Neraugoties uz to, ka pēdējais gads vai pusotra lielai Latvijas iedzīvotāju daļai no labklājības un pirktspējas izmaiņu viedokļa nav bijis sevišķi labs, ir pamats domāt, ka situācija īstermiņā uzlabosies un gan darbarūķis, gan tas, kurš ir devies pelnītā atpūtā, kādu brīdi varētu dzīvot mazliet labāk nekā līdz šim vai vismaz nepiedzīvot savas pirktspējas samazinājumu.
Tiesa, šajā gadījumā runa nav par kardinālu labklājības pieaugumu, bet gan to, ka ikdienas vajadzību segšana vairumam būs veicama vieglāk nekā līdz šim un viņi varēs atļauties nopirkt šo to vairāk.
Nepieciešamība pēc darbaspēka Latvijā pieaug, neraugoties uz nepārliecinošo ekonomisko fonu. Tas savukārt nozīmē vien to, ka, iekams tautsaimniecība nesāks piedzīvot jūtamu lejupslīdi, vidējā alga mūsu valstī turpinās pieaugt. Pat tad, ja ekonomiskā situācija un noieta iespējas samazināsies, gan vidējā, gan mediānas alga (tā vairāk raksturo lielākās strādājošo daļas darba samaksu) varētu turpināt pieaugt. Tas varētu nenotikt, ja ekonomikā būs vērojama ne vairs neliela situācijas pasliktināšanās, bet gan lielākas nepatikšanas. Taču arī šajā gadījumā algas var turpināt pieaugt, kā tas bija kovidlaikos, kad vidējā darba samaksa tiecās jaunos rekordos, taču uz laiku samazinājās nodarbināto iedzīvotāju skaits.
Kā “Neatkarīgajā” rakstīja jau iepriekš, lai gan vairākos tautsaimniecības sektoros ir vērojams kritums, darba algas Latvijā ir turpinājušas pieaugt, turklāt visai strauji. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, šā gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pagājušajā gadā vidējā darba samaksa Latvijā ir pieaugusi par 12,3% līdz 1462 eiro. Daudziem šāds skaitlis var šķist visai neticams Latvijas sabiedrībā ierastās skepses dēļ attiecībā uz ekonomiskās situācijas novērtējumu, taču šos datus nav nekāda pamata apšaubīt, ja palūkojamies uz aizvien pilnajām lielveikalu stāvvietām. Turklāt patiesībā Latvijas strādājošais varbūt ir pat turīgāks, kas būtu saskaņā ar gadiem nemitīgi izskanošajiem apgalvojumiem par lielo ēnu ekonomikas apjomu un aplokšņu algām.
Vēl viens sabiedrībā cirkulējošais mīts ir, ka atalgojuma kāpums ir vien valsts vadībai pietuvinātajiem, banku un IT sektora darbiniekiem un, tā kā algas šeit ir lielas, tad augšup tiek pavilkts arī vidējās algas rādītājs. Realitāte ir tāda, ka mediānas algas rādītājs, no kura aprēķina tiek izslēgtas netipiski augstas un netipiski zemas algas un kas raksturo strādājošo lielākās masas atalgojumu, šā gada pirmajā ceturksnī pret šo pašu periodu pērn ir audzis par 14,5%. Tiesa gan, mediānas bruto mēneša alga Latvijā ir ārkārtīgi zema un pirmajā ceturksnī sasniedza vien 1149 eiro. Tomēr gan vidējās, gan mediānas algas pieaugums ir samērā straujš, tādējādi ļaujot lielā mērā kompensēt iedzīvotāju pirktspējas kritumu.
Tomēr jāatzīst, ka vidējā reālā darba samaksa, kas ņemta vērā, apskatot vidējās algas un patēriņa cenu indeksa pieaugumu pirmajā ceturksnī pret atbilstošu laika periodu pērn, ir samazinājusies par 6,1%. Sešus procentus vērts vidējās algas pirktspējas samazinājums ir vērtējams kā ļoti liels, vienlaikus attiecībā uz to ir gan pozitīvās ziņas, gan optimistiskās nākotnes prognozes. Labās ziņas ir tās, ka gada pirmajos trijos mēnešos pirktspējas krituma temps ir bijis apmēram divas reizes mazāks nekā iepriekšējos ceturkšņos. Savukārt optimistiskās prognozes ir saistītas ar to, ka pirktspējas krituma temps ne tikai var dilt, bet drīzumā apstāties pavisam, un ir pamats domāt, ka jau gada trešajā vai ceturtajā ceturksnī strādājošā algas varētu pieaugt straujāk nekā cenas.
Turpinot par potenciālajām algu izmaiņām nākamajos ceturkšņos, ir pamats domāt, ka tās augs lēnākā tempā nekā gada sākumā. To var saistīt gan ar ekonomiskās lejupslīdes pastiprināšanos, gan arī faktu, ka līdz ar inflācijas samazināšanos darba devēji būs mazāk naski attiecībā uz algu kāpumu. Kā liecina dati par uzņēmumu peļņu, inflācijas laiks daudziem izaugsmi nevis bremzēja, bet tieši pretēji - ieņēmumi auga, lai rastos iespēja ne tikai kāpināt peļņu, bet arī algas.
Tomēr inflācija Latvijā ekspertu skatījumā ir pārāk augsta šobrīd esošajai ekonomiskajai situācijai un tā, visticamāk, jau tuvākajos mēnešos būtiski saruks. Tādējādi pirktspējas pieaugumā ļoti liela nozīme būs krītošajai inflācijai. Pat ja līdz gada beigām algu pieauguma temps saruks no minētajiem 12% līdz kādiem 8-10%, strādājošajam par nopelnīto būs iespēja nopirkt vairāk, jo gada inflācija vairs nebūs tuvu 20% kā gada sākumā, bet varētu būt kādi 3-5%. Pirms pusgada viedoklis bija, ka šā gada izskaņā inflācija varētu būt tuva nullei, taču tā ir spītīgi turējusies pārāk augsta, jo acīmredzami ekonomikā pietiek resursu, lai straujo cenu lēcienu apmaksātu.
Patlaban notiek ļoti straujš izmaksu samazinājums saistībā ar šogad novērojamo enerģijas cenu kritumu, līdz ar to uzņēmumiem iepriekšējo peļņas maržu sasniegšanai vairs nav jāveic tik apjomīgs cenu kāpums kā pērn. Vienlaikus, bremzējoties ekonomikai, sevi aizvien vairāk pieteiks pārprodukcija un lielāki krājumi, kas cenas spiedīs uz leju. Tas, protams, ietekmēs arī algas, tomēr, kā rāda prakse, darba samaksas izmaiņām ir novēlots raksturs attiecībā uz ekonomikā notiekošo. Proti, paiet laiks, kamēr algas sāk demonstrēt kāpumu ekonomikas augšupejas apstākļos, un tāpat tautsaimniecība jau kādu brīdi ir piedzīvojusi lejupslīdi, līdz sāk samazināties algas. Ja runājam Latvijas vēstures kontekstā, tad iepriekšējās finanšu krīzes laikā vislielākais atalgojums tika sasniegts 2008. gada ceturtajā ceturksnī, kad kritums tautsaimniecībā jau notika pilnā sparā, bet kāpums atsākās 2010. gada otrajā ceturksnī, kad ekonomiskā aktivitāte kādu laiku jau bija pieaugusi. Ja ņem vērā šo sakarību un kombinē to ar izmaksu un inflācijas samazinājumu, tad vismaz tuvākos ceturkšņus Latvijas strādājošajam ir pamats cerībām par pirktspējas pieaugumu.
