11. septembrī esot piedzimusi «graņonka» – šķautņaina stikla glāze. Kaut arī glāzes radītājas gods tiek piedēvēts Rīgā dzimušajai tēlniecei Verai Muhinai un māksliniekam Kazimiram Maļevičam, ir ne mazums šādas versijas noliedzēju. Par Maļeviču – noteikti. Vismaz par mums zināmākās formas jeb padomju stila «graņonkas» dzimšanas gadu strīdu nav – 1943. Tā gada 11. septembrī slavenajā stikla rūpnīcā «Gusjhrustaļnij», kas atradās pilsētiņā ar tādu pašu nosaukumu, no konveijera noripojusi pati pirmā «graņonka».
Kāpēc šī glāze joprojām ir iecienīta? Pateicoties uzbūvei un netipiskajai formai, tā ir neparasti karstuma un trieciena izturīga un arī ērta mazgāšanai trauku mazgājamās mašīnās (padomju laikā tādas bija!), līdz ar to kļuva par padomju sadzīves topa priekšmetu un tika izmantota arī kā mērglāze. Arī teiciens «sastiķēt uz trim» ir tiešā veidā saistīts ar šo glāzi. Līdz stiklā izvirzītajai strīpiņai pirksta platumā no augšmalas 200 gramu glāzē ietilpa precīzi 167 grami šņabja - tieši trešā daļa no puslitra pudeles. Tas ļāva brālīgi sadalīt dziru trim pļēgurotājiem. Galvenais - lai vienam no viņiem līdzi būtu «graņonka!
Latviski sakot, šķautnenē ietilpa 200 grami cukura, 320 grami sāls, 160 grami miltu, tāpēc glāzi kā mērvienību izmantoja pat pavārgrāmatās publicētās receptēs. Tolaik nebija šaubu, ka mājās katram ir vismaz viena «graņonka».
Padomju gados nopirkt traukus nebija tiek vienkārši kā tagad. Ja kas saplīsa, tad tā bija lokāla traģēdija. Bet «graņonku» varēja mest kaut no metra augstuma - tā izturēja, pateicoties slīpētajām skaldnēm jeb ribām, biezajam stiklam un ražošanas tehnoloģijai. Izejvielas tika rūdītas apmēram 1500 grādu temperatūrā, divreiz apdedzinātas un stiprumam pievienots svins.
Standarta «graņonkas» izmēri bija 65 milimetri diametrā un 90 milimetri augstumā. Pašām pirmajām glāzēm esot bijis 16 šķautņu, un tās tiek uzskatītas par klasiku, bet tika ražotas arī glāzes ar 12, 14, 18 un 20 šķautnēm. Glāzes apakšā parasti bija iegravēta cena.
Šīs glāzes lielākoties izmantoja ēdnīcās un vilcienu restorāna vagonos, bet jo plaši tika lietotas arī gāzētā ūdens automātos uz ielām. Glāzi pēc gardā šķidruma izdzeršanas apvērsa otrādi, piespieda tās dibentiņu, un stikla trauks tika izmazgāts, lai to varētu lietot nākamais.
Dažos avotos norādīts, ka Vera Muhina patiešām pagājušā gadsimta 40. gados strādājusi pie padomju sabiedriskās ēdināšanas trauku dizaina, bet neesot pierādījumu, ka viņa būtu dizainējusi «graņonku». Taču Gusjhrustaļnijas rūpnīcas informatīvajos materiālos teikts, ka ir dokumentāri pierādījumi - Muhina pielikusi roku, lai radītu padomju «graņonkas» formu. Tam par pamatu kalpo mākslinieka Uspenska atmiņas. Viņš bijis darba grupā, ko tolaik vadījusi Muhina. Māksliniekiem bija dots uzdevums veidot skices traukiem, kurus varētu lietot padomju sabiedriskajā ēdināšanā. Tad jau bija pirmās trauku mazgājamās mašīnas, kurās glāzes plīsa cita pēc citas. Zaudējumi vien, jo glāžu vajadzēja daudz. Speciālistiem vajadzēja izveidot tādu glāzi, kas bija gandrīz nemirstīga un vienlaikus glīta, stabila un ērta lietošanā. Protams, tai vajadzēja būt arī viegli mazgājamai. Uspenskis atcerējies, ka bijis ļoti daudz variantu, arī «graņonka». Tieši to sāka izgatavot Gusjhrustaļnijas rūpnīcā, jo atzina par vislabāko - ja vilcienā vai uz kuģa nokrīt uz grīdas, tad nekur neripo un neplīst, cilvēki nesavainojas ar stikliem.
Tie, kuri noliedz Muhinas nopelnus, mēdz atgādināt, ka līdzīgas glāzes pazina jau Krievijas cara Pētera I laikā 18. gadsimta sākumā. Esot liecības, ka imperators šādu glāzi saņēmis dāvanā no stikla meistara Jefima Smoļina kā neplīstošu trauku. Pēteris I bija aizrāvies ar kuģubūvi, tāpēc dāvanu novērtēja kā ļoti labu - glāze ir stabila, bet, ja vētras laikā nokritīs, tad nesaplīsīs. Pēc viņa pasūtījuma šķautņainās glāzes sāka ražot Gusjhrustaļnijas stikla meistari.
Par šķautņu skaitu ir dažādas versijas - it kā sākotnēji to bija 16, bet varbūt 17. Ja 16, tad tas, lūk, simbolizējis padomju republiku apvienošanos vienā valstī. 1952. gadā Padomju Savienībā ietilpa 16 republikas, bet kāds tam sakars ar «graņonkas» šķautņu skaitu...
POPULĀRĀKĀS LEĢENDAS UN FAKTI DAŽOS TEIKUMOS
1
Tautā par «graņonkas» autori uzskata tēlnieci Veru Muhinu, bet paplašinātajā leģendā kā viņas kompanjons tiek piesaukts arī mākslinieks Kazimirs Maļevičs. Glāzi abi esot izgudrojuši Ļeņingradas blokādes laikā.
2
Padomju Savienībā ražoja šķautnenes ar 10, 12, 14, 16, 18 un 20 šķautnēm. No to skaita bija atkarīga glāzes cena: 3, 7, 14 kapeikas. Glāzes tilpums nemainījās - 250 mililitri šķidruma, ja lēja līdz malām.
3
Teiciens par sastiķēšanu uz trim cēlies Ņikitas Hruščova laikā. Iepriekš degvīnu pārdeva 125 un 200 mililitru tilpuma kortelīšos, bet Hruščovs aizliedza tirgot izlejamo šņabi, un tirdzniecībā parādījās puslitra pudeles. Ideāli, lai ielietu «graņonkā» līdz strīpiņai precīzi 167 gramus un nevienu no trim pudelesbrāļiem neapdalītu.
4
Piemēram, Moldāvijā alkoholiskos dzērienus lietoja pieklājības robežās - dzēra no glāzītēm, kurās ietilpa vien 50 mililitru. Kad padomju karavīri «atbrīvoja» Moldāviju, viņi līdzi atnesa ērtu, ietilpīgu stikla glāzi, un moldāvi esot aizmirsuši par savām piedienīgajām alkohola baudīšanas tradīcijām.
5
Padomju Savienības aizsardzības ministrs Georgijs Maļenkovs ar savu pavēli noteicis, ka katram karavīram pusdienās pienākas 200 gramu šņabja. Tie, kuri nedzēra, varēja šo «valūtu» mainīt pret tabaku un cukuru - tik, cik ietilpa «graņonkā».
6
Pagājušā gadsimta 80. gados «graņonkas» sāka plīst masveidā. Kā ierasts, tika vērptas sazvērestības teorijas, ka, piemēram, pie tā vainojamas ASV un pat citplanētieši. Iemesls bija pagalam prozaisks: rūpnīcā uzstādīja jaunu līniju, bet nenodrošināja precīzu glāžu izgatavošanas tehnoloģiju.
7
«Graņonka» tika izstrādāta, lai to varētu droši mazgāt padomju traukmašīnās. «Normālie» trauki šajā padomju tehnikas brīnumā plīsa, bet «graņonka» izturēja.
8
Tautā to glāzes strīpiņu, kas atradās pirksta platumā no augšējās malas, bija iesaukuši par Marusjas jostu un mēdza teikt, lai ielej līdz Marusjas jostai.
