Šodien svinam Latvijas dzimšanas dienu un sveču nolikšana pie pirmā mūsu valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa Meža kapos ir goda lieta. Taču ne vienmēr tā ir bijis – padomju okupācijas laikā 50 gadus 18. novembrī Meža kapos patrulēja milicija un čekas darboņi, lai pieķertu un arestētus visus, kuri zina, kas ir brīva Latvija, un ir tik drosmīgi, lai noliktu svecīti pie pieminekļa, kas simbolizē brīvu un neatkarīgu valsti.
Mūsmājās par neatkarīgu Latviju nerunāja! Arī par komunistisko partiju nē! Tie bija septiņdesmitie. Reizēm no vecākās māsas dzirdēju, ka kāds klausoties “Amerikas balsi”, reizēm vecākiem izspruka kāds nievājošs vārds par krieviem un partijniekiem. Es, bērns būdams, nesapratu, kāpēc tētis nestājas partijā - viņš bija Sociālistiskā darba varonis, medaļas un diplomi ar Brežņeva parakstu krājās kaudzēs, reiz pat pulksteni ar gravējumu no Kremļa atsūtīja, solīja žiguli piešķirt, ja partijā iestāsies. Tētis tāpat kā mamma teica - nē! Rauj piķis to žiguli. Taisnības labad jāsaka, ka to žiguli tomēr piešķīra arī bez partijnieka apliecības. Vienīgi vecā mūsmāju tantīte runāja par Latvijas laikiem - par 1905. gadu, par 1917. gadu, par Latvijas dibināšanu, par Jāni Čaksti. Stāstīja, kā spēlējusi amatierteātri, kā kungiem štātes šuvusi. Kā pieņemšanas ballē Īles pilī ar Zigfrīdu Annu Meierovicu dancojusi. Kad nebija apmierināta ar mūsu rīcībām vai izteikumiem, tad vienmēr teica: “Pie kungiem nekad tā nedarīja!” Viņa bija tā, kas mums, padomju laika bērniem, smalkās manieres mācīja. Paldies viņai!
Visu pa plauktiem salikt savā galvā varēju tikai tad, kad Latvija brīvību atguva, jo dzimtas stāsts par bēgšanu mežā izvešanas naktī, par šausmām bēgļu gaitās, par nopostītajām dzimtas mājām ir visai skaudrs. Tikai šodien ir saprotamas bailes no padomju varas represijām, kas mājoja vecākos un vecvecākos - viņi klusēja, jo zināja, ka katrs vārds var būt liktenīgs - viņi sargāja sevi un savus bērnus.
Atskatoties uz septiņdesmito gadu beigu periodu, man vēl arvien ir kauns par savu toreizējo nezināšanu nedz par neatkarīgas Latvijas jēdzienu, nedz sarkanbaltsarkano karogu. Draudzene kādu dienu bija uzvilkusi sarkanbaltsarkanu džemperi, un skolā sāka rosīties sarunas par neatkarīgo Latviju pirms padomju okupācijas, par 18. novembri, par Čakstes pieminekli, par svecītēm, kas jāaizdedzina viņa piemiņai. Klausījos skolas biedros un nesapratu - no kurienes viņi to visu zina?! Laikam jau ģimenēs bija vairāk stāstīts un runāts, vairāk kritizēta padomju vara, vairāk slavēts Ulmanis, Čakste un brīvvalsts. Pirmā saprātīgā saruna par brīvvalsts tēmu, ko izraisīja vienkārši sarkanbaltais draudzenes džemperis, bija sākums manam iekšējam protestam un zinātkārei. Tas, ko mēs, vidusskolnieki, darījām, tas nu nekādi nebija prātīgi. Šodien grūti pateikt, vai vairāk tā bija vēlme izrādīties klasesbiedru priekšā vai arī dzimstošās patriotisma jūtas, vai jauniešiem raksturīgais maksimālisms un protesta gars, bet pieņēmām lēmumu 18. novembrī doties uz Meža kapiem un nolikt svecīti Čakstem.
Jāsaka godīgi - līdz tam Meža kapos vispār nebiju bijusi. Arī citi skolasbiedri bija tikai sarunas dzirdējuši un aptuvenas norādes saņēmuši, kur atrast Čakstes pieminekli, jo tas bija labi noslēpts aiz apstādījumiem, krūmos ieaudzis un grūti pieejams. Ejot pa centrālo eju, pirmais, kas visā varenībā sagaida, ir rakstnieka Viļa Lāča piemineklis, kas tur nebūt ne nejauši bija padomju varas uzstādīts. Tovakar pie šī pieminekļa dega svecītes un neviens tās neaiztika. Pieņemu, ka tādi paši nezinīši kā mēs to bija noturējuši par varenā valstsvīra pieminekli. Ja tā padomā - nav jau svarīgi, kur tā svece Čakstem un Latvijai tika aizdegta...
Braucienam uz Meža kapiem rūpīgi gatavojāmies - izvēlējāmies tumšas drēbes, sameklējām burciņas, kur eglīšu svecīti ielikt, sagatavojām visneticamākos stāstus, ko vēstīt, ja mūs miliči vai čekisti noķers. Sirdis trīcēja kā zaķu ļipas. Kapos bija ļoti tumšs, bet laiku pa laikam varēja manīt cilvēku ēnas, kas liecināja, ka neesam vieni. Sačukstoties mierinājām sevi, ka tie tādi paši cilvēki kā mēs, kuri paslepus grib nolikt svecīti. Slēpjoties aiz lielajiem kokiem, dažviet caur krūmiem lienot uz vēdera, bailēs sastingušām sirdīm un nosalušām rokām, krūmos stāvot, aizdedzām tikai vienu svecīti, ātri to nolikām pie pieminekļa, kur kvēloja vēl viena gaismiņa, un skriešus devāmies prom. Tikai pie tramvaja pieturas apstājāmies, lai atvilktu elpu, un sajutāmies kā varoņi. Godīgi sakot, neesmu pārliecināta, vai tas bija īstais piemineklis vai kaut kas līdzīgs, bet ir jau vienalga, kur svecīti par Čaksti un Latviju nolikt!