Nav noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā sajūtu gamma, kas pavada ieguldījumus pensiju 2. un 3. līmenī, nereti ir vilšanās un pat aizkaitinājums, jo uzkrājumu atdeve neattaisno cerēto. Tomēr attiecībā uz pensiju plānu izvēli ir atsevišķas nianses, ko der ielāgot, lai tiktu pie iespējami labākas atdeves ilgtermiņā.
Tiesa, šobrīd neviens pilnīgi droši nevar garantēt potenciālo iznākumu, piemēram, pēc 20 gadiem, jo pasaules ekonomika ir nonākusi situācijā, kas tai sola daudz dažādu izaicinājumu jau tuvāko dažu gadu laikā. Tomēr pašam pensiju fondu klientam ir iespēja savus ieguldījumus pakārtot tā, lai, ņemot vērā vairāk nekā simtgadi ilgušo pasaules moderno finanšu tirgus vēsturi, tiktu pie iespējami labāka iznākuma.
Visizplatītākā kļūda, kas tiek pieļauta attiecībā uz ieguldījumiem pensiju fondos, ir savam vecumam neatbilstoša pensiju plāna izvēle. Proti, cilvēks, kam līdz darba mūža beigām vēl ir gadu desmiti, nereti ir ieguldījis konservatīvajā pensiju plānā, kura darbība ir orientēta uz ieguldījumiem attīstītu un finansiāli drošu valstu parāda vērtspapīros. Jau tas vien nesola nekādu lielo ienesīgumu. Taču, ja piedzīvojam tādu situāciju kā pēdējā nepilna gada laikā, kad inflācijas apkarošanai steidzami ir jāmaina centrālās bankas monetārā politika un rezultātā ceļas aizdevuma procentu likmes un krītas jau izlaisto vērtspapīru cenas, tad situācija ir pavisam bēdīga. Šo monetāro procesu ietvaros konservatīvo pensiju plānu klienti zaudēja pat vairāk nekā desmito daļu no uzkrājumu vērtības. Par laimi, šī nauda nav zaudēta neatgriezeniski un laika gaitā procentu likmes atkal kritīs un obligāciju cenas celsies.
Tomēr attiecībā uz pensiju labklājības veidošanu svarīgākais zaudējums ir laiks. Ja pašreizējais piecdesmitgadnieks jau kopš paša sākuma ir ieguldījis konservatīvajā pensiju plānā, tad var pieļaut, ka viņš savu nākotnes finansiālo labklājību jau netieši varētu būt krietni vien sabojājis. Šajā ziņā izvēlei bija jākrīt par labu aktīvajiem vai vismaz sabalansētajiem pensiju plāniem, kur daļa vai visi līdzekļi tiek ieguldīti finanšu instrumentos, kas saistīti ar investīcijām akciju tirgos. Protams, ja plānots iet pensijā pēc 15-10 gadiem, situāciju vēl ir iespējams uzlabot.
Protams, nodot savus līdzekļus konservatīvam ieguldījuma veidam šķiet drošāk, taču pat tad, ja pasaules ekonomika gadu desmitiem iztiktu bez lieliem finanšu satricinājumiem, arī tas neļautu cerēt uz būtisku peļņu. Labākajā gadījumā ieguldījuma vērtība nedaudz apsteigtu inflāciju, taču, ja paraugāmies uz konservatīvo pensiju plānu atdevi kopš tā dēvētajiem gadsimta sākuma treknajiem gadiem, arī tas nav izdevies. Secinājums ir, ka izvēle uz konservatīvajiem pensiju plāniem krīt, tuvojoties darba mūža izskaņai, kad vairs nav tik daudz jādomā par to, kā kaut ko finanšu tirgū papildus nopelnīt, bet vairāk orientējoties uz jau nopelnītā saglabāšanu. Laika izteiksmē tas varēt būt kādus 5-10 gadus pirms došanās pensijā, un šis brīdis varētu būt atkarīgs no tirgus konjunktūras, taču par to nedaudz vēlāk.
Vēl būtiski iemesli visai vājajam kopējam sniegumam ir saistīti ar likumdošanā nepilnīgi novērtētām nākotnes ieguldījumu iespējām. Šobrīd Latvijā vien dažus gadus pastāv iespēja veidot pensiju plānus, kur 75% vai 100% līdzekļu var izvietot akciju tirgū vai tam piesaistītajos finanšu instrumentos, piemēram, ieguldījumu fondos. Līdz tam aktīvajiem plāniem akciju segmentā bija atļauts ieguldīt līdz 50% līdzekļu. Kavēklis bija arī vēl pirms desmit gadiem pastāvošā salīdzinoši zemākā konkurence pensiju plānu starpā un visai augstās komisijas maksas, kas arī pensiju pārvaldniekus pārāk nemotivēja sevišķi iespringt. Tādējādi tiem nereti bija iespēja izvēlēties vienkāršāko ceļu un ieguldīt obligācijās. Turklāt pirms gadiem desmit ar tām vēl tīri labi varēja nopelnīt un, pretstatā pašreizējai situācijai, finanšu atdeves ailēs vēl rakstīt visai pievilcīgus skaitļus.
Tomēr, lai arī skaitļi tobrīd varēja šķist visai pozitīvi, pārāk ilgstoša pensiju fondu “sēdēšana” obligāciju tirgos lika zaudēt potenciāli daudz līdzekļu ilgtermiņā. Būtībā var teikt, ka patlaban bēdīgais pensiju plānu ilgtermiņa rezultāts ir saistīts ar pārāk lielu pensiju līdzekļu atvēlēšanu parāda vērtspapīru tirgum. Kas attiecas uz pašreizējo situāciju, Latvijā ir krietni vien attīstītāka likumdošana, kas vairāk vērsta uz pensiju fondu ilgtermiņa labvēlīgāka iznākuma nodrošināšanu, lielāka konkurence un zemākas komisijas maksas. Tātad patlaban esam daudz labvēlīgākās izejas pozīcijās attiecībā uz veiksmīgiem ieguldījumiem nākotnē, vienlaikus pašreizējā konjunktūra finanšu tirgū šķiet šaubīga un tāda, kas spēj sagādāt dažādus sirdēstus tuvākā gada laikā.
Iemesls, kādēļ ar pensiju plānu ieguldījumiem akciju tirgū ilgtermiņā var nopelnīt vairāk, ir saistīts ar to, ka uzņēmējdarbība nemitīgi attīstās un arī uzņēmumu peļņa ilgtermiņā kļūst aizvien lielāka. Turklāt tas notiek arī lielas inflācijas periodos. Arī Latvijas uzņēmumiem pagājušā gada lielās inflācijas laikā ir izdevies tikt pie peļņas pieauguma. Līdzīgi tas notiek pasaulē, līdz ar to arī ekonomika kopumā aug līdzi inflācijai, un tādējādi vismaz nominālos skaitļos uzņēmumu tirgus vērtība turpina augt. Biržā, kur tiek kotētas uzņēmumu akcijas, šajā ziņā atsevišķos laika periodos var veidoties zināmas nobīdes, piemēram, pērn akciju cenas kopumā samazinājās. Taču ilgtermiņa griezumā uzņēmumu akcijas parasti kopumā apsteidz kompāniju peļņas pieauguma tempu. Atdeve no šo akciju cenu pieauguma un uzņēmumu dividenžu izmaksas krietni vien apsteidz arī obligāciju tirgus sniegumu. Ja tā nebūtu, tad visi, kam ir nauda, būtu motivēti savus līdzekļus izvietot valstu obligācijās un investīcijas apstātos. Tomēr realitātē notiek pretējais, un tāpēc aktīvie pensiju plāni, kas vērsti uz akcijām, ilgtermiņā sola lielāku finanšu atdevi par konservatīvajiem obligācijās ieguldošajiem pensiju plāniem.
Ik pa laikam tirgus sašūpojas, kā tas notika pagājušajā gadā un varbūt turpināsies arī šogad, un akciju cenas samazinās. Vēl vairāk tās kritās iepriekšējās finanšu krīzes laikā, kad lielie biržas indeksi salīdzinājumā ar pirmkskrīzes maksimumiem nokritās pat vairāk nekā par 50%. Labā ziņa ir tā, ka labajos laikos, kas ir ilgāki, krīzē zaudētais tiek atgūts ar uzviju.
Ja palūkojamies uz pensiju plānu ienesīgumu pēdējo 15 gadu laikā, kur rādītājos ir iekļauta arī 2008.-2009. gada lielā finanšu krīze, tad ir redzams, ka minētajā laika periodā Latvijas 2. pensiju līmeņa labākā aktīvā pensiju plāna atdeve vidējos gada procentos sasniedz 3,16%, savukārt labākais konservatīvais plāns vidēji gadā pelnījis 2,35%, liecina “manapensija.lv” dati. Te gan ir atkal jāpiebilst, ka 2008. gadā aktīvie plāni akcijās varēja ieguldīt vien līdz 50% līdzekļu, tā ka atdeve būtu varējusi būt daudz lielāka. Ja tobrīd pensiju likumdošana būtu bijusi pietiekami labvēlīga lielākam akciju īpatsvaram pensiju plānos, varbūt šī atdeve kādam plānam būtu divtik un vairāk augstāka.
Salīdzinot abus minētos ienesīgākos pensiju plānus, 1 eiro, kas 2008. gada 15. maijā tiktu ieguldīts aktīvajā plānā, šobrīd būtu 1,59 eiro vērts, savukārt konservatīvajā plānā šī viena eiro vērtība būtu pieaugusi līdz 1,42 eiro. Kas attiecas uz pāreju no aktīvām investīciju stratēģijām uz konservatīvākām, ja līdz pensijā iešanai ir atlikuši kādi gadi desmit, tad šādu pāreju nevajadzētu veikt situācijā, kad akciju cenas kaut kādu iemeslu dēļ ir jūtami nokritušās. Vienotas receptes, kā to labāk izdarīt, protams, nav, jo nez vai kāds var prognozēt, kas finanšu tirgos notiks pēc gada. Iespējams, kā kritērijs šādai pārejai būtu brīdis, kad pensija tuvojas, bet pasaules biržas indeksu vērtības ir augstākas par pēdējo piecu gadu biržas indeksa rādītājiem. Ja tirgus ir augšupejošs, protams, var pagaidīt cerībā uz to, ka pensiju uzkrājums kļūs vēl lielāks, jo pirmskrīzes lejupslīde parasti sākas nemanot un gaidītās peļņas vietā var piedzīvot arī zaudējumus. Savukārt, ja pensijā ir jādodas drīz un ir labi veicies ar uzkrāšanu aktīvajos plānos, tad var piebilst, ka arī šobrīd biržas indeksu vērtības ir augstākas par jau minēto pēdējās piecgades vidējo rādītāju.
