VAKARA ZIŅAS. Pokaiņu mežs. Noslēpumam netīk, ja to izskaidro

 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Kopš 1. augusta Pokaiņu mežs Dobeles novada Naudītes pagastā un tajā izveidotās takas apmeklētājiem pieejamas bez maksas. «Latvijas valsts mežu» (šī akciju sabiedrība apsaimnieko Pokaiņus) paziņojums izraisīja sašutumu, prieku, dusmas, sazvērestības teorijas... Plašu emociju gammu. Pokaiņu leģenda radusies īstajā laikā un lieku reizi apstiprina, ka mistika allaž ir cilvēkiem mēles galā. Arī 21. gadsimtā.

Kā viss sākās

Kas ir Pokaiņi? «Latvijas valsts meži» saka: «Pokaiņu mežs ar tajā esošajiem akmeņu krāvumiem ir ainaviski daudzveidīga vieta ar stāviem pakalniem, dziļām ielejām un dažāda sastāva un vecuma mežaudzēm. Mežā ir izveidotas takas 15 kilometru garumā un ir dažādi dabīgi veidojušies akmeņu krāvumi.»

Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem Pokaiņu fenomens ticis vispirms izveidots ar dažnedažādu nostāstu un pašizgudrotu leģendu palīdzību, pēc tam - uzturēts. Galu galā, pastāv urbānās leģendas, tāpēc sava vieta ir arī Pokaiņu leģendām. Tieši tāpat kā zinātniskam skaidrojumam par to, kā radusies šī vieta un kas tajā noticis. Vai arī nav noticis. Tādēļ - tie, kuri tic, ka Pokaiņos rodama dziednieciska enerģija, lai to tur meklē. Tie, kuri šo vietu uzskata par senču svētvietu, lai tajā izturas ar nepieciešamo pietāti. Tie, kuriem šķiet, ka Pokaiņi ir dabas anomālija, lai meklē tam apstiprinājumu. Tie, kuri uzskata, ka šajā mežā nav nekā dīvaina, lai mierīgi pastaigājas un bauda meža gaisu. Tie, kuri ir pārliecināti, ka Pokaiņi savienoti senā piramīdu tīklā, lai turpina pētīt kartes. Un nepavisam nešņāksim uz tiem, kuri ar zinātniski pamatotiem faktiem un skaidrojumiem apvērš Pokaiņu leģendas, norādot, ka šīs vietas unikalitāte skaidrojama ar ģeoloģiskajām īpatnībām un likumsakarīgām dabasmātes izdarībām.

Šo vietu neatklāja pēkšņi, Pokaiņi minēti vairākās publikācijās 19. un 20. gadsimtā. Taču pagājušā gadu simteņa 90. gadu sākumā firma «Silva» sāka izcirst mežu Naudītes pagastā. Atklājās, ka dažās vietās ir ļoti daudz kaudzēs sakrautu akmeņu. Tie bija ne tikai virs, bet arī zem zemes. Turklāt - ļoti, ļoti daudz akmeņu slēpās tieši zemzemē. Par tiem ieinteresējās svētvietu pētnieki Rasma Rozīte un Ivars Vīks. Kopā ar domubiedriem viņi rīkoja talkas un attīrīja akmeņus. No tiem izlikti ceļi, veidotas upes, akmeņi izlikti burta U veidā, daži milzeņi stāv atstatu no pārējiem... Dziednieki un ekstrasensi pētīja strāvojumus un piešķīra vārdus akmeņiem un zīmīgām vietām. Viņi izvirzīja tēzi, ka šeit kādreiz bijusi nozīmīga svētvieta.

Bet arheologs Māris Atgāzis atcerējies, ka pirmais šai vietai uzmanību pievērsa vietējais mežsargs, kurš tālāk par redzēto pavēstīja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoram Guntim Eniņam. «Ivars Vīks (..) apgalvoja, ka viņš ir Pokaiņu pirmatklājējs. Taču tā nebūt nebija. Pēc Eniņa 1993. gadā žurnālā «Liesma» publicētā raksta par akmeņiem uzzināju arī es. Tā kā nodarbojos ar Zemgales senatnes pētīšanu, šajā apkaimē uzsāku pētniecības darbus.»

Gaišreģu krēsli un paralēlā pasaule

Aplūkosim leģendas, kuras stāstītas Pokaiņu apmeklētājiem. Seno indiešu un grieķu raksti vēstot par kādu brīnišķu zemi ziemeļos no Grieķijas, kur dzīvojuši gudri un laimīgi cilvēki. Šī vieta esot Latvijas Pokaiņi. Pokaiņu mežā atrodami ļoti daudzi akmeņu krāvumi, vismaz divtūkstoš, bet citos avotos - trīstūkstoš tādu krāvumu jau uzieti. Esot bijis vismaz uz pusi vairāk.

Pokaiņos akmeņi novietoti tikai uz Zemes bioenerģētiskās plūsmas jeb āderu krustpunktiem.

Akmens uzkrāj informāciju, bet to saprast un izlasīt nespēj vis kurš katrs, tāpēc pastāv viedoklis, ka Pokaiņi ir nozīmīgs sakrālais centrs ar akmeņos ieslēptu informāciju par pagātni. Speciāli apstrādātus un īpaši saliktus akmeņus izmantoja zintnieki, kuri ielūkojās nākotnē, tāpēc bija vajadzīgs zikurāts - kalnam līdzīga būve no vairākiem stāviem, kur katrs nākamais bija mazāks par iepriekšējo un augšā - templis. Šādi iespējamie gaišreģu krēsli atrasti vairākās vietās Latvijā, arī Pokaiņos. Jā, Pokaiņu zikurāts esot noslēpumu pilns - uz tā nav āderu, kaut gan tās cita no citas atrodas apmēram pusotra metra attālumā. Stāsta, ka kalna iekšienē esot tukšums.

Visi Pokaiņu akmeņi vēl nebūt neesot atrasti, izvilkti saules gaismā un apzināti. Daži esot speciāli noslēpti, lai nesaprātīgi ļaudis netiekot tiem klāt un neizmantojot šo enerģiju nevēlamā virzienā.

Pokaiņos esot arī zona, kas aizved paralēlajā pasaulē, taču turp kurš katrs netiekot vests. Eh, žēl! Tad vismaz varētu jums tagad izstāstīt, kā tur bija...

Iespējams, akmeņi varētu būt vākti 2.-6. gadsimtā, dažviet minēts pat 1. gadsimts. Kāpēc tā darīts? Iespējams, šajā vietā salikti no akmeņainajiem laukiem nolasītie, bet kāpēc gan akmeņus izvietot arī nogāzēs? Iespējams, akmeņi vākti pils būvei, bet atkal - kāpēc slēpti tik dziļi zemē? Iespējams, Pokaiņos iekārtota Eiropas mēroga svētnīca tieši spēcīgās enerģētikas dēļ un akmeņi savesti no malu malām. Arī šī versija esot noraidīta. Iespējams, Pokaiņus apdzīvojusi civilizācija, kura piedzīvojusi šausmīgu katastrofu, kuras seku neitralizēšanai izmantoti akmens krāvumi. Ir vēl citi pieļāvumi, līdz pat versijai par torsionu laukiem. Bet akmeņu spēcīgā enerģija tiek skaidrota ar to atrašanos Zemes garozas lūzuma vietā, kur uz ārpusi izlaužas spēcīgs starojums. Šeit rodas spēcīgāka enerģijas apmaiņa starp Zemi un kosmosu.

Ačgārnas sajūtas

Par izdziedinātiem cilvēkiem katram Pokaiņu gidam ir savs stāsts, taču arī to vislabāk pārbaudīt uz savas ādas. Vārdi tomēr ir un paliek tikai vārdi. Man gan Pokaiņos sajūtas rādījās ačgārnas tām, kādas vajadzētu izbaudīt, kad no vienas Pokaiņu ezera acs uzvēdot aukstums, no otras līdzās esošās - siltums, un par to neuztraucos. Uzpūta vējelis, uzmetās zosāda, tas arī viss.

Stāsta, ka Pokaiņos ir neparasta daba ar atbalsīm no debesīm un tāliem skaņu kanāliem, ka ļaudīm rādās halucinācijas, piemetas «vadātājs». Mežā pēkšņi uznācis negaiss tikpat pēkšņi pāriet, vietumis melna tumsa mijas ar Siguldai līdzīgiem dabasskatiem.

Patiešām, ekskursijas laikā pati putnu balsis izdzirdēju tikai vienā vietā, bet nepievērsu tam uzmanību, kamēr gide nenorādīja. Viņa skaidroja, ka mežs biedējot putnus un zvērus, viņi pulcējoties vien atsevišķās vietās.

Ivara Vīka teorija

Žurnāls «Veselība» 2003. gadā vēstīja, ka senlaiku pētnieks Ivars Vīks bija viens no tiem, kurš devis lielāko ieguldījumu Pokaiņu sakopšanā, pētīšanā un to leģendas radīšanā. Viņa grāmatā «Mūsu dižā senatne» izklāstīta viņa izpratne par Latvijas senāko vēsturi, kurā Pokaiņiem ierādīta ievērojama vieta: «Pokaiņi ir plašs seno svētvietu kopums, kam bija izcila nozīme ne tikai mūsu zemes, ne tikai Eiropas, bet visas cilvēces vēsturē. (..) Pokaiņi ir senā Gaismas pils, kas ceļas augšā no ilgas aizmirstības.» Viņaprāt, šie ir tikai pirmie Pokaiņi, pavisam ir pieci Pokaiņi, kas veido svētvietu sistēmu apmēram 10 kvadrātkilometru lielā platībā ar diviem miljoniem elementu.

Fiziķis, folklorists, enerģētisko vietu pētnieks Dainis Ozoliņš intervijā žurnālā «Praktiskā Astroloģija» teica, ka īstie Pokaiņi atrodas pavisam citur un šo vietu nevajag atklāt: «Par Pokaiņiem man ir atšķirīgs viedoklis. Tur ir spēcīgas vietas, bet tur neved cilvēkus. Un īstie Pokaiņi ir citā vietā - kur Bērze satek ar Sesavu, Dobeles dienvidos. Tur zemē ir tukšums, meteorīta krāteris vai vecs vulkāns, tas ģeoloģiski ir konstatēts, un tā ir ļoti enerģētiska vieta.»

Atgriežamies pie Vīka teorijas. Pokaiņu pauguraini viņš neuzskatīja tikai par nejaušu dabas (ģeoloģisku) veidojumu, jo «šeit ir pārāk daudz tādu vietu, kuras veidojušas apzinīgas būtnes». Kā tādas viņš nosauc terasi «Debesu kāpnes», zemes un akmeņu veidojumu kopu «Dižā seja» kurā ietilpst arī akmeņiem bruģēti divi ezeriņi «Dižās acis» u.c. Vīks arī uzskatīja, ka akmeņi, kas veido Pokaiņu krāvumus un veidojumus, ir nesti no tālienes. «Ne tuvākā, ne arī tālākā apkārtnē, pat līdz 100 km no Pokaiņiem, tādi akmeņi nav atrodami kaut cik nozīmīgā daudzumā. (..) Senatnē Pokaiņos ik gadu ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzi gaišu akmeni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk nekā tūkstoti kilometru. Vismaz miljons gaišo akmeņu liecina, cik liels bijis svētceļnieku grupu skaits pirms gadu tūkstošiem.»

Vīks apgalvoja, ka ziņas par tālās ziemeļu zemes apciemošanu ir atrodamas sengrieķu tekstos. Viņš nepieļāva, ka akmeņus novietojuši zemnieki, vienkārši novācot tos no laukiem. Nē un nē, čupās samesti akmeņi ir daudzviet Latvijā, bet Pokaiņos tie likti krāvumos ļoti pārdomāti un katrs krāvums esot āderu krustpunktā.

Vīks pavēstīja, ka Pokaiņu sarežģītā sistēma veidota informācijas saņemšanai no citām civilizācijām un, visai iespējams, arī pārraidei. Viņaprāt, tas noticis laikā no 6000. g. p.m.ē. līdz 2700. g. p.m.ē., kad bijuši Pokaiņu ziedu laiki.

Arheologs Māris Atgāzis saka - kaudžu veidošanās sākums attiecināms uz mūsu ēras 2.-6. gadsimtu. Tas nozīmē - vienlaikus ar apkārtnē esošajiem uzkalniņiem šeit atradušies seno zemgaļu tīrumi. Iespējams, akmeņi tiešām vākti piļu būvniecībai, bet nav izmantoti.

Pokaiņiem ir vieta kartē

Dižkoku un citu dabas pieminekļu pētnieks Guntis Eniņš sarunā ar »Vakara Ziņām« uzsver - par Pokaiņiem jāpateicas ledājam. Tas atrāvis akmeņus un sanesis tos Latvijas teritorijā. Vēlāk cilvēki piestrādājuši, sametot tos kaudzēs. Pētnieks noteic, ka leģenda par Pokaiņiem kā īpašu vietu radusies Atmodas laikā un sakritusi ar Latvijas atdzimšanu. Grūtos laikos, kad ir garīgs sasprindzinājums, tādam stāstam ir vieta. Tomēr tāpēc tagad Pokaiņi nav jāiznīdē, tiem ir vieta Latvijas kartē.

«Latvijas valsts mežu» «Rekreācija un medības» projektu vadītājs Normunds Namnieks ziņu aģentūrai LETA skaidrojis, ka lēmums atcelt ieejas maksu pieņemts, izvērtējot atpūtas vietu, tajā skaitā Pokaiņu meža, turpmākās attīstības un apsaimniekošanas iespējas. Pokaiņu meža teritorijā ir veikta inventarizācija un uzskaitīti gan visi tur esošie infrastruktūras objekti - kāpnes, tiltiņi, informācijas stendi -, gan dabas vērtības un akmeņi. Visi fiksētie objekti teritorijā tiks saglabāti, un apmeklētāji tos varēs aplūkot un izmantot. Arī apmeklētājiem pieejamo teritoriju nav plānots samazināt. Atpūtnieku aktīvāk izmantotie maršruti tikšot uzturēti un labiekārtoti esošajā apjomā, bet pārējās takas būšot dabas takas ar atbilstošu apsaimniekošanu.

Guntis Eniņš mudina atvērt acis tos, kuri tic brīnumiem, un izstāsta kādu «brīnumainu» nostāstu, ar kuru tikuši iebaroti Pokaiņu apmeklētāji. Kāds zēns esot pārāk ilgi turējis roku virs akmens, un tā izaugusi lielāka par otru. «Tagad vajadzētu izlīdzsvarot to visu. Protams, lai cilvēki nāk skatīties, kāpēc ne. Labāk lai takas neaizaug, bet vajag tomēr uztaisīt vienu lielu patiesības atklāšanas izrādi. Cilvēki šo vietu ir pilnveidojuši, vēlāk uzklājušies brīnumstāsti. Zināt, daba spēj uztaisīt tādus brīnumus, ka pat pieredzējis arheologs tiem notic,» viņš noteic.

Vārds akadēmiskiem prātiem

Vienlaikus ar leģendām par Pokaiņiem, protams, izskanēja akadēmiski izglītotu profesionāļu skaidrojums. Pokaiņi radušies pēdējā apledojuma laikā, šo vietu izveidojis ledājs, un no tāda viedokļa tā nav nedz unikāla, nedz brīnumaina.

Jā, Pokaiņos jūtama enerģētika, iespējams, tāpēc, ka tuvumā atrodas viens no Dobeles tektoniskā lūzuma atzarojumiem. Tektoniskā lūzuma vietām bieži raksturīga gāzu izdalīšanās un dažādi citi starojuma veidi. Tā kā Pokaiņu mežā atrodas ārkārtīgi daudz laukakmeņu, lielā koncentrācijā tie vienmēr rada paaugstinātu radioaktīvo fonu. Lai to saprastu, skolā vajadzēja mācīties fiziku un citus eksaktos priekšmetus. Īsumā: reljefs un ieži šeit veidojušies dabiski, bet akmeņu krāvumi ir radīti mākslīgi.

Tieši par to, ka akmeņu krāvumi un cita veida izvietojums ir cilvēka roku darbs, zinātnieki, pētnieki, speciālisti ir vienisprātis. Par to liecinājuši kaut vai augsnes paraugi zem akmeņu krāvumiem.

Māris Atgāzis norādījis, ka viņš kā arheologs Pokaiņus dēvētu par senvietu kompleksu, kurā ietilpst Vecpokaiņu senkapi (desmit uzkalniņi jeb kapiņu kalni), turpat līdzās, Metamā kalnā, atrodas arī Pokaiņu senkapi (trīs uzkalniņi) un Pokaiņu meža akmens kaudzes. Pokaiņu meža akmens kaudzes ir cilvēku roku krautas un veidotas, veicot lauksaimniecības darbus. Akmens krāvumi kalpojuši praktiskiem mērķiem - tie nožogojuši laukus no lopu ceļiem. Viņš negrib piekrist, ka akmens krāvumi bijuši kulta vieta. Pokaiņu mežā atrodas divi lieli akmeņi, taču vērā ņemami atradumi un atklājumi saistībā ar tiem nav atrasti. Līdz ar to Pokaiņi nav pasaules mēroga kulta vieta.

Latvijas Universitātes ģeoloģijas doktors Ivars Strautnieks un ģeoloģijas maģistrs Aivars Markots savulaik veikuši zinātnisku pētījumu «Pokaiņu meža akmeņu krāvuma izpēte». Tas faktiski bijis pirmais šāda veida pētījums. Un, lūk, Latvijā ir vēl citas vietas, kas ģeomorfoloģiskā ziņā līdzinās Pokaiņiem, piemēram, tuvākajā apkaimē - Īles un Zebrus ezera virzienā. Pētnieki konstatējuši, ka ziņas par laukakmeņu krāvumu skaitu (ap 2000-5000) ir pārspīlētas. Izbrienot pat grūti izejamus brikšņus, izdevies atrast aptuveni 150 kaudžu. Abi pētnieki uzsver, ka, «ņemot vērā to, ka izmēros mazākās (zemākās) kaudzes apslēpj pa nogāzēm noskalotie nogulumi, sūnu paklājs un kritalas, varējām arī daļu no tām nepamanīt». Kopumā akmens krāvumu kopskaits nepārsniedz divus trīs simtus.

Viņi apstiprina, ka, izpētot akmeņus, secināms: lielākā daļa ir ledāja atnestās atlūzas galvenokārt no Baltijas jūras gultnes, bet laukakmeņu kaudzes ir cilvēku veidotas, un akmeņi nav nesti no liela attāluma. Roku pielikuši arī racēji entuziasti, izrokot un pārvietojot akmeņus.

Lai konstatētu, vai Pokaiņi bijusi pasaules mēroga svētvieta, vajadzīgi cita veida pētījumi. Var jau būt, ka akmeņiem senatnē bijusi sakrāla nozīme. Lai vai kā, Pokaiņi ir labs paraugs reklāmas un ticības spēkam īsajā brīdī - gandrīz ne no kā panākts, ka šī vieta aizvien piesaista ļoti daudzus cilvēkus.