Ir tāda vieta Pokaiņi – skaists, reljefains mežs netālu no Dobeles. Ar mistiku apvīta, par enerģētiski spēcīgu daudzināta. Ar senseniem kokiem, sirmi apsūnojušiem akmeņiem un vēja stāstu lapu šalkās. Skeptiķu noliegta; sak’ viss tur tā iztaisīts speciāli. Ij akmeņi savesti, ij leģendas sadomātas. Lai vai kā, bet «tajos Pokaiņos kaut kas ir». Te katrs var uzrakstīt savu stāstu – par izjūtām, enerģijām vai vienkārši lielisku atpūtu pie dabas. Turklāt šādu vietu nav mazums – pasauli caurstrāvo spēkavietu enerģijas.
Vairāk spēka Zilajā kalnā vai Stonhendžā?
Ja runājam par enerģētiski spēcīgām vietām dabā, Latvijā un pasaulē tādu ir daudz. Pastāv pat uzskats, ka zemes spēka vietas (tiek uzskatītas arī par svētvietām) Latvijā atrodas teju ik pēc desmit kilometriem. Pie vairāk zināmajiem varam minēt tādus objektus kā Pokaiņu mežs netālu no Dobeles, Akmeņu kalns Madonas rajonā, Zilais kalns Valmieras rajonā, Riežupes alas Kuldīgā, Rāznas ezera apkārtne, Mūku kalns netālu no Salaspils, Elku kalns, Vecpils pilskalns u.c.
Pasaulē pie spēcīgākajām spēka vietām min daudziem labi zināmo Stonhendžu, kas saistās ar seno druīdu dzīvesziņām. Te pēc senām tradīcijām tiek svinēti dažādi svētki un veikti rituāli. Stonhendžu zina visā pasaulē, taču daži svētvietu pētnieki apgalvo, ka mūsu Zilaiskalns nesot pat spēcīgāku enerģiju nekā Stonhendža. Šis kalns ir viena no nozīmīgākajām senajām kulta vietām, kas sastāvēja no svētajiem kokiem, kalniem, birzs, avota un kulta akmeņiem.
Pasaules spēka vietu sarakstā ietilpst arī Kailasa kalns Tibetā. Budistu reliģiskajos tekstos teikts, ka nevienam no mirstīgajiem nav tiesību spert savu kāju svētajā kalnā, tas atļauts tikai dieviem. Visi, kas centušies tur uzkāpt, vai nu gājuši bojā, vai arī atgriezušies sajukuši prātā. Populāro enerģētiski spēcīgo vietu saraksts ir ļoti garš un aptver plašu ģeogrāfiju – ASV, Āfriku, Eiropu, Krieviju utt.
Zintnieki teic, ka spēka vietas caur cilvēka intuitīvo jušanu spēj gan uztvert, gan nodot informāciju. Tā kā šajās vietās koncentrējoties spēcīga enerģija, ir arī riski, ka tā uz cilvēku var iedarboties negatīvi. Ar vārdu sakot: zini, ko dari! Senatnē spēka vietu centros drīkstēja uzturēties tikai ar īpašām spējām un gaišzinību apveltītie. «Worldshaman.ru» norāda uz cilvēku vēlmi saņemt spēka vietas enerģiju, taču tā var būt zināmā mērā pielīdzināma arī «vampīrismam». Dod! Dod! Dod! Normāla enerģiju apmaiņa būtu tad, ja cilvēks ir savu enerģiju atdevis labiem mērķiem, citiem cilvēkiem un tikai tad nāk to uzkrāt spēkavietā. Un vēl jāzina tas, ka mēdz būt arī enerģētiski negatīvas vietas. Pēc to apmeklēšanas cilvēkam var būt spēku apsīkums, galvassāpes un nepatīkamas sajūtas.
Naktis mājiņā pie Pokaiņu meža
Kā ir ar Pokaiņiem? Drēgnā, bet vēl sildošā rudens saule un apmeklētāju sarunas mežu dara tīkamu. Jauka vieta pastaigām. Bet ja šurp brauktu vienatnē, lai pārdomātu dzīvi, smeltos enerģijas?... Ir šajā mežā un līdzās esošajā purvājā kaut kas mistisks. Bailīgi? Diez vai, vairāk tomēr šķiet, ka izjūtas ir mierinošas un pozitīvas. Pokaiņu gids Lauris Daņilovs mazā namiņā līdzās mežam nodzīvojis trīs mēnešus – pērnruden, ziemā un pavasarī. Viņš pasmaida: kāda tur baidīšanās, tas taču ir fantastiski – dzīvo viens pie meža, ir rudens un gājputni iet projām. Un tad tu sagaidi pavasari, un gājputni atgriežas. Reti kurš var atļauties ikdienas skrējienā izbrīvēt sev dienu vai nedēļu, kur nu vēl mēnešus.
«Pa dienu bija celtnieki, kas būvēja jauno informācijas centru, bet, kad vakarā visi aizbrauca, mežs, putni un zvēri sāka runāt. Tas ir liels pagodinājums un bauda,» atminas Lauris. Viņš piebilst, ka ļoti vēlējies te būt un uzaicināts jaunajam informācijas centram līdzās uzbūvēt lapeni.
«Man bija iespējas dzīvot tepat, mazā būdiņā, novembrī, decembrī un martā. Varēju vērot, kā Pokaiņu mežs labiekārtojas un veras vaļā jaunā līmenī. Pokaiņos enerģētika ir tik spēcīga, ka tie paši māk sakārtoties, izvēlēties cilvēkus, izvēlēties notikumus. Nododot informācijas centra māju, būvnieki teica: tā māja būvēja pati sevi! Bija arī dažādi atgadījumi, kas saistās ar enerģētiku. Daudzi celtnieki ir zemes plāna cilvēki, un viņiem ir sava leksika, kuras enerģētika īsti neatbilst šai vietai. Kad cēla augšā jumta kupolu ar smagajām stikla paketēm, jutu, ka kaut kas nebūs kārtībā. Tur, kur veidojas piramīda ar leņķiem, ir noteikta enerģijas plūsma... Viena pakete nokrita. Par laimi nevienam nekas nenotika.»
Uz Latviju brauc pat no Tibetas
Zemeslode sastāv no pamatklintāja, un akmenim esot spējas savākt energoinformāciju. Jo biezāks pamatklintājs, jo vairāk enerģijas tas savāc un vairāk cilvēku to saņem. «Baltija ir otrā vietā pasaulē pēc pamatklintāja biezuma tūlīt aiz Tibetas. Tāpēc pie mums ir tik daudz spēka vietu, tāpēc pie mums ir tik daudz cilvēku, kas interesējas par garīgām lietām. Tas ir potenciāls, ko dod zeme,» skaidro Lauris. «Plašākai pasaulei zināšanas atnesuši baltie cilvēki no ziemeļiem. Dienvidos nav jādomā par jumtu virs galvas vai drēbēm. Mums, ziemeļniekiem, ir jādomā, kā izdzīvot, jādomā radoši. Mums ir četras debesu puses un no katras mēs saņemam citādāku enerģiju. No ziemeļiem nāk strukturējošā bargā, no dienvidiem maigā, pakļāvīgā, «pūkainā». Pasaules sakrālajā arhitektūrā izmantots princips, ka valdnieks ir ziemeļos, bet tauta dienvidos. Taču pie mums cilvēki neizmantoja kosmiskās zināšanas, lai valdītu. Lielās tautu staigāšanas laikā baltais cilvēks bija spiests pamest savas teritorijas. Viņi izklīda un aiznesa pasaulē šīs kosmiskās zināšanas. Un tad ar tām notika tas, kas notiek ar visām labām lietām. Gandrīz visas zināšanas un atklājumi galarezultātā tiek izmantoti kaut kādiem šaubīgiem mērķiem. Kad baltais cilvēks to saprata, viņš atkal atgriezās atpakaļ ziemeļos. Tas ir mūsu vēstures posms ap 1200. gadu. Kad nāca kristietība, mēs Eiropā bijām pēdējais bastions, kur cilvēki dzīvoja dabā. Mūs apsaukāja par pagāniem, jo mēs pielūdzām Zemes māti, Vēja māti, mēs runājām ar akmeņiem, ar sauli, ar pērkonu, bet īstenībā mēs dzīvojām saskaņā ar dabas likumiem.» Tā ir tāla, maz zināma pagātne, bet Laurim ir interesanta teorija arī par šībrīža garīgo zināšanu apmaiņu. Tā kā Latvijā ir spēcīgas enerģijas un energoinformācija, dalailama un citi garīgie līderi tik bieži brauc šurp. «Deviņdesmitajos gados, kad krita dzelzs priekškars, sāka ierasties ķīnieši un indieši, kas brauca mums mācīt garīgās zināšanas. Bet tas bija tikai virspusējā līmenī. Domāju, ka patiesībā viņi brauca skatīties, ko šī zeme dod.»
Satelīta uzņēmumu versijas
Interneta vietnē «svētvietas.lv», atsaucoties uz žurnālu «Mistērija», rodama informācija par padomju laika pētījumiem, ar ko nodarbojušies veseli institūti. Apjomīgā darba uzdevums bijis apzināt Zemes enerģētiskās zonas, noteikt to stiprumu un ietekmes sfēras. Šāda karte izveidota arī par Latvijas teritoriju. Tās autors, ģeoloģijas zinātņu doktors Rišards Griškjāns atzīmējis kartē enerģētiskās zonas, par kurām informāciju ņēmis no satelīta raidītājiem. Kartē redzams, ka Latviju šķērso daudzas joslas ar tumšāku un gaišāku tonējumu. Tās atbilst dažādām Zemes izstarotām enerģijām. Paaugstinātas enerģijas zonas atrodas rindās cita aiz citas. Kur tās krustojas, ir plašākas enerģētiskās teritorijas. Visspēcīgākā enerģētiskā vieta Latvijā, pēc Rišarda Griškjāna domām, atrodas netālu no Valmieras. Tas ir Zilā kalna apvidus. Nākamā – Rāznas ezera austrumu krastā. 1997. gadā laikrakstā «Zemgale» viņš stāsta par savu pētījumu: «Veicot Baltijas kosmisko uzņēmumu analīzi, dienvidrietumos no Dobeles es atklāju gigantiskas apļveida struktūras centru ar vairāk nekā 300 kilometru diametru. Tādas struktūras, kuras iezīmē reljefa pazemināšanos un augu valsts sadalījumu, parādās visu kontinentu kosmisko uzņēmumu analīzēs. Apļveida struktūra rašanās izskaidrojama ar to, ka Zemes dzīlēs stingri noteiktos attālumos no virsmas atrodas horizontālas robežas, no kurām uz pazemes virsmu atstarojas Zemes pašorganizācijas rezonanses viļņi. Ja Zemes garoza vai mantija kādā punktā tiek kairināta, veidojas akustiski vai elektromagnētiski, vai cita rakstura – rezonanses – viļņi, kas izplatās visos virzienos. Šādas manis atšifrētās struktūras centrā ir arī Pokaiņi. Pirms pāris gadiem veicu visu teorētiski iespējamo rezonanses stāvviļņu rādiusu aprēķinus. Dobeles apļveida koncentriskā struktūra izrādījās īsta rezonanses tipa struktūra ar centrālo kanālu, kas, pēc maniem aprēķiniem, stiepjas 200 kilometru dziļumā Zemes mantijā. Tas, ka Pokaiņi atrodas uz mantijas dziļuma kanāla, viennozīmīgi nosaka šīs vietas piederību sakrālām vietām. Es un mani kolēģi – Sibīrijas kosmosa uzņēmuma atšifrētāji – šādas rezonanses joslu kanālos atklājām taigas klejotājcilšu kulta vietas. Turpat tika atklātas arī dažādu ģeofizisko parādību anomālijas.»
Ar maģiju un hipnozi neeksperimentē!
Rišards Griškjāns pieļauj, ka Pokaiņi tālā senatnē varēja būt visas Eiropas sakrālais centrs, un šajā rajonā kādā laika periodā darbojas kanāli, kas koncentrē un pārveido laiku un telpu. «Gribu kategoriski brīdināt neizdarīt Pokaiņos un citās sakrālās vietās nekādas maģiskas darbības un eksperimentus, kuros iesaistīta cilvēku psihe, lietojot hipnozi. Tas īpaši attiecas uz cilvēkiem ar paranormālām novirzēm (gaišredzība, balsu dzirdēšana utt.). Mēs vēl pārāk maz zinām par bioenerģētiku, pat mazāk, nekā zināja mūsu tālie senči par sakrālām – cilvēka, Zemes un kosmosa – dziļo kontaktu vietām. Ir bīstamas pseidopagānisma analfabētiskās spēles, par kurām nākas dzirdēt arvien biežāk un kuras tiek praktizētas Pokaiņos un citur, jo tās veic diletanti – amatieri, kuriem maz zināms par to, kas var notikt sakrālajās vietās. Vienā laika posmā sakrālie centri darbojas kā biostimulatori un informācijas pārveidotāji, citos strādā jaudīgu ģeopatogēnu zonu režīmā,» 90. gadu beigās brīdināja zinātnieks.
Saistība ar čakrām
Daudz laika un enerģijas Latvijas spēka vietu izpētei veltījis inženierzinātņu doktors Andris Ansis Špats. Intervijā «puaro.lv» viņš stāsta, ka spēka vietās ir vertikālā enerģijas struktūra, bet, skatoties no augšas, ir arī apļveida horizontālā struktūra pa Zemes virsmu. Tas jau sen ir zināms, ka nevar iet taisni augšā kalnā vai tieši pieiet svētvietai, bet ir jāiet pa noteiktu maršrutu, ko sauc par labirintu. Ja iet taisni klāt spēka centram, tad zūd enerģija. Cilvēki, kuri daudz ceļojuši, droši vien ir pamanījuši, ka Itālijā svētajās senajās katedrālēs, kas uzbūvētas pareizās vietās, grīdas plāksnē ir labirints. Mēs šīs vietas mērām ar dažādiem aparātiem, un tad vienmēr parādās vismaz septiņi enerģētiskie pakāpieni. No enerģētiskā viedokļa – tai aplītī, kas tuvāk centram, ir visaugstākā enerģētika, pēc tam uz ārpusi tā ir arvien zemāka. Šīs enerģijas pēc bioloģiskās būtības atbilst cilvēka septiņiem enerģētiskajiem centriem jeb čakrām, skaidrojis Andris Ansis Špats.
Skeptiķa versija
Protams, neizzinātām un «neaptaustāmām» tēmām vienmēr ir oponenti. Sertificēts psihoterapeits Artūrs Utināns, kurš uztur vietni «sapnupardeveji.lv», kas nosodoši vēršas pret visu, kas atrodas ārpus reāliem, ikdienišķiem un sadzīviskiem rāmjiem, spēka vietu eksistenci noliedz. Viņš minētajā portālā apgalvo, ka nav nekāda zinātniska pamata domām, ka zeme var kā enerģētiski uzlādēt cilvēku. «Redzot skaistus dabas skatus, noslēpumainus akmeņus, alas un kalnus, daudziem cilvēkam aktivējas estētiskās emocijas un reliģiski mistiskas jūtas, kas rada enerģētiskuma sajūtu. Enerģiju rada izdalījies dopamīns. Papildu labsajūta rodas no neskartas zemes vietas svaiga gaisa un staigāšanas un kāpšanas fizkultūras. Arī šai muskuļu darba gadījumā izdalās dopamīns. Cilvēkiem, kuri vietas uztver ar nepatiku vai garlaicību, šādas enerģijas sajūtas nerodas. Tas ir viens no pierādījumiem, ka pati vieta kā tāda neieplūdina cilvēkā noteiktu neredzamu psihisko enerģiju,» savu redzējumu skaidro psihoterapeits. Artūrs Utināns raksta, ka cilvēkiem ir nepieciešami sapņi par enerģētiskām vietām, jo šādas vietas veicina pieķeršanos dzimtenei. «Teritorija, mums kā vienai no dzīvnieku sugām, ir nepieciešama izdzīvošanas un vairošanos nolūkos. Dažreiz tas veicina iekarot citas spēka vietas, kā tas ir, piemēram, ar Jeruzālemi. Jaunu teritoriju paplašināšana veicina sava etnosa gēnu izplatību un piekļuvi jauniem resursiem. Tāpēc cilvēkiem veidojas kolektīvie sapņi, kas veicināja mūsu sugas izdzīvošanu un adaptāciju. Mūsdienās šī interese par neparastām iedvesmojošām vietām veicina tūrismu,» uzskata psihoterapeits.
