslēgt iespēju, ka garajā piegādes ķēdē no govs pupa līdz veikala plauktam kāds var būt nopelna vairāk nekā iepriekš un, kā redzams, tas nav zemnieks.
Jautājums gan ir šķetināšanas vērts arī kopējā dārdzības un inflācijas līmeņa kontekstā, jo veidojas situācija, kad, krīzei atnākot, vieni kļūst nabagāki, bet, iespējams, citi tiek pie papildu peļņas. Problēma nav vien morāles aspektos, bet gan aizvien nesabalansētākajā tautsaimniecībā, un, kamēr pat vienas preces cikla ietvaros vieniem ir iespēja kļūt bagātākiem, bet ar citiem notiek pretējais, arī kopējās tautsaimniecības pamati kļūst ļodzīgāki, un galu galā cietēji var izrādīties visi. Taču, ja runājam par ražotāju cenu ietekmi uz patērētāju dzīvi, tad ir pamats domāt, ka bez piena cenas tās var sarukt vairākās pamata pārtikas produktu grupās. To lielā mērā nosaka globālās tendences, kas ietekmēs arī ražošanas pašizmaksu gan lauksaimniecībā, gan arī pārtikas rūpniecībā. Sevišķi to var attiecināt uz graudiem.
Kā savulaik skaidroja lauksaimniecības tirgus norišu un cenu eksperte, Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe, graudu cenas mēs Latvijā paši nenosakām. To, cik saistībā tieši ar graudu cenām izmaksā maizes, bulciņu un citu ar šo industriju saistīto pārtikas produktu ražošana, nosaka pasaules norises. Un tās šobrīd Latvijas patērētājam ir izteikti labvēlīgas.
To zināmā mērā atspoguļo arī pasaules lauksaimniecības un pārtikas organizācijas FAO cenu indeksi. Piemēram, graudu cenām šis indekss šā gada aprīlī ir bijis par 20% zemāks nekā pērn attiecīgajā mēnesī, liecina organizācijas mājaslapā pieejamā informācija. Jāpiebilst, ka graudu produkcija ir izejviela ne tikai miltu un maizes produktiem, kā arī konditorejai, bet gan arī lopkopības produkcijas ražošanā. Zemāka cenu indeksa vērtība ir visās lielajās pārtikas preču izejvielu kategorijās, izņemot cukuru, līdz ar to kopējā pēdējā laika ievirze ir tendēta uz zemākām pārtikas cenām pasaulē. Savukārt tas, ko Latvijas iedzīvotāji varētu sagaidīt tuvākajos mēnešos, droši vien ir maizes un gaļas produktu cenas kritums. Līdzīga ievirze varētu būt pārtikas eļļām, izņemot olīveļļu, kuras deficītu un cenu kāpumu, iespējams, jau nosaka sausums Spānijā. Katrā ziņā olīveļļas cena Latvijā ir augusi.
Kamēr parastais pircējs vismaz sākotnēji var priecāties par to, ka cenas samazināsies, no uzņēmēju skatu punkta vērtējums varētu būt citāds. Viņiem realizācijas cenas kritums nozīmē mazāk naudas uzņēmumu kasē, līdz ar to arī potenciāli mazāk naudas, lai samaksātu rēķinus, darbiniekiem algas un tiktu galā ar saistībām ar bankām, kuras procentu likmju izmaiņu dēļ ir palielinājušās. Tādējādi pamatīgākas deflācijas iestāšanās nesola neko labu arī darba ņēmējiem. Lai vai kā, arī viņiem vajag lielākas algas, lai tiktu galā ar šobrīd ievērojami lielākajiem kredītu maksājumiem, un nākas par to pašu preču un pakalpojumu grozu maksāt ievērojami vairāk nekā pirms gada. Tāpēc šobrīd ekonomikā veidojas situācija, ka visi gaida inflācijas samazināšanos, taču vienlaikus notiek mēģinājumi kaut kādos segmentos cenas palielināt, lai kaut ko papildus nopelnītu un nenonāktu pie strauja ienākumu krituma. Tādējādi var teikt, ka cenu virzība gan pasaulē, gan Latvijā ir daudzslāņaina un šie cenu slāņi var pārvietoties gan dažādos ātrumos, gan pilnīgi pretējos virzienos.
Kopējā virzība ir uz cenu samazināšanos, kas notiek mēnesi pret mēnesi griezumā, lai gan, rēķinot pret atbilstošu periodu iepriekšējā gadā, ražotāju cenām vēl pagaidām ir plusi, lai gan strauji dilstoši. Piemēram, apstrādes rūpniecībai kopumā aprīlī salīdzinājumā ar pagājušā gada aprīli ražotāju cenas kopumā ir augušas par 3,4%, bet martā pieauguma temps vēl sasniedza 9,7%. Tādējādi arī, rēķinot gada izteiksmē, ražošana strauji virzās pretī deflācijai, un šajā gadījumā svarīgākais ir, lai kritums neizvēršas pārāk straujš un ilgstošs. Patlaban apstrādes rūpniecībā jau saskaramies ar produkcijas izlaides kritumu. Ja tam pievienosies arī ilgstošs cenu kritums, Latvijas ekonomikai kopumā un lielākajai daļai strādājošo atsevišķi draud visai lielas finansiālas problēms. Patiesībā, ja šāds kritums ieilgtu, tas nozīmētu, ka gan Latvija, gan pasaule ir nostājusies uz drošas, taču nepatīkamas takas pretī jaunai finanšu krīzei.
