Klaustrofobiska atmosfēra, LPSR simbolika, Aukstā kara bunkuru restes un dzelzs durvis — tāda atmosfēra sagaida visus tos drosmīgos, kuri apmeklē jauno vēsturisko izstādi “Kolaboracionisms un kolaboracionisti” Ogrē.
Lai tiktu līdz bunkuram un izstādei, apmeklētājiem nāksies pasvīst — turklāt burtiskā nozīmē. Padomju bunkurs iebūvēts uzkalnā pašā kalnainākajā Ogres pilsētas vietā, kur mājas atrodas uz terasēm kā Toskānā un ieliņas ir tik šauras un līkumainas kā Alpu mazpilsētā — daudzas ieliņas ir tik smalkas, ka uz tām autotransportam ir tikai vienvirziena kustība. Ejot no Pārogres stacijas līdz patvertnes uzrādītajai adresei Indrānu ielā 9 (kaut arī faktiski tā, protams, atrodas pagalmā pie Indrānu ielas 14), var gadīties ne reizi vien izdarīt greizus pagriezienus, krietni izkāpelējoties pa Ogres pakalniem. Bumbu patvertne meklējama tur, kur skaistas, koptas Pirmās republikas laika un mūsdienu ģimeņu mājiņas nomaina mežs, kurā slejas pussagruvušas padomju laiku ķieģeļu ēkas ar nenosakāmām funkcijām — turklāt dīvainākais ir tas, ka pie daudzām ēkām tieši pakalnu galos bijušas uzbūvētas atsevišķi stāvošas sabiedriskās tualetes, kam tagad jau iebrukuši jumti. Par Eiropas naudu nedaudzās atjaunot paspētās mājas šodien kalpo par kopmītnēm, grupu dzīvokļiem, sociālās palīdzības sniegšanas vietām, un vienas tādas kopmītņu ēkas pagalmā arī meklējama izstādes ieeja.
Ieeja savulaik slepenajā bumbu patvertnē, kas esot sākotnēji celta Baltijas padomju dzelzceļnieku priekšniecībai kodolkara gadījumam, pa gabalu izskatās pēc kārtējās mazmājiņas, tikai ar kāpnēm pazemē. Nedaudzi stāvi betona pakāpieni, pagrieziens taisnā leņķī, un esam atgriezušies Aukstā kara gados. Padomju tehnoloģiju un mašinērijas paliekas, nestrādājoši dīzeļģeneratori un citas grabažas te veido fonu saturam, kurš vēsta — okupācijas režīma paliekas joprojām ir stipri dzīvākas nekā tolaiku tehnoloģijas un turpina ietekmēt mūsu ikdienu.
Kurators Māris Grosbahs un mākslinieks Georgs Avetisjans izmantojuši telpas šaurību, tai pieskaņojot saturisko lakoniskumu. Tā kā patvertnē savulaik bijuši daudzi sīki kabinetiņi dažādiem dispečeriem, speciālistiem, zemākā un vidējā līmeņa atbildīgajiem, tad izstāde tagad to izmanto, katru telpiņu atvēlot atsevišķam personāžam, kas LPSR laikā ieņēma vadošus amatus, piesprieda sodus Latvijas neatkarības aktīvistiem, turpretī laida ārā no cietumiem izvarotājus, indoktrinēja studentus ar propagandu, rakstīja denunciācijas čekai par līdzcilvēkiem utt., lai pēc mūsu neatkarības atgūšanas turpinātu darīt tieši to pašu, it kā nekas nebūtu noticis.
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir “sarkanais tiesnesis” Uldis Krastiņš, kurš padomju laikā piesprieda cietumsodus un nāvessodus ar mantas konfiskāciju par “pretpadomju aktivitātēm”, bet pirms 35 gadiem kļuva par vadošo mācībspēku Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, turpinot padomju principu atražošanu mūsdienās, tikai ietērpjot komunistiskās normas mūsdienām tuvākā leksikā. Pie ieejas izstādē no ekrāna apmeklētājus uzrunā Egils Levits, skaidrojot: “Kolaborācijas apzināšanās notiek, atzīstot notikušo kolaboracionismu, nožēlojot to vai cenšoties mazināt nodarīto kaitējumu.” Ar to milzīgā kontrastā ir ģenerālprokurora Jura Stukāna ditirambi, kas izskan no ekrāna tajā telpiņā, kura veltīta tieši U. Krastiņam: vēl pagājušogad LU rīkojusi konferenci viņa slavēšanai, kurā J. Stukāns teicis: “Domājam — krimināltiesības, sakām — Uldis Krastiņš!” Konferenci papildinājusi padomju tiesnesim veltīta izstāde, kura pēc sabiedrības sašutuma izcelšanās tika slēgta, bet LU rektors rakstiski dabūja taisnoties, ka “LU nav ticis rīkots pasākums, kas veltīts “padomju okupācijas varas kolaborantam”, kā tas minēts iesniegumā”. Tagad īstā izstāde, kurā redzams U. Krastiņa reālais veikums padomju laikā, piedaloties nāvessodu piespriešanā iedzīvotājiem, apskatāma Ogres bunkurā — arhīvu materiāli liecina, kas ir kas.
Cits piemērs redzams aizrestotā pazemes kabinetiņā, kurā iekarināts Ojāra Skudras portrets. Kopš deviņdesmitajiem dažādos LU amatos strādājošais, par politologu publiski dēvētais O. Skudra, kā “Neatkarīgā” savulaik norādīja, padomju laikos patiesībā bijis profesionāls Kremļa propagandists — Komunistiskās partijas propagandas instruktors (tātad virspropagandists, kurš apmāca citus propagandistus) un pat Centrālkomitejas sektora vadītājs. Demonstrējot šādu personu biogrāfijas un dokumentus attiecībā uz okupācijas varas balstīšanu un tās interešu īstenošanu, izstāde liek aizdomāties: Latvijā tā arī joprojām nav notikusi lustrācija, pat ne tāda, kādu pēc Eiromaidana revolūcijas izgāja Ukraina.
Sava daļa uzmanības veltīta ne vien apzinātajiem režīma balstiem, kas izlējuši svešas asinis komunisma vārdā, bet arī (lietojot paša Ļeņina apzīmējumus) “ceļabiedriem” un “noderīgajiem idiotiem”. Te redzamas ziņas par Viju Artmani un citiem kultūras darbiniekiem, nav aizmirsts arī Imants Ziedonis, kurš Rakstnieku savienības kongresā lasījis referātu par nepieciešamību intensificēt ideoloģiju literatūrā un pretoties Rietumu idejām, nav tikai izstādīta viņa propagandas grāmata bērniem “Kas tas ir — kolhozs!”.
Uz vienas sienas izdrukāti zināmākie uzvārdi no “čekas maisiem”, ir izveidota arī pilna kolekcija ar kartīšu dublikātiem, turpat blakus — vecs VEF telefons ar ripu, ko var pagrozīt un paklausīties signālu klausulē. Vispār izstāde veidota tā, lai maksimāli daudzus materiālus varētu aptaustīt, noklausīties, izšķirstīt, paņemt rokās un sīki izpētīt: šī ir mūsdienīga ekspozīcija ne tikai acīm, bet visām maņām, te nekas netiek slēpts aiz stikliem vai vitrīnām. Pateicoties priekšzīmīgajam apgaismojumam, nerodas klaustrofobiska sajūta, taču vienā no gaiteņu atzariem, ja ir vēlme, var ieskatīties tumsā un paklausīties aizdomīgos mehāniskos trokšņos. Jāpiezīmē, ka izstāde ir piemērota visām ģimenēm, ieskaitot pat sešgadniekus — izstādē netiek demonstrēti attēli ar okupācijas režīma nomocītiem cilvēkiem, sakropļotiem upuriem vai viņu mirstīgajām atliekām: šeit tiek pētīti cilvēki, kuri apzināti un labprātīgi nostājās paši savas tautas mocītāju pusē (piemēram, viena gaiteņa siena veltīta vienkāršo ierindas tukumnieku žēlabām vietējai VDK filiālei par to, kā pastkastēs vienurīt atrastas briesmīgas skrejlapas ar aicinājumiem atjaunot demokrātiju un brīvību Latvijā). Mazie apmeklētāji ir sajūsmā par pašu pazemes labirintu, kamēr pieaugušie pēta ekspozīciju.
Izstādes veidošanā roku pielicis Lato Lapsa, kura grāmatas un pētījumus par kolaborantiem, šķiet, nebūs pamanījis tikai retais. Viņam tipiskajā stilā vēl pirms izstādes atklāšanas izcēlusies saķeršanās ar kādu no Tieslietu ministrijas struktūrvienībām, par ko viņš saka: “Kā jau vienmēr, mūsu amatpersonas slikti zina likumus, un tad nu viņas saņēma desmit juridiski sīki pamatotus iesniegumus, kas viņām liks pārdomāt un izskaidrot savu nelikumīgo darbību iemeslus!”
