Pēc Krievijas karaspēka pilna mēroga iebrukuma tās kaimiņvalstī Ukrainā ik pa laikam aktualitāti iegūst ziņas par to, ka kādi Eiropas valstu uzņēmumi ir pārkāpuši kaimiņvalstij noteikto sankciju režīmu vai pat veikuši piegādes Krievijas armijai. Tāpat tiek atgādināts, ka daudzi Eiropas valstu uzņēmumi, sevišķi no Francijas, neizrāda vēlmi pamest Krievijas tirgu.
Līdz ar to interesants ir jautājums par to, vai atsevišķu nozaru uzņēmumi var sekmīgi eksistēt bez Krievijas tirgus. Kādreiz šis jautājums bija aktuāls arī attiecībā uz Latvijas lauksaimniecības un pārtikas nozari, sevišķi pēc tam, kad 2014. gada augustā Krievija piemēroja sankcijas Eiropas valstu pārtikas produkcijai. Toreiz gan dažādu amatpersonu mutvārdos, gan mediju slejās cirkulēja bažas par to, ka Polijas lētā pārtika pārņems Latvijas veikalu plauktus un vietējie ražotāji var neglābjami iznīkt. Tomēr realitāte izrādījās pilnīgi cita.
Lai izvērtētu, kā Latvijas pārtikas sektoram ir izdevies pārvarēt Krievijas tirgus aizvēršanos, droši vien vislabāk ir salīdzināt pārtikas eksporta apjomus pirms sankciju ieviešanas 2013. gadā un to, kādi tie bijuši pērn. Turklāt, tā kā pēdējās desmitgades laikā ārējās tirdzniecības cenas ir pieaugušas, objektīvāk salīdzinājumu būtu veikt masas vienībās kilogramos vai tonnās, nevis naudas izteiksmē. Dažādām preču grupām sniegums ir visai atšķirīgs, kas, virspusēji raugoties, nesniedz pilnīgu ainu par to, kā pārtikas eksportu izdevies pārorientēt. Tomēr, pašķetinot dziļāk, kļūst skaidrs, ka salīdzinājumā ar laiku pirms Krievijas ieviestā pārtikas embargo ir mainījusies eksporta struktūra, proti, daudzās jomās ir vērojama produkcijas eksporta pārgrupēšanās un šķietami vienā grupā ārvalstīs pārdotās produkcijas apjoms ir samazinājies, tajā pašā laikā citā ir ļoti ievērojami pieaudzis. Piemēram, preču grupā, kas tiek klasificēta kā “piens un krējums, neiebiezināts un bez cukura vai cita saldinātāja piedevas”, eksporta apjoms pērn salīdzinājumā ar 2013. gadu bija pieaudzis par 54,4% līdz 433,8 tūkstošiem tonnu.
Vienlaikus ir arī iespaidīgi kritumi, taču, par laimi, apjomu ziņā šīs grupas ir mazākas. Piemēram, preču grupā, kas tiek definētā kā “piens un krējums, iebiezināts vai ar cukura vai citu saldinātāju piedevu”, salīdzinājumā ar 2013. gadu eksports krities par 69,5% līdz 3003,5 tonnām. Par to, ka Latvijas piena produkti ārvalstīs ir visai pieprasīti, liecina arī ārvalstīs realizētā siera un biezpiena pārdošanas apjoma gandrīz dubultošanās. Rēķinot tonnās, šajā segmentā pērn salīdzinājumā ar 2013. gadu tika pārdots par 90% vairāk, absolūtos skaitļos realizācijai sasniedzot 30 197 tonnas.
Kā rāda Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzēs pieejamā informācija, būtiskāko pārtikas apakšnozaru vidū lielākais kritums ir saistīts ar zivju pārstrādi. Šajā segmentā pērn produkcijas eksports salīdzinājumā ar 2013. gadu ir sarucis par 72%. Attiecībā uz pirmo no minētajām sfērām der atcerēties PSRS laiku zvejas kolhozus un masveidā saceltās zivju pārstrādes rūpnīcas ar produkcijas klāstu, kas ļoti lielā, pat pārāk lielā mērā bija orientēts uz brālīgo republiku klientūras gaumi, bet visai maz piemērots citu pasaules reģionu iedzīvotāju garšas kārpiņām. Līdz ar to arī pēc PSRS sabrukuma šī nozare lielākoties tā arī palika orientēta uz Krievijas un citu NVS valstu patērētāju vajadzību apmierināšanu. Taču tam lielā mērā tika pielikt punkts gan pēc Krievijā noteiktajiem importa ierobežojumiem, gan arī tāpēc, ka Rietumu noteiktās sankcijas un tolaik notiekošais naftas cenu kritums nelabvēlīgi ietekmēja Krievijas ekonomiku. Rubļa vērtība strauji kritās, un pat tad, ja eksports netiktu liegts, pārdot Krievijā būtu daudz grūtāk nekā iepriekš. Vēl sliktāks rubļa vērtības kritums bija veicinošs tam, lai saruktu arī citu NVS valstu valūtu vērtības pret eiro, līdz ar to pārdot kļuva grūtāk arī šajās valstīs. Līdz ar to, ja neskaita Baltijas un vēl kādas atsevišķas valstis, pagājušās desmitgades vidū bijušās PSRS tirgus Latvijas pārtikas ražotājiem kļuva daudz mazāk pievilcīgs nekā pirms tam.
Tomēr ir arī kāda laba ziņa. Ir redzams, ka krietni vairāk nekā ceturto daļu no apstrādātu zivju eksporta tonnāžas ir izdevies saglabāt, kas norāda uz to, ka daļa uzņēmumu jau savlaicīgi bija sākuši ārvalstu tirgu diversifikāciju vai arī sekmīgo to izdarījuši pēc 2014. gada augusta, kad mainījās tirgus konjunktūra. Ja runājam par to, kas tad ārvalstīs ir lielākie noņēmēji, tad, saskaņā ar CSP datiem, pērn naudas izteiksmē visvairāk šīs produkcijas tika eksportēts uz Ukrainu - par nepilniem 21,8 miljoniem eiro. Uz papēžiem min Vācijas tirgus, kur apstrādātā zivju produkcija pagājušajā gadā ir pārdota par 20,5 miljoniem eiro. Tāpat vēl salīdzinoši daudz ir pārdots Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā un Dānijā - visās četrās valstīs kopā realizēta produkcija par summu, kas ir tuva 37 miljoniem eiro.
Runājot par pārtikas produkcijas eksporta apjomiem, vēl ir vērts pašķetināt, vai eksportā nav ieļauts arī reeksports. Piemēram, pagājušajā gadā salīdzinājumā ar 2013. gadu saldētas liellopu gaļas eksports bija pieaudzis par 156,2%, kamēr svaigai un atdzesētai liellopu gaļai deviņu gadu izteiksmē tonnās ir panākts vien nepilnu 5% kāpums. Šajā gadījumā attiecībā uz saldēto liellopu gaļu ieguvējs ir nevis Latvijas lauksaimnieks, bet mūsu valstu loģistikas un pārvadājumu uzņēmums, kurš, iespējams, trešās pasaules valstu gaļu ir reeksportējis uz Krieviju.
Attiecībā uz vēl pāri palikušo zivju produkcijas eksportu esam noskaidrojuši, ka Latvijā var saražot to, kas ir baudāms arī Rietumeiropas patērētājiem. Turklāt realizācijas apjomu ziņā mūsu zivju produkcijas ražotājiem, visticamāk, vēl ir kur krietni vien augt. To pašu varam teikt arī par citām pārtikas produktu grupām. Protams, viss ir atkarīgs no preces rakstura. Piemēram, ar pienu un krējumu tālos tirgos ielauzties varētu būt ļoti sarežģīti, jo šai produkcijai ir krietni vien ierobežoti realizācijas termiņi un arī tāla pārvadāšana, rēķinot uz vienu produkcijas vienību, izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc šeit eksports pamatā saistās ar Lietuvu un Igauniju.
Tikmēr piena produktiem ar jau tālāku apstrādi, piemēram, grupai, kas tiek klasificēta kā “siers un biezpiens”, iespējas jau ir ievērojami plašākas, un tas atspoguļojas arī eksporta ģeogrāfijā. Šeit lielākie noņēmēji ir atrodami Vācijā un Nīderlandē. Uz Vāciju šajā preču grupā pērn eksportēts vairāk nekā par 70,7 miljoniem, bet uz Nīderlandi - par 15,3 miljoniem eiro. Tādējādi par abām var teikt, ka tur realizētās Latvijas siera produkcijas apjoms sasniedz gandrīz vienu eiro uz vienu šo valstu iedzīvotāju. Salīdzinājumam - 2013. gadā, kad Krievijas tirgus vārti vēl bija vaļā, uz austrumu kaimiņvalsti šīs preču grupas produkcija tika piegādāta par 15,37 miljoniem eiro, bet uz Vāciju - par 12,47 miljoniem eiro. Paraugoties uz situāciju tagad, varam pilnīgi droši teikt, ka šajā segmentā Rietumeiropas tirgus daudzējādā ziņā ir spējīgs absorbēt to, kas kādreiz tika virzīts uz Krieviju.
