PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Materiālās pasaules sūtība: kalpot garīgajai

 
©F64 Photo Agency

Ar garīgajām praksēm vajag nodarboties, nevis par tām spriedelēt, taču vispirms tomēr jānoskaidro, kāda ir šo prakšu būtība – par to stāsta filozofs VALDIS SVIRSKIS.

Būdams filozofijas zinātņu maģistrs, filozofijas un reliģisko ideju vēstures pasniedzējs dažādās mācību iestādēs, Valdis Svirskis pats jau teju trīsdesmit gadus nodarbojas ar Šri Činmoja meditācijas jogu. Komentējot terminoloģiju, viņš saka: «Lielie skolotāji veidojuši koncentrēšanās un meditācijas prakses, kuru senais nosaukums patiesībā ir joga - tā vairāk nekā astoņsimt gadu pastāvējusi tieši kā koncentrēšanās un meditācijas, nevis fizisko vingrinājumu prakse. Saistībā ar to redzam, ka atsevišķi vārdi, jēdzieni un parādības kultūras procesā kopumā piedzīvo izteiktas pārmaiņas, kas rada apjukumu, tāpēc nepieciešams mazliet ieskatīties vēsturē un noskaidrot pirmsākumus - lai skaidrāk saprastu, ar ko tev darīšana.»

  • Mūsdienās jēdziena «garīgās prakses» interpretācija ir ļoti izplūdusi - kādas robežas jūs velkat ap šā vārdu salikuma saturu?

  • Vispirms daži vārdi par jēdziena «garīgums» interpretāciju. Pieejā, kas man šķiet vispiemērotākā cilvēciskās pasaules izpausmes raksturojumam, garīgums saistās ar nozīmīgāko vērtību izjūtu kopšanu, apzinātību un tālāknodošanu kultūras procesā. Lai nerastos pārpratumi, uzreiz šeit jāpiebilst, ka jūtu laukā vērts izdalīt divus līmeņus: ir sajūtas, kas piesaistītas maņu orgānu spējām - redzei, dzirdei, ožai, garšai, taustei, un ir jausmas, proti, tas, ko mēs tveram uz robežas, ja tā varētu sacīt, ar intuitīvu apzināšanos.

  • Vai tas tiešā veidā nav saistīts ar sensualitāti kā tādu?

  • Daļēji ir, taču jāuzsver kāda maza nianse. Piemēram, ja runājam par tādu parādību kā klusums, apzināmies, ka varam to fiksēt fizikāli. Klusumā nav skaņu. Savukārt, kad sakām «miers», mēs to nevaram sensuāli uztvert. Tā nav ne saklausāma, ne ieraugāma kategorija. Mēs varam fiksēt vienīgi apmierinātību no tā, ko garšīgu esam apēduši, vai gandarījumu, kas parādās pēc labi padarīta darba. Teiksim, riebums vai tīksme un tamlīdzīgas sajūtas ir piesaistītas mūsu ķermeniskajai būtībai, bet, tiklīdz skaram nozīmīgas vērtību izjūtas un runājam par mieru, prieku, mīlestību, piepildījumu, gandarījumu, spēju just vienotību, saplūsmi ar kaut ko plašāku, pāri ķermeniskā satvara robežām esošu, tā apjēdzam, ka tās nav fizikālas parādības.

Vienīgi baudai, kas sasniedzama ar miesu un atrodas fiziskajā, ķermeniski emocionālajā maņu līmenī, piemīt pseidopiepildījuma daba, jo cilvēkam nekad nav gana un gribas arvien vairāk, līdz iestājas pārsātinājums un kļūst nelabi. Tā ir sava veida atkarība, no kuras nevar vienkārši atbrīvoties. Savukārt vērtību izjūtas nav fizikālas un tieši tveramas. Kurš tad var izmērīt laimi vai mīlestību?! Tiesa, iespējams runāt par šādu jūtu piesātinājuma pakāpi, jo taču zinām, ka cilvēks var atrasties pat ļoti nepatīkamos apstākļos, ciest no kādas kaites un tajā pašā laikā būt laimīgs. Šī iekšējā dimensija, būdama cilvēka dzīvē nemitīgi klātesoša (viņš to savā pieredzē var pamanīt), pārstāv garīgo realitāti. Tā visbiežāk manifestējas caur to, ko sauc par sirds apziņu, sirds gudrību, proti, kaut ko tādu, kas saistās ar cilvēka esības kodolu, būtību. Sirds šajā gadījumā ir kodols, kurā atrodas pats dziļākais, tīrākais, īstākais, svētākais un patiesākais, ko cilvēks iekšēji spēj sevī piedzīvot.

  • Kā sava veida apziņas apskaidrošanos?

  • Arī tā. Tiesa, cilvēka ikdienas apziņas lielākā daļa saistās ar viņa ķermenim piesaistīta es tēla jeb ego tvēruma vērtējumu. Tajā pašā laikā, dzīvojot fiziskās pieredzes laukā, viņš tomēr ik pa laikam pamana, ka paralēli ir kaut kas dziļāks un augstāks. Cilvēks to kvalificē vai nu kā viņpus, varbūt pat pāri viņam esošu, vai nu viņā pašā, iekšpusē pastāvošu.

  • Tam seko garīgā savas esības identifikācija, vai ne?

  • Es teiktu - pārķermeniskā identifikācija, jo tad, kad runājam par garīgumu, jāsaprot, ka šis jēdziens patiešām aptver ļoti plašu nozīmju spektru un patiesībā ir diezgan nekonkrēts. Skaidrs, ka garīgums ietver sevī cilvēka dabas tikumiskās tīrības izpausmi, tostarp godīgumu, skaidrumu, patiesumu, labvēlību, atbildību par savu rīcību, pašapzinātību…

  • Bet tās ir īpašības, kas var izpausties ikdienā kā individuāli sadzīviskas parādības. Arī dainās par tām runā sadzīves kontekstā, nevis kā metafiziskiem, bezgalīgiem lielumiem.

  • Šajā ziņā vajadzētu uzsvērt, ka realitātes dalījums fiziskajā un garīgajā drīzāk attiecas uz izmantojamību un skaidrojumu, nevis būtību. Vienīgi realitātes veselums ir faktiskais garants tam, ka mēs vispār varam kaut ko zināt, savā dzīvē pamanīt un iemācīties. Ja realitāte pati par sevi nebūtu viens veselums, nebūtu iespējama nedz pieredzes apmaiņa, nedz saprašanās cilvēku starpā, nedz būtisku likumsakarību atklāšana.

  • Rezultātā izveidotos samērā neizprotams realitātes kaleidoskops…

  • Lai tā nenotiktu, mēs dalām šo realitāti materiālajā un garīgajā, bet darām to paši savas uztveres ērtības dēļ, tādējādi izceļot nozīmīgus orientierus mūsu pieredzes un zināšanu uzkrāšanā, sistematizēšanā un nodošanā no paaudzes paaudzei, un te svarīgi tie cilvēki, kuri māca citus.

  • Turklāt pretī šiem viedajiem jābūt tādiem, kuri vēlas viņos klausīties un sevī ietvert, pārņemt piedāvātās zināšanas.

  • Tieši tā! Garīgo praksi veido tāda veida paņēmieni, vingrinājumi, kuru mērķis ir augstāko, cēlāko, patiesāko vērtību un jūtu kopšana.

Garīgā visupirms ir jaušanas, jušanas dzīve, nevis - jutekliskuma, un šajā ziņā galvenā garīguma instance kultūrā ir augstāko jūtu izpausme: cilvēka skaidrā sirds. Tikai aiz tīras sirds mēs sastopam skaidras idejas un prātu.

Tātad augstāko vērtību slānis nāk no sirds, tad seko prāts, savukārt vitālas vērtības rodas emocionāli ķermeniskajā pieredzē, un te mēs nonākam līdz izteikti materiālajam līmenim, kurā, patiesību sakot, absolūti viss pastāvošais domāts kā palīglīdzekļi jeb instrumenti garīgu vērtību apzināšanai.

  • Vai tas tomēr nav jābūtības līmenis, jo dzīvē šis mehānisms reāli nestrādā?

  • Tas, vai karoti, dakšiņu, kaklasaiti, lakādas kurpes cilvēks lieto tā, kā tas paredzēts, vai arī viņš neapzinās šo priekšmetu nozīmi un izlieto tos kā pagadās, nemaina šo priekšmetu patieso nozīmi. Materiālās vērtības pēc savas sūtības ir pakārtotas garīgajām. Cilvēks apzināti vai neapzināti arvien tiecas iemantot materiālas vērtības tikai tādēļ, lai pietuvinātos kādai no garīgajām dimensijām. Kad runājam par naudu, varu vai slavu, vienmēr aktuāls ir jautājums: kādam nolūkam to vajag? Tie ir palīglīdzekļi, lai cilvēks varētu kaut ko piedzīvot, izjust un cerēt sasniegt kaut ko augstāku. Neziņas un neizpratnes plīvura traucējošā esamība gan sevis meklējumos, gan kultūrā vispār saistīta ar to, ka mēs diezgan bieži skaidri nemanām, ko tad īsti vēlamies. Ja gribam būt laimīgi, kāpēc sapņojam, ka tas notiks tikai tad, kad tiksim pie mājas Spānijā?! Iespējams, ka tā arī notiks, taču, teiksim, starp māju Vidusjūras zemē, olimpiskā čempiona statusu un iekšējo piepildījumu tiešs kopsakars nepastāv, tādēļ vispirms jāmēģina aptvert, kas ir mūsu primārais mērķis, galvenā vērtību izjūta. Galu galā, laime ir izjūta, tādēļ to nevar nopirkt. Arī mīlestība ir izjūta, tāpēc to ne ar kādiem ārpusē esošiem paņēmieniem nevar ne sarūpēt, ne pietuvināt.

  • Kā tad mīlestība un laime rodas - cilvēka esības rezultātā vai tomēr tā tiek iedota?

  • Mīlestība ir viena no tām pieredzēm, kura piemīt esamībai fundamentāli, līdzīgi kā laime, sevis pārspēšana, vienotība, patiesums, gandarījums, labestību, iejūtība…

  • Kāds tad ir priekšnosacījums, lai cilvēks varētu pieskarties šīm esībai neatņemamajām kvalitātēm?

  • Te gribētos drusku atkāpties, lai runātu par meditāciju, kas patiesībā ir pati nozīmīgākā un jaudīgākā garīgā prakse cilvēces vēsturē. Meditācijas pamatā ir sākotnēji esoša, iedzimta cilvēka apziņas spēja spontāni piedzīvot pašapzināšanās paplašināšanās pieredzi. Kad atrodamies dabā vai nonākam saskarē ar mākslu, it īpaši - mūzikas pārdzīvojumu, dažkārt nejauši piedzīvojam domu norimšanu vai pat pilnīgu atkāpšanos. Tieši tajā brīdī izdzīvojam to, ka mūsu jutekliskajās sajūtās un prātā esošā robeža kļūst tik ļoti plāna, ka faktiski izzūd, izplēn, izkūst. Mēs it kā kļūstam par daļu no skatītā apvāršņa, kalniem, zvaigznēm, ugunskura. Par daļu no skaņām dabā vai koncertzālē.

  • Tad pazūd cilvēciskā interpretācija…

  • Un parādās jauna izjūta, kurā mēs piedzīvojam sevī kā kaut ko daudz lielāku, virs cilvēciskā esošu. To sauc par transcendēšanos - plūšanu, virzīšanos pāri robežām, sevis pāraugšanu, pārspēšanu. Šie procesi notiek neparedzēti un neatkarīgi no cilvēka garīgajiem vai reliģiskajiem priekšstatiem, no tā, ir viņš lasījis gudras grāmatas vai nav. Transcendences pieredze vienkārši mums kā cilvēkam tiek dota, tā savā ziņā ir spēja, savukārt kultūras saturs, idejas un priekšstati vai nu sekmē šo spēju izpaušanos, vai nu nomāc to. Būtiski atzīt, ka šī spēja piedzīvot sevī plašumu, dziļumu un vienotību ar ko tādu, kas stāv pāri mūsu ķermeniski jutekliskajai pieredzei, patiesībā atklāj mums pašiem sava es nozīmi. Izrādās, ka tam, ko mēs saucam par sevi jeb es, piemīt pavisam citi mērogi. Šādos atskārsmes mirkļos šaurais es pazūd kā piliens jūrā, tas saplūst ar mežu vai izkūst debesīs. Mēs pēkšņi saprotam sev no dzimšanas dotās tiesības un spējas, kas ir mūsu dziļākajai iedabai piemītošas, un izjūtam sava mikrokosma un makrokosma vienotību.

  • Jūsos klausoties, pazūd ironija par tiem seansiem, kuros cilvēki klausās Tibetas dziedošajos traukos, tādējādi gūstot garīgās prakses pieredzi.

  • Pilnīgi iespējams, ka cilvēks arī šādā veidā pēkšņi var gūt garīgu pieredzi. Meditācija, par ko runāju, ir bāze, pamati, pateicoties kuriem vispār veidojies garīgās prakses jēdziens. Šeit pats galvenais ir apstāklis, ka cilvēks apzināti un tīši mācās kļūt par spontānās, iedzimtās meditācijas spējas izpausmes nesēju ikdienā, brīvi nonākot paplašinātā apzināšanās stāvoklī un brīvi no tā izejot. Garīgā prakse sākas ar brīdi, kad es nevis vienkārši kaut ko stihiski piedzīvoju un esmu nejaušs liecinieks tam, kas ar mani notiek, bet nobriestu līdz apziņai, ka manā rīcībā ir spējas sagatavot un noskaņot sevi, radīt vajadzīgos apstākļus, lai šāda veida pieredze kļūtu par daļu no manas dzīves, piešķirot tai principiāli citu kvalitāti.

  • Sadzīviskajā tēlainībā izsakoties, lai varētu dabūt rīsu putru tad, kad vēlies, nevis tad, kad kāds tev to nejauši noliks uz galda. Tas varētu būt sākuma kritērijs, kurš apliecinātu, ka cilvēks nodarbojas ar garīgo praksi.

  • Precīzi sacīts, jo garīgā prakse ir ne tikai apzināta, bet arī patstāvīga aktivitāte. Tas nozīmē, ka tā balstās noteiktā metodē vai, citiem vārdiem sakot, darbību secībā. Meditācijas kā garīgās prakses pamatā ir koncentrēšanās, uzmanības savākšanas, noturēšanas un virzīšanas vingrinājumi. Tie kļūst par pamatu tam, ka mūsu iedzimtā meditācijas spēja aktualizējas apziņā. Mans meditācijas skolotājs pauda ļoti iedvesmojošu atziņu: «Meditācija ir intuitīvs stāvoklis, kurā domāšana atkāpjas, bet apzināšanās pastāv.» Apzināšanās ir skaidrība, kura nesakņojas domāšanas procesā. Tas nozīmē, ka mēs meditācijas praksē paceļamies virs ierastās domāšanas - līdz intuitīvajam tvērumam un izjušanai, kuras kapacitāte ir daudz jaudīgāka nekā domāšanai. Gribu paskaidrot, ka meditācijā domāšana netiek atslēgta, bet notiek pakāpšanās virs prāta ģenerētajiem procesiem - lūk, ko nozīmē garīgā prakse. Skolotājs bieži atkārtoja: «Mūsu būtība, augstākais es, dvēsele nemitīgi atrodas meditatīvā stāvoklī.» No šejienes izriet nākamais secinājums - veicot garīgās prakses vingrinājumus, mēs mācāmies radīt saikni starp ārējo, virspusēji ikdienišķo apziņu, dzīves pieredzi, pasaules uztveri un savu patieso kodolu - intuitīvo, augstāko būtību. Tādējādi cilvēks apgūst spēju dzīvē vadīties no tās instances sevī, kas ir viņa izgaismotākā daļa.

Garīguma pamats ir ļoti praktisks. Tas jebkurā gadījumā ir orientēts uz to, lai savienotu debesis un zemi, nevis dzēstu zemi, lai dotos debesīs, jo realitāte, kā mēs iepriekš vienojāmies, ir tikai viena. Kad cilvēks aizver acis, viņš nenokļūst citā realitātē. Es gan runāju par materiālajām un garīgajām vērtībām, bet te vēlreiz uzsvēršu: šis dalījums pastāv tikai tāpēc, lai palīdzētu mums cilvēciskajā pieredzē labāk orientēties, virzīties uz priekšu un attīstīties.

Visbeidzot jāsaka, ka garīgā prakse ir ne tikai apzinātības spēju kopšana, bet arī labvēlības, mīlošas labestības, pieņemošas, iejūtīgas attieksmes kultivēšana sevī un apkārtējos. Kāpēc šāds uzstādījums? Jo apzināta mīlestība, pateicība un līdzcietība rada kopējo pieredzes pilnestību prāta, sirds un dvēseles līmenī.

  • Kāda ir būtiskākā atšķirība starp garīgajām un enerģētiskajām praksēm, kas mūsdienās bieži vien šķiet sajaukušās?

  • Vēl jau pastāv fiziskās prakses, kas attīsta miesas kvalitāti.

Dziļāk ielūkojoties, mūsu ķermeniskā realitāte nes sevī dažādas enerģētiskās plūsmas, ko sauc par prānu, ci vai ki, un tās saistītas ar dažādu veidu spēkiem, kapacitāti mūsos, ko tēlaini varētu salīdzināt ar naudas maka, lielgabala vai helihoptera potenciālu. Runa ir par dažādu veidu talantiem un spējām - tieši to attīsta enerģētiskās, okultās jeb ezoteriskās prakses. Savukārt garīgās prakses orientētas nevis uz talantiem un spējām, bet gan tām kvalitātēm, kas cilvēku veido par cilvēku un ir vērstas uz viņa būtības kopšanu, kodola atklāšanu. Tā ir koncentrēšanās un meditācija uz līdzcietību, mīlošu, labestīgu, mierīgu un viedu attieksmi gan pret sevi, gan pret citiem cilvēkiem un pārējām dzīvām būtnēm. Ja savā sirdī koncentrējies uz šādu labvēlību, gādību un rūpēm, tu kā cilvēks mainies pēc būtības, bet - ja koncentrējies un meditē, lai izkoptu sava intelekta ātrumu, spēju dzejot vai prasmi komponēt, attīstītu dziednieciskās spējas vai domu nolasīšanu, neviens no šiem rezultātiem tiešā veidā neietekmēs cilvēka kodolu, un tas nozīmē, ka, visu to panākot, vari kļūt nevis labāks, bet sliktāks gan pret sevi, gan pret citiem. Tāpēc enerģētiskās prakses ir sava veida garīgās prakses blaknes, zemūdens akmeņi, kuri paklupinājuši ne vienu vien meklētāju. Tajā pašā laikā neviens nenoliedz enerģētisko prakšu nozīmīgumu. Cits jautājums, kas notiek ar cilvēku, ja viņa vērtību skalā tas, kas ir pakārtots, izrādās primārs, proti, šīs prakses uzskatīt par pašmērķi ir kļūdaini, jo cilvēks var piedzīvot apjukumu kā Skalbes «Pasakā par vērdiņu». Pirtniekam Ansim bija skaists sapnis par rūpēm, gādību un līdzcietību, taču radās ļoti liela materiāla efektivitāte, un beigās vairs nebija laika nekam…

Šādu apsvērumu dēļ jāatgādina bērniem, jo sevišķi tiem, kuri apveltīti ar izciliem intelektuāliem vai radošiem dotumiem, ka viņu talanti paši par sevi nemaz nav tik svarīgi. Daudz būtiskāk ir tas, cik viņi var būt labestīgi cilvēki, iekšēji šajā labestībā stipri un saprotoši. Tādas deformācijas kā rozā briļļu skatījums vai emocionāli gaisā pasists garīgums bez apzinātības pamata, miera un skaidrības spēka dažkārt rada maldīgus priekšstatus, ka garīgums, sirsnīgums un mīļums ir vājuma īpašības. Patiesībā tas tā nav! Ja cilvēks pareizi koncentrējas un meditē uz sirds augstākajām kvalitātēm, viņš savā praksē ikdienā apzināti centrē uzmanību uz to, ko sevī piedzīvo kā svētāko, tīrāko, īstāko. Katrreiz, kad cilvēks uzmanību šādi fokusē, viņš pastiprina šīs kvalitātes un, nonākot meditācijas stāvoklī, dod iespēju tām lēnām evolucionēt, progresēt, pastiprināties. Šis process maina ne tikai pašu cilvēku, bet visu sabiedrību, kurā viņš dzīvo.