Vismaz triju savulaik Latvijā strādājošo komercbanku piedalīšanās Moldovā nozagtas naudas nogādāšanā līdz tiesībsargājošajām iestādēm vairs neaizsniedzamiem ofšoriem iekustināja tādu “kapitālo remontu” visās Latvijas komercbankās, pēc kura pāri palika drīzāk banku nosaukumi nekā pašas bankas.
Pārlūkot pirms gadiem desmit Moldovā iesākušos notikumu tagadējās sekas Latvijā rosina pati Moldova, kur cilvēki atkal strīdas, kam pieslieties, - vai Eiropas Savienībai ar tās virsuzraugu Amerikā, vai Krievijai, kurai tagad ļoti svarīgi biedēt Ukrainu ar uzrašanos Ukrainas-Krievijas frontes aizmugurē. Atbildes uz šo jautājumu tika meklētas, skaitot 20. oktobrī nodotās balsis gan par Moldovas prezidenta kandidātiem, gan referendumā par vai pret grozījumiem valsts konstitūcijā, ierakstot tajā Moldovas nodomu iestāties ES. Balsošanu rezultāti tādi, ka “par” ES nobalsojuši 50,46% un vēl mazliet vairāk par prezidenta kandidāti Maiju Sandu vēlēšanu otrajā kārtā 3. novembrī. Viņa pieteikusies par referenduma rezultāta izpildes garantu, ciktāl tas atkarīgs no valsts prezidenta. Lai gan Moldovā valsts prezidents tiek ievēlēts tiešā veidā, nevis parlamentā kā Latvijā, Moldova tomēr ir parlamentāra valsts, kurā vara ir parlamenta pilnvarotai valdībai (tas kā Latvijā). Šā rudens cīņu uzvarētājiem un zaudētājiem tāpēc jāgatavojas parlamenta vēlēšanām nākamā gada rudenī.
Vietēju un globālu iemeslu dēļ uzkurinātās kaislības Moldovā tādas, ka gatavošanās pēc gada rīkojamām vēlēšanām jau sākusies. Ar to domāta stīvēšanās par jau notikušo vēlēšanu un referenduma rezultātu atzīšanu vai neatzīšanu. Krievijas palīdzība piešķir nopietnību to politisko spēku argumentiem, kuri uzstājas pret ES. Emocionālais arguments tāds, ka ES piekritēju vairākumu nodrošinājuši ārzemēs dzīvojošie Moldovas pilsoņi. Tālāk nāk juridiskais arguments, ka kopējā vairākuma sasniegšanai nepieciešamais ārzemēs balsojušo vairākums esot pielaists uz balsošanu ar derīguma termiņus jau zaudējušiem personu apliecinošiem dokumentiem.
Te atkal uzpeld paralēle ar Latviju, kur atradies iemesls apstrīdēt Saeimas 30. oktobra balsojumu par valsts 2025. gada budžeta projektu. Par šo projektu balsojušo deputātu vairākums tika savākts, atvedot uz balsošanu divas deputātes, kuras pašas uz sēdi nebija ieradušās it kā slimību dēļ. Ja tās slimības tiešām reālas, tad dzīvosim ar budžetu, par kuru balsojuši varbūt drudža murgu pārņemti, varbūt ar pretsāpju līdzekļiem līdz bezsamaņai novesti cilvēki. Savukārt Moldovas opozīcija uzstāj, ka valsts konstitūciju un augstāko amatpersonu sastāvu nedrīkst noteikt cilvēki, kuri nav izrādījuši interesi par valsti, šīs valsts noteiktos termiņos atjaunojot valsts izdotos dokumentus.
Dzīvosim ar pārliecību, ka Latvijai otrreiz nebūs jāsaņem sods, pat ja Moldova tik tiešām atteiksies no ES un ASV satelīta lomas. Lai gan iepriekš tā tas nemaz nenotika, Latviju tik un tā sodīja par to, ka valsts nav uzraudzījusi bankas, kuras tik tiešām diskreditējušas globālos Rietumus Moldovas iedzīvotāju acīs. Proti, Latvijas bankas bija 2014. gadā palīdzējušas iztukšot vairākas Moldovas bankas par kopējo summu, kas tika noapaļota uz vienu miljardu ASV dolāru jeb 710 miljoniem eiro.
Moldova zaudēja apmēram tikpat, cik Latvija samaksāja par “Parex” bankas īpašnieku dzīvību glābšanu, taču Moldovai tik lielas summas zaudēšana sita sāpīgāk atbilstoši ar valstu iekšzemes kopproduktu (IKP) mērāmajiem tautsaimniecību apjomiem. 2016. gadā šī attiecība bija 24,5 miljardi eiro pret 8,3 miljardiem eiro par labu Latvijai, ja vadāmies no abu valstu statistikas iestāžu datu bāzēs atrodamajām skaitļiem un pārrēķinām Moldovas leju daudzumu eiro pēc oficiālā kursa. Izputināto Moldovas banku noguldītāji gan tika izglābti ar Moldovas Centrālās bankas aizdevumu šīm bankām, taču aizdevumu nācās nodrošināt ar valsts galvojumu un galu galā ar valsts parāda pieaugumu.
Jau pieminētā Latvijas valsts 2025. gada budžeta lielais deficīts jeb valsts parāda palielināšana arī ir izpelnījusies skaļu “fui”, bet pateikts tas tikai sociālajos tīklos. Moldovā cilvēki rīkojās radikālāk un pauda savu attieksmi protesta demonstrācijās, kuru laikā neviens nevarēja galvot, cik lielā vardarbībā tās izvērtīsies. Cilvēku nomierināšanai nācās izmantot arī augstāko amatpersonu un visas valdības nomainīšanas metodi. Tā radās bažas, ka līdz varai tiks cilvēki, kuri neturpinās ES un ASV labvēlīgo retoriku.
Rietumi negrib zaudēt savu satelītvalsti un norakstīt zaudējumos naudu, kas Moldovai par atbilstošu retoriku jau samaksāta. Arī Latvijai tādi maksājumi pazīstami, jo pirms 2004. gada Latviju trenēja tagadējo ES palīdzības fondu apguvē ar projektu un tālāk atskaišu rakstīšanu par pirmsiestāšanās fondu naudas apgūšanu. Šo un to Latvijai dāvinājušas mūsu bijušās metropoles Zviedrija un Vācija, par kuras naudu tagad tiek atjaunota visvecākā Rīgas teātra ēka (Vāgnera zāle). Taču šie dāvinājumi daudz mazāki, ja salīdzina ar Rumānijas palīdzību Moldovai kaut vai tikai daudzu Kišiņevas centra ēku saglābšanai.
2016. gads kā atskaites punkts šeit izmantots tāpēc, ka ap to laiku Latvijas uzraugi aptvēra saistību starp protesta demonstrācijām Moldovā un pret komercbankām pārāk pielaidīgo politiku Latvijā. Reaģējot uz to, “atrod upurjēru par banku grēkiem,” kā “Neatkarīgā” rakstīja 2016. gada 26. janvārī. Ar to bija domāta Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Kristapa Zakuļa atlaišana un kaut niecīgi sodi Moldovas afērā iesaistītajām “PrivatBank”, “ABLV Bank” un Latvijas Pasta bankai (LPB), kā arī Trasta komercbankai. Tomēr ar to vien nepietika. “Latvijai jātīra komercbankas,” “Neatkarīgā” 27. jūlijā aprakstīja K. Zakuļa pēcteču rosību: “Pieticīgais 305 000 eiro naudassods LPB ir caur Ameriku nākusi atbalss notikumiem Moldovā, kur bariņš ar bankām saistītu ļaužu nupat kā ielikti cietumā.”
Lēni, ļoti lēni Latvijā iekustējās banku graušanas kampaņa, par kuras reālajiem apmēriem 2016. gadā neviens iedomāties nevarēja. 27. jūlija publikācija pieminēšanas vērta arī par to, ka tajā starp citu pieminēts Mihails Uļmans kā LPB īpašnieces SIA “Mono” īpašnieks. Pirmās instances tiesa viņu nupat kā atzinusi par vainīgu 2018. gada 30. maijā notikušās jurista Mārtiņa Bunkus nošaušanas pasūtīšanā. Gan viņa apsūdzības, gan aizstāvības puse ir parūpējušās par sev izdevīgo lietas materiālu noplūdināšanu publikai. Šo noplūdinājumu konkurencē izskatās, ka M. Uļmans notiesāts par mūža ieguldījumu dažādās šmucēs, kurām konkrētā slepkavība ar baltiem diegiem piešūta.
Būtu pārspīlējums izskaidrot Latvijas komercbanku pārtaisīšanu tikai ar notikumiem Moldovā, bet ļoti iespējams, ka bez šiem notikumiem Latvijas banku sistēma un tādējādi visa tautsaimniecība funkcionētu daudz savādāk, nekā tā tagad funkcionē.
No tālākajiem notikumiem jāizceļ ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla (FinCEN) 2018. gada 13. februārī noteiktās sankcijas “ABLV Bank” un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja veiktā Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana 16. februārī. Šo notikumu apjēgšanai bija vajadzīgs gads ar Saeimas pārvēlēšanu un jaunas valdības izveidošanu. Tās vadītājs Krišjānis Kariņš 2019. gada 20. februārī izdeva vairākus rīkojumus, kas sabiedrībai tika pasniegti ar apzīmējumu “finanšu sektora kapitālais remonts". Būtība tāda, ka bankas tika padarītas par valsts iestādēm, kuru pamatpienākums ir vākt un nodot citām iestādēm ziņas par banku klientiem. Rīkojumu izpildes nodrošināšanai 2019. gada jūlijā atkal tika nomainīti FKTK vadītāji.
Valsts norēķinās par banku sniegtajām ziņām, ļaujot tām iekasēt tarifus un kredītprocentus no klientiem un nodrošinot bankām klientus ar likumiem, kas padara dzīvi bez konta bankā praktiski neiespējamu. Lai banku darbošanās būtu rentabla, tās sašaurinājušas savu klientu bāzi un pakalpojumus līdz minimumam, kura izpildei banku darbinieki vajadzīgi ne klientu, bet datora apkalpošanai. Tālāk dators nodrošina algu pārskaitījumus no uzņēmumiem pie darbiniekiem un no darbiniekiem uz citiem uzņēmumiem, kuri sniedz komunālos pakalpojumus vai tirgo preces. Kamēr pārskaitījumi tikai tādi, mākslīgais intelekts tagadējā līmenī spēj ģenerēt atskaites, ka aizdomīgu darījumu bankā nav bijis. Pēc šī paša šablona iespējams veidot kreditēšanu ierobežotam kredītņēmēju lokam. Ūdensvada funkcionēšanu un daudzas citas lietas šādā veidā nodrošināt var, bet brīnīšanās vai šausmināšanās par Latvijas IKP nepieaugšanu ir nekompetence vai liekulība.
