Vai pilsētai, kuru apmeklē daudz tūristu, ir vajadzīgs īpašs simbols? Vai šim simbolam vienlaikus jābūt suvenīram, ko pilsētas viesiem gribēsies nopirkt, lai apliecinātu, ka «es tur biju»? Tiešām, suvenīri veido pilsētas tēlu, pat ja tūristu gaumes atšķiras. Vai Rīgai ir savs simbols?
Atbildot uz šo jautājumu, viens teica, ka tā ir Rīgas atslēga, jo uzreiz atcerējās «Vella kalpu» filmas. Citam Rīgu simbolizē ģerboņa lauvas. Vēl kādam Brīvības piemineklis ir vairāk visas Latvijas, ne Rīgas simbols. Bija arī tādi, kuri nekādi nevarēja izvēlēties Rīgas simbolu. Būsim atklāti: Rīgai, kura augustā svinēja savu 821. dzimšanas dienu, nav veicies ar sava plaši pazīstama suvenīra izveidi.
Ja sakām «Parīze», tad domājam Eifeļa torni. Vācijas pilsētas Brēmenes tēls, protams, ir jautrie Brēmenes muzikanti, Viļņas simbols ir Ģedimina kalns un tornis. Nudien, Lietuvai paveicies, tai bijis savs dižkunigaitis, valdnieks, karalis, ko celt saulītē. Ģedimina valdīšanas laikā par Lietuvas galvaspilsētu kļuva Viļņa. Tur viss skaidrs. Toties Rīga nekādi nevar piesavināties Zemgales ķēniņu Nameju (arī Nameisi, Nameiti), lai vismaz kaut kā konkurētu ar Viļņu. Bet pat Latvijas mērogā Namejs nav kļuvis iemūžināšanas cienīgs. Par pašmāju filmu «Nameja gredzens» nerunāsim, pat tās veidotāji to dēvē par fantāziju.
Kaimiņiem igauņiem ir savs ilggadējs galvaspilsētas Tallinas simbols - Vecais Tomass, un tas jau kopš dziļiem padomju laikiem attēlots uz dažādiem suvenīriem. Tas ir vējrādis karavīra izskatā uz rātsnama smailes, kas pirmoreiz tika izveidots 1530. gadā. Leģenda par vējrādi rakstos parādās gan tikai 1881. gadā. Tā vēsta, ka viduslaiku Tallinā pilsoņi tradicionāli sacentušies loka šaušanā pa putna figūru kārts galā. Reiz putnam trāpījusi kāda zemas kārtas puiša Tomasa izšauta bulta. Pilsoņi nolēmuši puisi nevis sodīt par šādu uzdrīkstēšanos, bet uzaicināt Tomasu par pilsētas sargu. Kad Tomass jau bija vecs, pilsētas bērniem viņš bija pazīstams kā sargs, kurš dažkārt dalījis konfektes. Kad Tomass nomiris, bērni taujājuši, kur palicis dāsnais onkuliņš. Tāpēc rātsnama smailē uzlikts vējrādis Vecā Tomasa izskatā. Nu vecāki varējuši bērniem stāstīt, ka pilsētas sargs pārcēlies uz torņa smaili, vēro viņus un, ja bērni labi uzvedas, tad atstāj konfektes zem spilvena. Gandrīz kā Zobu feja, kura atstāj naudu par izkritušu zobiņu zem bērna spilvena...
Jā, rīdzinieki var lepoties ar vecpilsētas panorāmu, bet kā to attēlot uz suvenīriem? Latvijas Bankai izdevās izveidot divu eiro īpašā dizaina monētu, kurā ietverts Daugavas labajam krastam raksturīgais skats. Tas izraisīja daudz strīdu, sak, dabā tādu kombināciju nevar ieraudzīt, bet šoreiz strīdos dzima patiesība. Izrādījās, ka piekasīgākie pat izbrauca ar kuģīti un no konkrēta rakursa tiešām redzēja to, kas uz monētas varēja kļūt par visiecienītāko Rīgas simbolu, taču nav kļuvis.
Viena lieta, kā un ar kādiem suvenīriem Rīgu prezentē augsta un pusaugsta līmeņa pasākumos, cita - ko redz un pērk tūristi. Un ko viņiem piedāvā. Neticēsiet, bet jau pirms 20 gadiem runāja par to, ka nav Rīgas simbola un suvenīru koncepcijas. Ražotāji darīja, ko varēja, gribēja un spēja, bet pašvaldība domāja un domāja. Piemēram, par matrjoškām suvenīru veikalos skanēja attaisnojums: ja ir pieprasījums, tad jābūt piedāvājumam. Pieprasījums bija.
Latvijas galvaspilsēta var sevi izrādīt ar pazīstamākajiem dievnamiem, piedāvāt leģendu par kaķu namu, bet vienota simbola tomēr nav. Suvenīru tirgotāji Līvu laukumā pārdod adītas zeķes, cimdus, dzintara izstrādājumus, ja vien tas materiāls tiešām ir dzintars. Piedāvā krūzītes un magnētiņus ar melna kaķa attēlu, kas ir itin mīlīgi un varētu patikt tūristiem, ja viņiem kāds izstāstītu arī leģendu. Starp citu, nams Līvu laukuma malā, Meistaru ielā 10, celts pēc arhitekta Fridriha Šefela projekta un ieguvis Kaķu nama nosaukumu. Uz nama jumta, kūkumu uzmetuši, stāv melni kaķi. Leģenda vai īstenība, tik un tā sanāk jautrs stāstiņš: nams celts 1909. gadā. Tā īpašnieks bija kāds bagāts latviešu tirgotājs, kuru neuzņēma Lielajā ģildē par tirgotāju locekli. Par šādu lēmumu viņš tik ļoti apvainojās, ka izdomāja atriebties - uz sava nama tornīšiem uzlika divas kaķu figūras ar izliektām mugurām un paceltām astēm tieši ar pakaļgalu pret Lielās ģildes ēku. Skandāls bija liels. Tomēr... kā lai norāda kaķiem, kā tiem uzvesties? Bet, iespējams, nama īpašnieks bija tiesneša draugs, jo pēc tam, kad ģilde iesūdzēja šo vīru tiesā, process bija garš. Prāvu pārtraucis Pirmais pasaules karš. Tāpēc katrs no kaķiem skatās uz pretējo pusi un viņu paceltās astes arī.
Kaķu figūras no vara no jauna izkaltas 1982. gadā. Autori: Ināra Gulbe un Vilnis Zibenis.
Ielūkojoties, ko tagad piedāvā ar vārdiem «Rīgas suvenīri», ir atrodama gan hokeja nūja, gan ēteriskās eļļas, gan breloks un magnētiņi ar stilizētu Rīgas ģerboni un Rīgas pili. Droši vien rīdzinieki varētu justies apmierināti, jo tūristiem piedāvā magnētiņus ar dažādām pazīstamām Rīgas vietām, piemēram, Zviedru vārtiem, Līvu laukumu, Pēterbaznīcu, Vanšu tiltu, Pulvertorni... Saka - par gaumi nestrīdas, tāpēc tikai skrupuloza uzskaite veidos priekšstatu par to, kas tūristiem šķiet pirkšanas vērts. Bet tādas nav.
Ir magnētiņš ar Šerloka Holmsa bareljefu uz ēkas Mazajā Monētu ielā 3. Tas gan varētu popularizēt Rīgu kā vietu, kur filmēts slavenais seriāls. Vēl ir magnētiņš ar skulptūras «Brēmenes muzikanti» atveidu. Pieteikumā tā nosaukta par politisku, to 1990. gadā veidojusi Brēmenes māksliniece Krista Baumgartele. Protams, zinām brāļu Grimmu pasaku, bet Rīgas skulptūrai piešķirts jauns zemteksts: ēzelis, suns, kaķis un gailis lūkojas caur «dzelzs priekškara» spraugu uz kādreiz slēptu pasauli. Skulptūra tapusi tikko mirušā Padomju Savienības pirmā un vienīgā prezidenta Mihaila Gorbačova aizsāktās perestroikas un izraisīto notikumu iespaidā. Nopietni? Jūs šo zemtekstu saskatāt?
Rīgas pašvaldības aģentūra «Rīgas investīciju un tūrisma aģentūra» izveidota 2021. gada 1. aprīlī. Ko tā vismaz savā mājaslapā piedāvā kā pilsētas simbolu? Neko. Bet aģentūras galvenais mērķis ir nauda, proti, «nodrošināt ilgtspējīgu un caurskatāmu investīciju un tūrisma veicināšanu, veidot plaukstošu un ilgtspējīgu vidi uzņēmējdarbības attīstībai, atbalstot esošos investīciju projektus, kā arī piesaistot jaunus, un veicināt tūrisma attīstību un Rīgas starptautisko atpazīstamību».
Pirms daudziem gadiem Rīgas simbola statusu centās iegūt bebrs Rix. Tas «piedzima» 2006. gadā, pasaules čempionāta hokejā laikā, bet šis amizantais dzeltenzobis tika nomirdināts. Čempionāta laikā ekskluzīvas tiesības tirgot suvenīrus ar bebra simboliku piederēja ne jau Latvijas, bet Šveices uzņēmumam «Ochsner Hockey un Inline AG». Čempionāta norise bija bebra Rix ziedu laiks - suvenīrus pirka aizgūtnēm. To cena bija no pieciem līdz 20 latiem, tam laikam liela nauda. Pirka un izpirka, suvenīrbebrs kļuva par deficīta preci.
Bebru centās reanimēt pirms Eirovīzijas dziesmu konkursa atlases projektiem «Supernova», arī pirms Rīga uzsāka gadu kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet šī augšāmcelšanās nav bijusi veiksmīga. Bebrs feisbukā pēdējoreiz atstājis ierakstu 2017. gadā. Grauzējs varētu būt amizanta Rīgas atpazīšanas zīme, jo ir sens iemītnieks pilsētas kanālā, tam patīk uzdzīvot pilsētas centrā, šis negantnieks apgrauzis liepas un rožu stādījumus pie Brīvības pieminekļa... Galvenais jau ir leģenda.
Var teikt, ka laiki mainās un suvenīri arī. Iespējams, tie nav galvenais, ar ko vilināt tūristus, tomēr piemiņas lietas tūristam asociējas ar konkrēto vietu vai veido priekšstatu par to, kur vēl nav būts. Un neba nu kailā Dāvida statujas aplūkošana ir vienīgais, ar ko asociējas Florence, taču magnētiņš vai pastkarte ar Dāvidu, ko nopērk tūristi, silda pilsētas un tās amatnieku budžetu.
Gandrīz katrā pilsētā ir kāds tēls vai cilvēks, kuru iespējams izmantot suvenīru ražošanā. Tiklīdz pateiksim «čurājošais puisēns», tā pat cilvēkam, kurš nekad nav bijis Briselē, taps skaidrs, par kuru pilsētu runājam. Cita lieta, vai briseliešiem tas jau nav apnicis.... Un tomēr - tieši tā notiek pilsētas tēla veidošana. Briselē ir arī čurājošās meitenītes un čurājoša suņa skulptūras, bet tās ir mazāk populāras. Briselieši čurājošo puisēnu mēdz ietērpt dažādos apģērbos, arī Latvijas hokeja komandas mini formastērpā, lai pievērstu uzmanību Latvijai un hokejam.
Ja domājam tālāk nekā tikai sava mūža ietvaros, tad par iedvesmojošu faktu Rīgas tūrisma «tēviem» un «mātēm» var noderēt fakts, ka grāmatā «Ar sveicieniem no Rīgas» autors Hendrikss Hahmērs atainojis unikālo Groningenas kūdras koloniju apsaimniekošanas pagātni, kā arī jūrniecību Rīgā. 19. gadsimta vidū Rīga bija iecienīts kuģu ceļa mērķis. Groningieši bija bieži Baltijas valstu, tajā skaitā Rīgas, viesi, mājup uz Nīderlandi viņi veda suvenīrus - krievu zvaniņus, Rīgas ķegļus, karotītes un krievu porcelānu. Tas, ko viņi atveda ciemakukulim no Rīgas, pilsētas vārdu iznesa pasaulē.
