VAKARA ZIŅAS. Rakstnieks Emīls Zolā. Dāmu mīlulis vai memmesdēliņš

 
©Ekrānšāviņš no youtube/Émile Zola documentary

Ja gribas aprakstīt rakstnieku Emīlu Zolā no neliterārās puses, tad viņš tiek dēvēts arī par divsievi un aizvien norādīts uz viņa nāves dīvainajiem apstākļiem. Laikam jau rakstnieka biogrāfijas fakti ļauj secināt, ka pie visa vainojama... mamma.  Neuztveriet to kā vienīgo patiesību, un tomēr.

Kā mamma teica

Emīls Zolā dzimis 1840. gada 2. aprīlī Parīzē, bet viņa bērnība aizritēja Francijas dienvidos, nelielajā Provansas pilsētiņā Eksā. Ģimenē viņš bija vienīgais bērns. Zolā tēvs - itālis, talantīgs inženieris - nomira, kad dēls bija septiņus gadus vecs. Ģimene palika bez graša kabatā. Jau tā draņķīgo situāciju pasliktināja kreditori, kuri klauvēja pie atraitnes namdurvīm - viņas nu jau nelaiķis vīrs dzīves laikā bija aizņēmies daudz naudas. Tik un tā Emīla māte bija pārliecināta, ka dēlam ir jāiegūst laba izglītība un jāizsitas dzīvē viņa tēva piemiņas dēļ. Kā noprotams, Zolā kundze bijusi visai valdonīga dāma.

Bez diploma

Kaut arī mamma lika mācīties, topošais rakstnieks diplomu tā arī neieguva. Mācību iestādē viņš neesot juties pieņemts, jo nebija no «pareizajām» aprindām. Tas gan Zolā netraucēja mesties bohēmā, kaut arī nācās badoties un pat ķert baložus bēniņos, lai vismaz kaut ko apēstu. Viņam nebija pastāvīga darba, taču viņš neatlaidīgi turpināja dzejot. Vēlāk sāka rakstīt avīzēm hronikas un literāri kritiskus rakstus. Pēc tam nolēma kļūt tikai un vienīgi par rakstnieku. Viņa pirmajam noveļu krājumam un romāniem panākumu nebija. Tomēr Zolā turpināja meklēt savu stilu un vietu rakstnieku Olimpā. Viens no viņa slavenākajiem ir romāns «Dāmu paradīze». Tajā ir gan romantisks mīlas stāsts, gan notikumi un sabiedrības dzīve Parīzē 19. gadsimta beigās. Bet romāns «Terēza Rakēna» jau rakstīts Zolā raksturīgajā naturālistiskajā manierē.

Laba sieva, mierīga dzīve

Zolā apprecējās ar Eleonoru Aleksandrīnu Melē, ziedu pārdevēju, kura brīvajā laikā piestrādājusi par modeli viņa draugiem māksliniekiem. Emīla māte bijusi šausmās - tāda sieviete nav piemērota viņas puisēnam. Citos avotos Zolā sieva dēvēta par nopietnu, dzīvesgudru sievieti ar ļoti izteiktu mātes instinktu. Un pretēji iepriekš rakstītajam - Zolā māte esot bijusi apmierināta, jo Aleksandrīna nodrošināja viņas dēlam mierīgus apstākļus rakstīšanai. Vispirms gan Emīls un Aleksandrīna sāka dzīvot kopā. Apprecējās viņi pēc dažiem gadiem. Bērnu nebija, un abus tas apmierināja. Aleksandrīnai gan esot bijis bērns pirms iepazīšanās ar Zolā, bet viņa no tā atteicās, jo nevarēja par bērnu rūpēties. Par to viņa atzinās vīram pēc kāzām, abi devušies bērnu meklēt, bet tas jau bija miris.

Vēl viena ģimene

Mierīgā dzīve sagriezās kājām gaisā, kad Aleksandrīna pieņēma darbā jauniņu veļasmazgātāju Žannu Rozero. Rakstniekam tolaik bija 48 gadi, un viņš iemīlējās. Sākumā Zolā ar labpatiku vēroja dzīvespriecīgo 21 gadu veco sievieti, līdz sāka izrādīt uzmanības apliecinājumus, un beidzās viss tā, kā beidzās - abiem piedzima meita un dēls. Sākumā rakstnieks slēpa šīs attiecības, bet pēc bērnu piedzimšanas izveda Žannu sabiedrībā. Žanna vairs nedzīvoja kopā ar Zolā «veco» ģimeni, savukārt viņš pats sāka dzīvot divās mājās - pie sievas un pie bērnu mātes. Aleksandrīna par romānu nezināja. Kad viss nāca gaismā, viņa bija greizsirdīga, aizvainota, gribēja šķirties, sasita dārgās mēbeles, tomēr pieņēma lēmumu: lai viss paliek tā, kā ir. Galu galā, viņa ir Zolā oficiālā kundze. Aleksandrīna pieķērās vīra bērniem un labi sapratās ar viņiem. Bet Zolā attiecībās ar Žannu esot atguvis pašpārliecinātību par sevi kā vīrieti, un tas atspoguļojies viņa daiļradē. Pusmūža krīze - mēs teiktu.

Trin mēles par nāvi

Kādā aukstā 1902. gada septembra vakarā laulātie pirmo reizi iekurināja kamīnu, pavakariņoja un devās gulēt. Aleksandrīna pamodās no šausmīgām galvassāpēm un gribēja saukt kalpotājus. Vīrs teica: «Man ir slikti, galva plīst pušu. Redzi, sunim arī slikti, laikam esam ko nelabu apēduši. Nevajag nevienu traucēt, gan jau pāries.» Jāpiebilst, ka Emīlam Zolā patika izsmalcināti ēdieni un labs vīns. Acīmredzot bērnības un jaunības traumas sekas, kad vajadzēja badoties. Rakstnieks un viņa sieva bieži uzņēma viesus, galdi vai lūza no visādiem labumiem. Iespējams, tāpēc liktenīgajā naktī viņš izlēma nogaidīt.

Vēlāk atklājās, ka visu nakti no kamīna istabā ieplūda tvana gāze. Zolā nomira, bet Aleksandrīnu izdevās izglābt. Protams, sākās runas, vai rakstnieka nāve ir nejauša vai arī tomēr kāds palīdzēja aiziet uz viņsauli. It kā vainojama kļūme dūmvadā. Bet īsi pirms traģēdijas dūmvads esot tīrīts un labots. Runāja, ka rakstnieks tomēr nogalēts - kāds uzrāpies uz jumta un skursteni aizgāzis ar celtniecības atkritumiem, uz jumta it kā atrastas to pēdas.

Bērniem - Zolā uzvārds

Žanna un Aleksandrīna saglabāja labas attiecības un daudz laika pavadīja kopā ar bērniem. Kad Žanna nomira, Aleksandrīna rūpējās par abiem bērniem un caur tiesu panāca, ka viņiem piešķīra Zolā uzvārdu.