Antra Gabre / Autori

Sekojot notikumiem Ukrainā, iespējams, daudzi tagad zina par divu sienu principu artilērijas un gaisa triecienu gadījumā, jo par to tiek atkārtots televīzijā. Tomēr Krievijas kodolretorika atkal radījusi bažas par to, kā iedzīvotājiem sevi pasargāt un kā rīkoties, jo Aizsardzības ministrijas piedāvātais tā dēvētais 72 stundu buklets diemžēl nevieš drošības sajūtu un joprojām nav zināms, kā un kur evakuēties, kā un kur droši paslēpties, piemēram, daudzdzīvokļu namu iemītniekiem. It kā – pagrabos. Bet cik tie ir droši? Reiz Latvijā bija vairāk nekā 300 bumbu patvertņu. Bet tas bija līdz 2008. gadam.

Astrologa Igora Vasiļjeva grāmata «Rīgas aura un zodiaks» klajā nākusi 21. gadsimta sākumā. Astrologs nav bijis pirmais, kurš šo tēmu aplūkojis, bet viņa uzrakstītā grāmata ir Rīgas vēsturē pirmais astroloģiskais ceļvedis. Kā radās iecere izpētīt Rīgas zodiaku? Pagājušā gadsimta 90. gados, kad tapuši materiāli grāmatai, astroģeogrāfija pētīta dažādos rakursos. Galvenokārt – ārpus Latvijas.

Vācijā zināmi vairāki kanibālisma gadījumi šajā gadsimtā vien, tāpēc diez vai tur kādam gribētos jokot par šādu tēmu, taču Latvijā 2010. gadā notika tieši tā.

Vācu komponista Riharda Vāgnera saikne ar Rīgu ir bijusi daudz ciešāka nekā tikai viņa diriģenta zizlis, kas tagad glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, un dižā vācu mākslinieka vārdā nosauktā iela Vecrīgā. Nav pilnībā lemts uzzināt, cik daudz no visa ir bijis un cik daudz – tikai leģenda.

Aktrise Svetlana Bless-Puķe nesagaidīja savu 80. dzimšanas dienu. Iespējams, viņa sacītu, ka apaļš gadskaitlis nav būtisks. Viņu atceras un atcerēsies vispirms jau komiskās Žurkas Kornēlijas lomas dēļ, jo viņa bija profesionāla klaunese. Viņa dāvāja dzīvesprieku. Smīdināja. Ironizēja. Ļāva smieties caur asarām. Bet tie cilvēki, kuri citiem šķiet jautri, mēdz sevī slēpt dziļus un tumšus emocionālus atvarus. Viņus var viegli ievainot. Viņiem ļoti sāp. Žēl, ka šo plāno aizsargslānīti notrauc bez pietātes un žēlastības.

11. septembrī esot piedzimusi «graņonka» – šķautņaina stikla glāze. Kaut arī glāzes radītājas gods tiek piedēvēts Rīgā dzimušajai tēlniecei Verai Muhinai un māksliniekam Kazimiram Maļevičam, ir ne mazums šādas versijas noliedzēju. Par Maļeviču – noteikti. Vismaz par mums zināmākās formas jeb padomju stila «graņonkas» dzimšanas gadu strīdu nav – 1943. Tā gada 11. septembrī slavenajā stikla rūpnīcā «Gusjhrustaļnij», kas atradās pilsētiņā ar tādu pašu nosaukumu, no konveijera noripojusi pati pirmā «graņonka».

Dailes teātrī savu 95. dzimšanas dienu nosvinējis vecmeistars Gunārs Placēns. Viņš ne reizi vien omulīgi sacījis, ka gatavojas nodzīvot līdz simtiņam.

Vai pilsētai, kuru apmeklē daudz tūristu, ir vajadzīgs īpašs simbols? Vai šim simbolam vienlaikus jābūt suvenīram, ko pilsētas viesiem gribēsies nopirkt, lai apliecinātu, ka «es tur biju»? Tiešām, suvenīri veido pilsētas tēlu, pat ja tūristu gaumes atšķiras. Vai Rīgai ir savs simbols?

Tā bija skaļa lieta, kas aizsākās 2019. gada maijā Jelgavā. 21 gadu vecā Līva un viņas jaundzimušais nomira kādā reliģiskās draudzes mājā, dēvētā par kopmāju. Draudzes locekļi paši pieņēmuši dzemdības, bet varbūt līdzās nebija neviena cilvēka. Pēc kaimiņa sacītā, sieviete bijusi ieslēgta mājā. Viena. Ja tā, tad dzemdētājai bija laupīta gan brīvība, gan iespēja izsaukt mediķus. Kāpēc pārējie laikus neizsauca mediķus? To liedza šīs draudzes reliģiskā pārliecība. Šī krimināllieta vēl tiek skatīta.

Bikses par vīriešu apģērbu nekļuva uzreiz, tiklīdz kāds cilvēkveidīgais pirmcilvēks sevi apzinājās par vīrieti. Vīrieši labprāt nēsāja kleitas, gurnu apsējus, bruncīšus, togas un tamlīdzīgus plandošus virssvārkus. Ērtāk nekā ķēpāties ar biksēm, kas jāpogā. Ar laiku bikses kļuva noderīgas, piemēram, lai jātu. Biksēm, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām, ir apmēram 3000 gadu. Taču par šo apģērbu skaļāk runāt likušas sievietes.

Elza allaž uzskatījusi, ka netic visām tām nepamatotajām pamācībām, ka sargi sevi pats, tad dievs tevi sargās. Vai nu viņš sargā, vai nu nesargā, vai arī pati tieku galā. Tieši tiek vienkārši. Taisnību sakot, Elza nekad nebija aizdomājusies, piemēram, par to, kā viņa varētu ķert garnadzi. Vai arī – ko darītu, ja redzētu kādu zogam. Vai – ja apzagtu viņu... Bet, ja jau sākām ar dieva vārda valkāšanu, tad ar to pašu jāturpina: dievs, protams, var domāt visādi, bet rīkojas cilvēks.  

Mana Bormaņu ome dziedāja: «Ķemermiestiņā, mazā mājiņā, dzīvoja reiz skaistā Anniņa...» Nezinu, kāpēc, bet viņa to dziedāja bieži. Pat pēc daudziem gadiem atceros gan vārdus, gan melodiju.

31. augustā apritēja 60 gadu, kopš apprecējās Raimonds Pauls un Svetlana Jepifanova, izveidojot Paulu ģimeni. Pirms desmit gadiem abu zelta kāzās žurnāls «Praktiskā Astroloģija» pētīja viņu saderības cēloņus.

Lu­te­rā­ņu te­olo­ga, ap­gais­mo­tā­ja un lat­vie­šu laik­me­tī­gās li­te­ra­tū­ras pa­mat­li­cē­ja Got­har­da Frīd­ri­ha Sten­de­ra jeb Ve­cā Sten­de­ra vārds daudziem pirmām kārtām droši vien asociējas ar to, ka viņš sarakstījis en­cik­lo­pē­di­ju zem­nie­kiem – dzim­tcil­vē­kiem «Augst­as gud­rī­bas grā­ma­ta no pa­sau­les un da­bas». Bet vai ir zi­nāms, ka ta­jā lat­vie­šiem tiek stās­tīts arī par pla­nē­tu kār­tī­bu un zo­di­aka ra­ša­nos?

Skrīveros vētrainas diskusijas izraisīja pagājušā gada nogalē izteiktais ierosinājums mainīt rakstnieka Andreja Upīša vārdā nosauktās skolas, bibliotēkas un ielas nosaukumu viņa saistības ar padomju režīmu dēļ. No lepnuma Upīts ļoti ātri kļuva par vietējo kauna traipu, kolaborantu, tautas nodevēju, kurš lūdzis Maskavai uzņemt Latviju brālīgajā Padomju Savienībā. Ielu nosaukumos saglabātais padomju mantojums, šķiet, izkaisīts visā Latvijā, bet attieksme pret padomju varas iedētajām olām atšķiras. Piemēram, Lejasciema iedzīvotāji nevēlas, lai tiktu pārdēvēta rakstnieces Annas Sakses vārdā nosauktā iela.

Par kabačiem tiek sacerētas anekdotes, tas nozīmē, ka šie dārzeņi ir vai nu ļoti apnikuši, vai nu iecienīti, vai arī neizbēgama sodība konkrētā gadalaikā. Bet nevajag raukt degunu, ja radiņš vai azartisks dārzkopis vēlas apdāvināt ar kabačiem vai cukīni. Iespējams, pat nezināt, cik vērtīgi tie ir. Tāpēc ņemiet ciet un ēdiet gardu muti!

Kas tas ir: no lielas koka lelles līdz ļoti mazai, un tās visas ievietojas cita citas vēderā? Matrjoška. Tradicionāla krievu rotaļlieta, kura kā tāda 20. gadsimta vidū pieteikta izstādē.

Ak, atvainojiet, putnu mīļi, par to, ka dūdieviņš iekļuvis rubrikā «Lietas stāsts»! Protams, ka tā nav lieta, jo tas ir viņš – tārtiņš!

1989. gadā klajā nāca teātra anekdošu krājuma «Aiz kulisēm» pirmā burtnīca. Anekdošu un jautru pastāstiņu pietika vēl daudzām burtnīciņām, kas nu jau kļuvušas par bibliogrāfisku retumu. Ar atbildīgās redaktores Anitas Mellupes laipnu atļauju publicējam dažas teātra anekdotes un atmiņas, ko stāstījuši aktieri, viņu laikabiedri un citas teātrim tuvu stāvošas personas.

Uz 14. Saeimu kandidē trīs Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēkā minētie ārštata aģenti – aktieris Bērziņš («Latvija pirmajā vietā»), gastroenterologs Anatolijs Danilāns («Attīstībai/Par!») un SIA «Synerica» nodaļas vadītājs Uldis Godainis («Apvienība Latvijai»), liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) publicētā informācija. Tiesa, attiecībā uz šiem trim kungiem tiek lietots mazaizskarošs un korekts vārds «iespējamie».

Diskusijas par to, vai un kādā apmērā būtu vēlams pateikties ārstiem par labi paveiktu darbu, šķiet, palēnām zaudē savu aktualitāti. Ir daudz privāto klīniku, kur par medicīniskajiem pakalpojumiem jāmaksā ievērojamas summas, līdz ar to doma, ka vēl kaut kas būtu jādāvina ārstam, droši vien lielam vairumam pacientu nav pat prātā. Taču ne vienmēr tā ir bijis.

Diez vai kāds pat domās pieļaus nicīgu nokrāsu vārdam «cūka», skatoties uz Teodora Zaļkalna skulptūru «Cūka» Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Mīlīgs lopiņš. Roka stiepjas glāstam. Bet pamēģini kādu cilvēku nosaukt par cūku – nebūs labi! Un kāpēc krājkasītēm piešķirts rukša siluets?