Antra Gabre / Autori

Ja gribas aprakstīt rakstnieku Emīlu Zolā no neliterārās puses, tad viņš tiek dēvēts arī par divsievi un aizvien norādīts uz viņa nāves dīvainajiem apstākļiem. Laikam jau rakstnieka biogrāfijas fakti ļauj secināt, ka pie visa vainojama... mamma.  Neuztveriet to kā vienīgo patiesību, un tomēr.

Kopš 1. augusta Pokaiņu mežs Dobeles novada Naudītes pagastā un tajā izveidotās takas apmeklētājiem pieejamas bez maksas. «Latvijas valsts mežu» (šī akciju sabiedrība apsaimnieko Pokaiņus) paziņojums izraisīja sašutumu, prieku, dusmas, sazvērestības teorijas... Plašu emociju gammu. Pokaiņu leģenda radusies īstajā laikā un lieku reizi apstiprina, ka mistika allaž ir cilvēkiem mēles galā. Arī 21. gadsimtā.

Neretā dzimušais dzejnieks Kristofs Fīrekers (1612–1685) nu tiek celts saulītē, jo viņam šogad aprit 410. gadskārta, kas tika svinēta 20. augustā Neretā. Cilvēks tik ilgi nedzīvo, bet viņa piemiņa gan. Vecais Stenders Fīrekeru saucis par pirmo stipro latvieti. Joprojām dievkalpojumos tiek dziedātas Fīrekera tulkotās garīgās dziesmas, bet latviešu valodas stundās bērni mācās deklinācijas, ko ieviesis Fīrekers.

Nacionālie bruņotie spēki aicina arī sievietes pieteikties dienestam Štāba bataljona Godasardzes rotā, kas nodrošina godasardzi pie Brīvības pieminekļa un Rīgas pils, kā arī piedalās valsts nozīmes reprezentatīvos pasākumos, augstu viesu sagaidīšanā un pārstāv Latviju starptautiskos militāros pasākumos. Citās valstīs reprezentatīvajā godasardzes vienībā jau ir sievietes,  bet pamatojums, kāpēc viņām tur jābūt, nereti ir baltiem diegiem šūts.

Reizēm ir pat grūti izprast, kāpēc kāda būve tiek atzīta par aizsargājamu kultūras pieminekli. Pirmajā brīdī gribas par izcilu kultūras un arhitektūras vērtību uzskatīt ko lielu un skaistu, piemēram, muižu vai pili. Bet Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde piedāvā skatīties apkārt redzošākām acīm un ar atvērtāku prātu. Un, protams, ar zināšanām, kas ļauj saprast, kāpēc valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļauta... degvielas uzpildes stacija Ogrē.

Ja pieļaujam, ka arī arhitektiem gribas profesionāli padraiskoties, tad jāaplūko arhitekta Nikolaja Jakovļeva pirmais Rīgā projektētais nams Lāčplēša ielā 100. Visticamāk, viņš šo ēku projektēja ar pilnīgi citiem nolūkiem, tomēr garāmgājējam, ja vien nav aizspriedumu pret kailumu un raganām, aizvien ir prieks ieraudzīt puskailo dāmu uz ēkas fasādes. Pēc tam var sākt pētīt pārējās detaļas un motīvus, gluži kā no pasakas izkāpušus. Tā arī ir. Krievu folkloras zinātājam katra detaļa atklāj kādu senu un nu jau slēptu nozīmi, bet vienkāršs vērotājs var mielot acis ap to, ko redz, un meklēt tādu jēgu, kā pats to saprot.

Skaitļi apliecina to, ko redzam ik dienu. Piemēram, daļu rīdzinieku daudzdzīvokļu mājās jau pāris mēnešus pieradina pie gaidāmajiem kosmiskajiem rēķiniem – viena kubikmetra ūdens uzsildīšana kādreizējo piecu eiro vietā izmaksā 15 eiro, neskaitot pievienotās vērtības nodokli. Inflācija! Inflācija kāpj debesīs kā kaza Ulža Bērziņa dzejolī: «Cik reizes Dievs nogrūda, tik reizes kaza atkal kāpa, kāpa...»

...un reiz pienāk ļoti nozīmīga diena bērna un viņa vecāku dzīvē – jaunais sabiedrības loceklis beidzot saprot, kāda nozīme ir priekšmetam, uz kura viņš ticis cītīgi sēdināts, un podiņš saņem to, kas tam lemts! Bet nedomājiet, ka mūža gaitā dažs labs pieaugušais neturpina podiņa fetišu. Kā nu ne, ja esot aprēķini – piecus gadus no dzīves cilvēks pavadot tualetē.

Latvijas un Lietuvas pierobežas pilsētiņu Žagari dēvē par desu un ķiršu galvaspilsētu. Ja jums nav atmiņu no padomijas gadiem par desu iegādāšanos un nav ne jausmas arī par to, kāpēc tieši Žagares ķirši ir paši labākie, varat bez sirdsapziņas ēdām baudīt šī nelielā miestiņa viesmīlību tikai garāmbraucot. Nepilns simtiņš kilometru no Rīgas, un nonāksiet Žagarē. Vienas dienas sprauns izskrējiens uz tuvējo pierobežu var būt laba laika pavadīšana, ja padomā nav īpaši saspringta tūrisma programma.

Jā, pagājušā gadsimta piecdesmitajos padomju prese visā nopietnībā izplatīja viltus ziņas, ka amerikāņi izgudrojuši jaunu ieroci pret cilvēci – dzeltenu vaboli ar desmit melnām garenām svītrām. Kolorādo vaboli. Nosaukumu gan tā ieguvusi pēc tam, kad 19. gadsimta piecdesmitajos ASV, Kolorādo štatā, nograuza kartupeļu laukus. Bet vispār vaboles dzimtene ir Meksika. 

Anita Mellupe savulaik bija apgāda «Likteņstāsti» motors un seja. Viņa ir tik enerģiska, ka varētu darbināt vēja parku bezvējā. Joprojām valodā, rīcībā, gaitā, idejās žigla, visu paspēj un izdara. Kad tiekamies Limbažos, kur Anita tagad dzīvo, viņa mūs ved ekskursijā un sūkstās, ka neesam ieplānojuši vairāk laika. Anitai piemīt brīnišķa prasme ieraudzīt aizraujošo, interesanto un uzburt stāstu šķietami no nekā. Bet zem tā slēpjas interese par dzīvi, urķīgs raksturs, pārbaudīti fakti, stāstnieces talants, mīlestība pret cilvēkiem un nenovērtējama izpalīdzība. Ar šo Anitas rakstura īpašību saistītais stāsts par to, kā Limbažos meklējām Finka pēdas, sekos citā žurnāla numurā. Viņa dzīvo aumaļām, un dzīve viņai visu piedāvā aumaļām.

Antinea Doloresa Cukurs-Risoto pirms vairākiem gadiem atgriezusies Latvijā, kur dzīvoja bērnībā, pirms aizbraukšanas uz Brazīliju. Viņas atmiņās atdzīvojas Baltā muiža Iļģuciemā, kur Cukuru ģimene kādu laiku dzīvoja, Bukaišu māja «Lidoņi», ko slavenais konstruktors, lidotājs un žurnālists Herberts Cukurs pēc lidojuma uz Gambiju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados saņēma kā balvu...

Par Zilākalna Martu joprojām būs dzirdējuši daudzi, kaut viņa kopš 1992. gada 26. maija atdusas Iecavas Sila kapos. Aizvien nav Martas muzeja, nav vienota un katram interesentam pieejama krājuma, kurā apkopotas leģendārajai dziedniecei piederējušās mantas. Grāmatas par viņu gan ir vairākas, bet katram rakstītājam, šķiet, ir sava patiesība, ko viņš gribējis pateikt par Martu un sevi.  Vai arī – par sevi un Martu.

Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Hiršs pavisam nesen uzzinājis, ka tēva Harija brālis Aivars ir viņa īstais tēvs. Aktieris to izstāstīja TV raidījumā «Pasaki to skaļi».

Latvijas pēc skaita ceturtais prezidents Kārlis Ulmanis, lai arī pretrunīgi vērtēts, aizvien ir tautas atmiņā. Var uzskatīt, ka tādējādi viņam piemineklis jau uzcelts. Bet kāpēc vadonis par to neparūpējās savas dzīves laikā?

Britu detektīvseriālam «Midsomeras slepkavības» šogad 25 gadu jubileja. Ja kāds to skatījies no pirmās sērijas 1997. gadā, tad tagad droši var atkorķēt šampanieti un iemalkot uz abu profesionālo, urķīgo un godprātīgo izmeklētāju Bārnabiju – Toma un Džona – veselību. Protams, nāktos iestiprināties uz visu Midsomerā nogalināto ļaužu vieglām smiltīm, bet uz to gan neaicināšu, lai Veselības ministrija mani neieraksta melnajā sarakstā. Kas būtu jāzina par šo kulta seriālu tā 22. sezonā?

Tā tikai var šķist, ka karš Ukrainā ir piegriezis skrūves arī humora izjūtai Krievijā. Krievijas asprāši joprojām sacer anekdotes par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un viņa roklaižām. Ja citādi nav ļauts izrādīt attieksmi pret Putina varu un viņa sastrādāto, tad vismaz anekdotes kā mūsdienu tautas mutvārdu daiļradi aizliegt gan nav iespējams.

Vajag trīs reizes piesist pie kapa...Latviešu tautas ticējumi

Ir viena Brīve, viena Brīve Lidija un viena – Brigita Brīve. Un ir jauna ceriņu šķirne, kam šajās dienās dots nosaukums ‘Brīve’. Kalendārā Brīves vārds atgriezās 2015. gadā. Ceriņu šķirne ‘Brīve’ būs nesaraujami saistīta ar Latvijas vārdu, jo selekcionēta Dārzkopības institūtā, šķirnes selekcionāre ir institūta vadošā pētniece Sarmīte Strautiņa. Jaunā ceriņu šķirne ir veltīta Saeimas simtgadei, ko svinam šogad, tādēļ vajadzēja izvēlēties īpašu, zīmīgu nosaukumu.

Krievijas interneta portāli nebeidz rakstīt par notikumiem Latvijas teātra vidē. Uzmanība centrēta uz aktieri Ivaru Kalniņu, Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani un šī paša teātra pašreizējo aktrisi Čulpanu Hamatovu.

Izskatot likumprojektu «Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā», Saeimas deputāti verbāli uzspīdēja tā, ka Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece bija spiesta atzīt: «Godātie kolēģi, ar debatēm par šo likumprojektu būsim sagādājuši bagātīgu materiālu vēsturei, vēsturniekiem, sabiedrības noskaņojuma pētniekiem.»

Nekoptās ceļmalās un citos čūsklājos var uziet šo augu. Arī Latvijā. Par laimi, nav dzirdēts, ka kāds būtu pūlējies noindēt savu nelabvēli vai, teiksim, politisko pretinieku ar plankumaino suņstobru. Var jau būt, ka mēģinājis ir gan, tikai suņstobru sajaucis ar suņuburkšķi, kas nekādu skādi veselībai nenodara.