Mēs zinām, ko jūs svinējāt šajā nedēļā

© Neatkarīgā

Pulksteņi svētdien knapi pietikšķinājās un piedzeguzējās pie atzīmes 23 stundas, 59 minūtes un 59 sekundes, kā nomājdirnējušies, nomājpirdušies un visādi citādi nogribējušies latvju bāleliņi uzreiz spruka ārā, lai atzīmētu komandantstundas beigšanos un zaļā lokdauna iestāšanos.

Ielu malās un pilsētu laukumos stihiski veidotajos ugunskuros tika dedzināti pašapliecinājumi un pašapmierinājumi, ap kuriem beidzot priecējošā vienotībā lēkāja brīvībā palaistie pošmīži un kovidhistēriķi, kas rādīja poličiem mēles, vidējos pirkstus un plikus dibenus. “Labi, labi,” vēlīgi norūca poliči. “Pagaidīsim 19. novembri, kas patiesībā būs pārceltais 13. novembris, un tad pēc pulksten astoņiem parunāsim!”

Latvju bāleliņi nesa mājās Jaungada eglītes, nagloja šūpoles Lieldienām, sēja Jāņu sieru, pina Līgo vainagus un gatavojās Zinību dienai, jo nekad taču nevarēja zināt, kuriem svētkiem par godu prezidentīgais Levits būs šoreiz laicīgi sagatavojis savu runu. Paveikuši šos priekšdarbus, bāleliņi paņēma popkornu un kolu, apsēdās pie TV un sāka gaidīt, lai neko no šīm runām nepalaistu garām - visiem gribējās kārtīgi izsmieties. “Valsts prezidents mūs visus tūlīt pataisīs par āžiem,” drūmi norūca Kariņpaps. Lai gan viņš to teica pavisam citā sakarā, beidzot pateicīgajai tautai ar premjeru bija vienots viedoklis.

Nekādi svētku salūti un militārās parādes 18. novembrī nebija plānoti, tāpēc valdība bija svētā pārliecībā, ka cilvēki nepulcēsies, bet sēdēs mājās, kur skatīsies ekumenisko dievkalpojumu, Saeimas svinīgo sēdi un koncertu Rīgas pilī, kā arī nekad neredzēto mākslas filmu “Emīla nedarbi”, “Dāvana vientuļai sievietei” un “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” gandrīz pirmizrādes. Liels bija amatpersonu izbrīns, ka kāds tomēr grasās pulcēties pie Brīvības pieminekļa, lai skatītos tā izgaismošanu. “Tur nekā nebūs, tur nav ko redzēt, galīgi nekā interesanta, nemaz nenāciet, mājas, ziepes, divi metri!” pārliecinoši pauda amatpersonas, taču bāleliņi tām nez kāpēc neticēja. Nevienam neticēja arī pošmīži, kuri, rokas berzējot, gatavoja sarakstu ar kaitēm, kuras viņiem pēc svētkiem būs piemetušās pēc lidmašīnu un helikopteru lidojuma pāri Vecrīgai un sarkanbaltsarkano dūmu aiz sevis atstāšanas.

Sagaidot valsts proklamēšanas 103. gadadienu, pirmie ar iniciatīvu tai par godu kaut ko paveikt nāca klajā Latvijas Badmintona federācija, kas aicināja uztaisīt 103 badmintona sitienus. Nu maisam gals bija vaļā, un arī citi sportotāji centās pieteikties ar kaut ko svētku vēsturē ierakstāmu: futbolisti apņēmās vēl 103 reizes pēc kārtas uzvarēt Gibraltāru, hokejisti - 103 reizes neizdarīt skaitliskā sastāva pārkāpumus, basketbolisti - trāpīt 103 soda metienus, bīčvolejbolistes Nastja un Tīna - 103 reizes parādīt bikini, Aļonuška - 103 reizes tenisa kortos pieminēt māti, skeletonisti un bobslejisti - 103 reizes nošļūkt pa Siguldas reni utt. Pašu lielāko ievērību tomēr izpelnījās Latvijas Boksa federācija, kas apņēmās uz svētkiem 103 reizes kādam sadot pa purnu.

Izskatījās, ka valsts proklamēšanas svētku atzīmēšana tomēr sitīs augstu vilni, tāpēc veselīgais pianists Pavļuts brīdināja ļautiņus rīkoties atbildīgi un neaizrauties ar pulcēšanos Centrāltirgū, sarkanā režīma Maksimās un pie Lidliem uz svētku iepirkšanos, lai uz Ziemassvētkiem nenākas ieviest kovidierobežojumus, mājpirdes, lokdaunus, karantīnas un karastāvokli. “Viss ir mūsu rokās,” par iespējamo nākamo lokdaunu uz gada nogales svinībām izvairīgi izteicās Pavļuts, ko ļaudis saprata kā mājienu meklēt korķviļķi.

Pēc gandrīz mēnesi ilga pārtraukuma durvis vēra zooloģiskais dārzs, un tie patiešām bija lieli svētki. Zoodārzā dzīvojošie beidzot atkal varēja aplūkot cilvēkus, kuri ar uzpurņiem, lielākoties ziemas apmatojumā un pat bez kaklasiksnām, tikai ievērojot drošu distanci, tika izvesti pastaigā pa zoodārza teritoriju. Barot sevi darba laikā līdz pulksten 17 dzīvnieki atļāva visām cilvēku sugām, bet paši vēlīgākie īpašām cilvēku sugām pat ļāva taisīt selfijus ar sevi un pat neprasīja atrādīt bildes vai tās fotošopēt pirms ielikšanas feisbūkā un instagrammā. Uzrādīt kovidsertifikātus dzīvnieki neprasīja, taču tos prasīja zoodārza administrācija, kas satraucās par to, lai teritorijā neiezogas govjzemjveidīgie un nemēģina iestāstīt mandrilām, makakām, muskusiem un oranžajiem kuskusiem, ka zeme ir plakana.

Savukārt valodnieki, filologi, banderlogi un citi terminomurgologi beidzot bija pamanījuši, ka jau pāris gadus pasaulē plosās kovids, tāpēc nolēma ķerties pie tā latviskošanas. Pirmajās apspriedēs tika lemts, ka saukt to par SARS-Cov-2 vīrusa izraisītu elpceļu infekcijas slimību būtu pārāk gari, par “coronavirus disease 2019” - pārāk angliski, par Covid-19 - pārāk nelatviski, tāpēc ierosināja to dēvēt par kovidu, deminutīvā - par kovidiņu, bet krievvalodīgajiem ļaut to saukt par kovidušku vai kovju. Pagaidām pie tā arī nolēma palikt, vienīgi vajadzēja vēl izlemt, vai no angļu valodas atvasinātā “QR kods” vietā izmantot “kvadrātkods” vai tomēr “kūārkods”.

Lasāmgabali

"Mums ir tik daudz datu par to, kā jūtas mūsu darbinieki un kā viņi uzvedas. Bet, kad kaut kas noiet greizi, mums vienmēr trūkst pietiekamas izpratnes, lai izskaidrotu, kāpēc," šādi medija “HRZone” žurnālistam Robam Heivardam pirms dažiem gadiem izteicās kāds augsta līmeņa lielas Eiropas bankas personālvadības vadītājs. Saruna izrādījusies pravietiska: gada laikā pēc šīs diskusijas banka iekūlās vairākos skandālos.