PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Dervišu meditatīvā virpuļošana "Dieva izjūtā"

 
©Depositphotos

Latvijā daudzi bija apmulsuši, kad leģendārā dejotāja Vija Vētra mūsu zemē pirmo reizi savu lūgšanu dievnamā izteica dejā, taču pasaulē ir gadsimtiem sena tradīcija saplūst ar augstāko spēku virpuļkustībā – tieši tā dara derviši.

Kad sākas dvēseles patiesā dzīve

Uzdrošināšos apgalvot, ka lielākā daļa lasītāju kaut reizi klātienē, kādā medijā vai fotogrāfijā ir redzējuši baltos tērpus virpuļojošos dervišus un zina, ka tādējādi šie ticīgie vīrieši mēģina saplūst ar Dievu, precīzāk sakot, Allāhu, jo viņi ir musulmaņi. Patiesībā virpuļo tikai vīrieši no Mevlevī dervišu ordeņa, ko mēdz dēvēt arī par virpuļojošo dervišu brālību jeb Mevlīviju. Šis nosaukums izriet no tā iedvesmotāja titula - Mavlāns, latviskā tulkojumā «mūsu skolotājs». Viņš bija persiešu musulmaņu dzejnieks, jurists, teologs un sūfistu mistiķis, kura vārdu raksta dažādi: Dželāluddīns Rūmī jeb Dželāledīns Muhameds Balhī, kuru īsāk mēdz dēvēt vienkārši par Rūmī, jo viņš lielāko dzīves daļu pavadīja Rumas sultanātā. Mavlāns dzimis 1207. gada 30. septembrī un miris 1273. gada 17. decembrī, turklāt pēdējais no šiem datumiem ir svarīgākais, jo sūfistu pasaules redzējumā nāves brīdis ir savienošanās ar Allāhu - tikai pēc šā notikuma sākas dvēseles patiesā dzīve.

Simboliskais pamats

Dervišu griešanās rituālam, ko dēvē par samu, ir sakrāla nozīme, tāpēc katra darbība tā gaitā ir simboliska. Tradicionāli dervišam pirms piedalīšanās samā jābūt nodzīvojušam klosterī vismaz 1001 dienu, tādējādi pierādot savas ticības dziļumu. Mūsdienās gan šis nosacījums, tāpat kā dažas citas virpuļojošo dervišu garīgās un sadzīves disciplīnas normas, ne vienmēr un visur tiek ievērots. Tagad daudziem dervišiem ir patstāvīgs darbs un viņi neklejo pa pasauli.

Lai nu kā būtu ar visu pārējo, pats samas rituāls saglabājis noteiktu kārtību, sava veida attīstību un iekšējo dramaturģiju, kas ietekmē virpuļojošo vīriešu apziņu un zemapziņu, viņu dvēseli.

Lai sagatavotos virpuļošanai, sākotnēji derviši stāv, sakrustojuši rokas uz krūtīm un kreisās kājas pēdu nolikuši uz labās - tādējādi viņu ārējais tēls līdzinās arābu valodas alfabēta pirmajam burtam alif vai ciparam 1, kas savukārt simbolizē monoteismu jeb viendievību, proti, tikai viena Dieva jeb Allāha atzīšanu. Vēlāk virpuļojošais dervišs rokas paver tā, lai labā roka būtu pacelta augšup, bet kreisā - pavērsta lejup. Šī pozīcija faktiski paskaidro rituāla nosaukumu - sama tulkojumā nozīmē klausīšanos, un tad nu sanāk, ka derviši meditatīvās virpuļošanas laikā ar augšup pacelto roku no Dieva saņem jeb, asociatīvi tēlaini izsakoties, dzird patiesās zināšanas, bet ar otru atdod tās cilvēkiem visapkārt.

Samas kārtība

Lai gan samu veido salīdzinoši vienkāršas ārējās darbības, tās apslēptā nozīme ir daudz plašāka un niansētāka. Šeit ieskicēsim tikai pašu būtiskāko vispārējam priekšstatam.

Ceremonijas pirmo daļu tradicionāli veido pravieti Muhamedu slavinošas dzejas lasīšana, savukārt otrajā daļā sāk skanēt bungas, burtiski pāris sitieni, kas simbolizē pavēli «Esi!», ko Allāhs izteicis pasaules radīšanas laikā.

Trešajā daļā skan niedru flauta, turklāt flautists to sāk spēlēt ar elpu, kas simbolizē pasauli radošo Allāha dvašu. Šīs daļas beigās derviši nostājas uz abām kājām un tuvojas viens otram, tādējādi gatavojoties virpuļošanas sākumam.

Ceturtā samas daļa ir sasveicināšanās, kuras gaitā ceremonijas vadītājs sper uz priekšu trīs soļus, kas simbolizē šariatu jeb likumus, tarikātu jeb ticīgā ceļu un hakikātu jeb zināšanas. Paspēris šos soļus, viņš paklanās, to pašu izdara visa dervišu grupa un iet aplī, viens otru trīs reizes sveicinot. Šīs daļas beigās viņi ieņem savas vietas.

Piektajā daļā sākas virpuļošana, kurā derviši veic četrus sveicienus, tādējādi iezīmējot samas ceremonijas iekšējo jeb garīgo ceļu. Pirmais sveiciens liecina par apjēgsmi, ka cilvēks ir Dieva kalps, savukārt otrais pauž sajūsmu par Allāha spēku un varenību. Trešajā sveicienā cilvēka sajūsma par Dievu pārvēršas mīlestībā, kurā izšķīst individuālā prāta konstrukcijas. Ceturtā sveiciena gaitā cilvēks noslēdz savu garīgo ceļojumu un atgriežas kalpa pozīcijā, atzīstot to par pašu piemērotāko savai sūtībai.

Sestajā samas daļā ceremonijas dalībnieki lasa vienu no Korāna sūrām, bet septītajā - lūdzas par visiem praviešiem, skolotājiem, mocekļiem un pravieti Muhamedu. Lūgšana tiek noslēgta ar pirmo Korāna sūru jeb Fātihu.

Sūfisms un Rīgas celšana

Pēc būtības sanāk, ka samas ceremonija ir muzikāli plastisks un dziļi meditatīvs dievkalpojums, kuru jau sākotnēji kritizēja lielākā daļa musulmaņu - gan Muhameda tiešajai pēctecībai uzticīgie šiīti, gan sunnīti, kuri atzīst sava garīgā līdera apstiprināšanu vēlēšanu jeb šuras ceļā. Šāds noliegums attiecās ne tikai uz samu, bet arī uz daudzām citām sūfistu izpausmes, domāšanas un reliģiskās interpretācijas formām, savukārt derviši ir tieši sūfisma askēti jeb, rietumnieciski sakot, mūki. Tiesa, no kristiešu kolēģiem viņus atšķir būtiska reglamenta norma - tiesības dibināt savu ģimeni.

Pats sūfisms kā patstāvīgs islāma atzars izveidojās 8. gadsimtā, lai gan tā aizmetņi šīs reliģijas stumbrā iezīmējās agrāk. Vēsturnieki secinājuši, ka sūfisma priekšvēstneši bijuši islāmticīgie askēti jau 7. gadsimtā, tūlīt pēc Muhameda atklāsmes, savukārt par formēšanās plauksmes laiku uzskatāms periods no 12. līdz 14. gadsimtam, kad izveidojās sūfistu brālības, tostarp Mevlevī ordenis ar saviem virpuļojošajiem dervišiem, attīstījās mācības ezoteriskie aspekti, radās filozofiska līmeņa traktāti. Iztēles bagātināšanai jāpiemin, ka šis process pasaulē risinājās tieši tajā laikā, kad vācu krustneši ar dzelzi un lībiešu asinīm šeit iezīmēja Rīgu.

Tikai lielais džihāds

Gluži tāpat kā visiem musulmaņiem, arī sūfistu iedvesmas avots ir Korāns - pamats nepastarpinātai saskarsmei ar Dievu. Saskaņā ar islāma pamatpatiesībām, pravietis Muhameds cilvēkiem nodeva Allāha ziņojumu tiešā un burtiskā veidā, pats neko tajā nepārveidojot, un tas nozīmē, ka Korāns dāvā iespēju sajust vai pat saplūst ar Dievu, ja vien ticīgais sūrām ļauj ienākt savā sirdī.

Sūfisti savu atšķirīgo ticības taku sāk iet krustcelēs, kur dalās Korāna komentāri - sunnītu, šiītu un viņu pašu. Vairāk vai mazāk būtisku nianšu ir daudz, piemēram, atšķirībā no ticības brāļu vairākuma, sūfistus interesē Korāna alegoriskā jēga, viņi arābu valodā rakstītajā tekstā meklē apslēptas nozīmes. Šādi meklējumi snieguši vairākas atklāsmes, tostarp jaunu hādža jeb svētceļojuma izpratni. Lielākajai daļai musulmaņu tas nozīmē ceļojumu uz Mekas svētnīcu Kaabu un došanos ap to vai ceļu uz Muhameda atdusas vietu Medīnā, savukārt sūfistiem hādžs ir alegorija Dieva meklējumam sevī, citiem vārdiem sakot, cilvēkam jādodas svētceļojumā ap Dieva mājām savā sirdī, nekur ārēji neceļojot.

Sūfistiem ir arī sava džihāda jeb cīņas izpratne. Kā zināms, šis ir daudznozīmīgs Korāna jēdziens, kuru islāmisti dala lielajā un mazajā džihādā. Lielais nozīmē cilvēka iekšējo cīņu pret saviem trūkumiem un ļaunumu, savukārt mazais - islāma izplatīšanu un aizstāvēšanu karojot. Atšķirībā no daudziem citiem musulmaņiem, sūfisti principā noraida mazo džihādu un atzīst tikai lielo - sirds jeb dvēseles džihādu.

Dievišķā mīla

Daudzi reliģiski ētiskie aspekti sūfistus vieno ar kristiešiem, tostarp dzīve klosterī kā īpašs ceļš pie Dieva. Gan vieniem, gan otriem tas sākas ar pilnīgu grēku nožēlu un apjēgsmi, ka cilvēks būtībā radīts nevis šīszemes, bet nākamajai, proti, pēcnāves dzīvei. Šādās noskaņās sūfistos notiek vērtību pārskatīšana, par atskaites punktu izvēloties pārpasaulīgo. Gluži tāpat kā kristieši, sūfisti bieži ievēro ilgus gavēņus un norobežojas vientulībā, lai tur nodotos sava veida meditācijai un zikrai, kā sūfiji sauc īpašu garīgu nodarbi - pastāvīgu Dieva vārda atkārtošanu un atgādināšanu.

Abas lielās reliģijas vieno arī patiesi ticīgo liecības par nonākšanu dažādos mistiskos stāvokļos, kuros cilvēkus ieved Dievs. Te jāpiebilst, ka šiem stāvokļiem var būt gan pozitīvs, gan negatīvs emocionālais iekrāsojums, piemēram, pēkšņas un graujošas bailes no augstāka spēka negaidīti dzēš cerība un varbūt pat pārliecība par izglābšanos nākamajā dzīvē. Tādos mirkļos ticīgo var ieskaut sajūta, ka viņš ir Dieva izredzētais. Lūk, kādas reliģiskās šūpoles! Sūfisti bieži dzīvo starp bailēm no Dieva un cerību uz viņa žēlastību. Šādās attiecībās nav brīnumaini, ja starp cilvēku un Dievu uzplaukst mīlestība, pat kaislība. Ne velti sūfistu darbos nereti Dievs aplūkots kā iemīļotā, jā, tieši tā - sieviešu dzimtē. Tas liecina par diezgan pašsaprotamu ķermenisko kaislību sublimāciju. Sūfistu dzeja ir mīlestības un erotikas pārpilna, kurā Dievu simbolizējošā iemīļotā ne vienmēr ir jauka pret savu dievinātāju un reizēm viņu pārbauda ar dažādiem kārdinājumiem.

Gan arābu un persiešu, gan turku un citu islāma tautu dzejā alegorisks ir arī vīna tēls. Zināms, ka alkoholu lietot musulmaņiem ir aizliegts, taču laikam jau tieši tādēļ viņi raudzētās vīnogu sulas radīto efektu ir tā romantizējuši, ka iztēlojušies kā reibumu, ko rada tuvība ar mīļoto, šajā kontekstā - ar Dievu. Skaisti jau ir: dievišķā mīla un dievišķais vīns… Latviski lasošie kaut ko tādu noteikti var iepazīt persiešu dzejnieka Omara Haijāma četrrindēs.

Dzimtes maiņa valodā ir vērojama saistībā ar sievietēm, kuras laika gaitā pieslējušās sūfismam ne tikai kā savu vīru atbalstītājas, bet arī kā reliģiskās vientuļnieces. Viņu darbības aprakstos tās minētas vīriešu dzimtē, piemēram, «skolotājs», nevis «skolotāja». Arī šāda situācija raksturo sūfistu atšķirību no pārējiem musulmaņiem, jo vairākas reliģiskās vientuļnieces uzdrošinājās patstāvīgi sludināt, vēl vairāk: viņām bija pat sekotāji - vīrieši! Tādējādi klaji tika pārkāptas šariata noteiktās dzimumu attiecības.

Visaugstākā iedvesmotie

Ņemot vērā, ka dervišus kā sūfisma askētus vismaz sākotnēji raksturoja galēja nabadzība, esībai piemītošais līdzsvara likums dāvāja viņiem bezgala bagātu iekšējo dvēseles un gara dzīvi, kurai turklāt reliģija neliedza romantisma spārnus. Starp citu, dervišiem, gluži tāpat kā kristiešu mūkiem, nedrīkstēja piederēt nekas, tāpēc viņi nevarēja lietot vārdu savienojumus «mani apavi» vai «mana josta». Viss taču pieder Dievam, pašu dvēseles ieskaitot! Tad arī nav nekāds brīnums, ja vienā no dervišu ordeņiem vīrieši sāk virpuļot mīlestībā pret viņu, visaugstāko…