“Neatkarīgās” publikācija par miljardieri ar Latvijas un Krievijas dubultpilsonību, sankcijām pakļauto Pjotru Avenu izsauca plašu ažiotāžu, lai gan publikācijā bija tikai Ārlietu ministrijas skaidrojums par sankciju būtību, Avena advokātu komentārs un daži plašsaziņas līdzekļu jautājumi, uz kuriem neviens faktiski neatbildēja.
Publikāciju var izlasīt šeit.
Bija zināms, ka Pjotrs Avens intervijām “nepadodas”, tomēr mums tas izdevās, un mēs šajā intervijā ar Avenu iekļāvām vissvarīgākos jautājumus, kas interesē lasītājus.
Daži fakti. Pjotrs Avens ir latviešu izcelsmes Krievijas uzņēmējs, miljardieris. Ieguvis Latvijas pilsonību. Avenam joprojām pārmet savulaik ciešās attiecības ar Kremli, tāpēc 2022. gadā viņš tika iekļauts Eiropas Savienības (ES) izveidotajā sankcionēto personu sarakstā saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Avens dzimis 1955. gadā Maskavā. Mācījās skolā ar matemātikas novirzienu, 1977. gadā pabeidza Maskavas Valsts universitātes ekonomikas fakultāti, 1980. gadā aizstāvēja ekonomikas zinātņu kandidāta disertāciju. Strādāja PSRS Zinātņu akadēmijas Sistēmisko pētījumu institūtā, pēc tam Vīnes Starptautiskajā lietišķās sistēmanalīzes institūtā.
No 1991. līdz 1992. gadam darbojās Krievijas valsts pārvaldē. Bija ārlietu ministra pirmais vietnieks Jegora Gaidara valdībā, pēc tam Krievijas ārējo ekonomisko sakaru ministrs, Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina pārstāvis G8 padomē.
No 1994. līdz 2011. gadam bija “Alfa - Bank” prezidents, pēc tam uzņēmumā turpināja darbu kā direktoru padomes priekšsēdētājs. Luksemburgas holdinga “Letter One”, kas apvienoja enerģētikas, mazumtirdzniecības, telekomunikāciju un farmācijas nozares aktīvus, līdzīpašnieks. 2022. gada februārī Avens pameta Krieviju.
Kā jūs ieguvāt Latvijas pilsonību?
Viss ir ļoti vienkārši. Mans vectēvs bija Jānis Avens. Un man, tāpat kā tēvam, pasē ir ieraksts “latvietis”. Un tas nav tikai ieraksts, es patiešām tā jūtos. 2013. gadā Saeimā tika apstiprināts likums, kas visiem etniskajiem latviešiem deva tiesības saņemt pilsonību - pēc latviešu valodas eksāmena nokārtošanas. Starp citu, no eksāmena atbrīvoja tos latviešus, kuru vecāki bijuši represēti. Formāli es droši vien varēju iekļauties šajā kategorijā - mana latviešu vecvecmāmiņa nomira izsūtījumā Sibīrijā, bet vectēvu nošāva gulagā. Tomēr es nolēmu nokārtot šo eksāmenu. Nevaru noliegt, tas nebija vienkārši, pirmajā reizē es eksāmenu nenokārtoju. Pilsonības iegūšana man kopumā aizņēma trīs gadus, bet man tas bija ļoti svarīgi.
Par ko jums piemērotas sankcijas?
Pats līdz galam nesaprotu. Šādas personālās sankcijas, manuprāt, ir pretrunā ar rietumu pasaules pamatiem. Īpašumi iesaldēti, es nevaru ar tiem rīkoties. Man bija priekšstats, ka bez tiesas sprieduma atņemt īpašumu nav iespējams. Bet tas ir organizēts politiskā līmenī, un tas man nav saprotams. Tiesu varai jābūt neatkarīgai - tas saprotami ir rietumu civilizācijas stūrakmens. Bet personālo sankciju gadījumā īpašums faktiski tiek atņemts bez tiesas, ar izpildvaras lēmumu. Protams, īpašuma iesaldēšana nav gluži konfiskācija, bet kāda starpība, ja tas ir uz visiem laikiem? Man tas šķiet apbrīnojami.
Manā ģimenē visi bijuši pakļauti represijām. Un PSRS bija tāds jēdziens - beztiesīgais, kuram atņemtas pilsoniskās tiesības. Man šķita, ka kaut kas tāds iespējams tikai Padomju savienībā - šīs valsts totalitārajā iekārtā. Taču tagad notiek tas pats, un man esošā situācija ir pilnīgi neizprotama.
Jūs esat sankcionēts kopš 2022. gada. Vai esat pārsūdzējis šo lēmumu tiesā?
Jā, ir vairāki tiesas procesi. Vienā no tiem es jau esmu uzvarējis 2024. gadā. Esmu pierādījis, ka man nav nekāda sakara ar Krievijas uzsākto tā saucamo “speciālo militāro operāciju”. Tomēr mani neizslēdza no sankciju saraksta, uzreiz izdomājot arvien jaunus sankciju kritērijus. Būtībā jau pats fakts, ka es savulaik biju veiksmīgs Krievijas biznesmenis, arī kļuva par pamatu sankcijām. Tā jau bija vienkārši ņirgāšanās. Tie ir tīri politiski motivēti lēmumi.
Līdz tam es biju domājis, ka privātīpašums ir neaizskarams. Tāpat biju domājis, ka tiesu sistēma ir absolūti neatkarīga. Izrādījās, ka tiesu sistēmā dominē politika.
Kā jūs nonācāt Latvijā?
Kā jau teicu, mans vectēvs bija Jānis Avens, no vienkāršas zemnieku ģimenes, kurā bija septiņi bērni, viņš dzīvoja netālu no Jaunpiebalgas, 1915. gadā viņš devās uz fronti, bija latviešu strēlniekos, pēc kara palika Krievijā, apprecēja manu krievu vecmāmiņu. 1934. gadā manu vectēvu arestēja, 1937. gadā viņu izsūtīja uz Magadanu, kur viņu nošāva apsūdzot trockismā un latviešu nacionālismā.
Kas ir palicis no tā laika? Kaudze vēstuļu, kuras vectēvs sūtīja uz Latviju un saņēma atbildes, kaudze fotogrāfiju, dokuments par mājas ķīlu. Mans tēvs atcerējās vectēvu: tēvam bija septiņi gadi, kad vectēvu arestēja. Tāds bija ģimenes stāsts.
Mans tēvs uztaisīja karjeru Padomju savienībā; viņš kļuva par PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, nodarbojās ar skaitļošanas tehniku. 1988. gadā, kad PSRS jau sāka brukt, PSRS ZA bija tikai divi latvieši - mans tēvs un Latvijas ZA prezidents Mālmeisters. Tēvu daudzkārt aicināja uz Latviju, piedāvāja labus amatus, bet viņš palika Maskavā.
1988. gadā pie mums uz mājām atnāca kāda sieviete, kura uzdevās par Latvijas Tautas frontes locekli un piedāvāja braukt uz Latviju, lai palīdzētu cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Mans tēvs atbildēja, ka viņš jau ir gana padzīvojis cilvēks, politikā neiesaistās, savukārt mani tas ieinteresēja.
Burtiski pēc divām nedēļām šī sieviete atkal atnāca un izstāstīja, ka Latvijā dzīvojot mūsu ģimene, ar kuru mēs varētu satikties un patiesībā iepazīties. Pēc vectēva aresta 1937. gadā mēs neko par viņiem nezinājām. Bet viņi nezināja par mums.
1990. gadā es atlidoju uz Latviju, tolaik jau strādāju Vīnē, tēvs atlidoja no Maskavas. Par 150 rubļiem paņēmām taksi un braucām uz Jaunpiebalgu. Tur dzīvoja mana vectēva māsa, viņai bija 87 gadi, no viņas es uzzināju, ka mana vecvecmāmiņa arī bija izsūtīta uz Sibīriju. Kad satikāmies, viņa pret mani sākumā izturējās ar neuzticību, bet tas ir tikai sākums.
Aizgāju uz kapsētu, kur apglabāti mani senči, sākot no 17. gadsimta. Visu izstaigāju. Pēc tam sāku biežāk braukt uz Latviju. Nolēmu, ka gribu te pavadīt savas vecumdienas. Izveidoju labdarības fondu, kas īstenoja 150 projektus izglītības, veselības aprūpes un kultūras jomā. Nolēmu uzcelt māju, to arī izdarīju - netālu no Madonas.
Kad sākās karš, es sapratu, ka ir pienācis brīdis, kad sākt jaunu dzīvi. Un tā 2022. gadā mēs kopā ar saviem bērniem pārcēlāmies uz Latviju.
Sabiedrības attieksme pret jums nav viennozīmīga. Vieni apgalvo, ka jūs esat Putina oligarhs un kasieris, citi savukārt uzsver jūsu veikumu labdarības jomā. Manuprāt, sabiedrības sašutums samilza tad, kad internetā parādījās foto, kurā redzams, kā Putins, sasaucis krievu biznesmeņus, paziņo par karu Ukrainā, un jūs tajā brīdī sēžat Kremļa zāles pirmajā rindā.
Tolaik es vadīju Krievijas lielāko banku, un tajā sanāksmē piedalījās gandrīz visi lielāko uzņēmumu vadītāji. Jā, es piedalījos tajās sanāksmēs, tā tur tika organizēts process, un, jā, pēdējo 20 gadu laikā esmu ticies vairākkārt ar Putinu, es to nenoliedzu, tāpat kā ar rietumvalstu, tai skaitā Latvijas līderiem. Bet man nav nekādas vēlēšanās analizēt šo konkrēto tikšanos, es vispār negribu runāt par politiku. Un es nevēlos apspriest apsūdzības, ko pret mani izvirza nebūt ne tiesa, jo man nav par ko publiski taisnoties. Es esmu Latvijas un Krievijas pilsonis. Esmu nodzīvojis Maskavā 60 gadus un, protams, jūtu atbildību par to, kas tur notiek. Bet tas noteikti nav publiskas grēku nožēlas temats.
Jūs pārdevāt visu, kas jums piederēja Krievijā?
Esmu pārdevis visus savus uzņēmumus, kas man bija Krievijā. Man tur palika māja, liela gleznu kolekcija. Bet biznesa man tur vairs nav. Es pametu Krieviju 2022. gada 25. februārī. Mana ģimene tobrīd jau bija Londonā.
Vai, dzīvojot Latvijā, izjūtat sabiedrības attieksmi pret sevi?
Tā ir dažāda. Savā lauku īpašumā es sajūtos kā mājās, ar kaimiņiem man ir sirsnīgas attiecības. Esmu iestājies mednieku biedrībā. Palīdzu cilvēkiem, kā spēju. Finansēju baznīcas atjaunošanu Jaunpiebalgā, palīdzēju arī restaurēt pareizticīgo baznīcu.
Kas attiecas uz pilsētas “inteliģenci” (to lieku pēdiņās), es jūtu, ka viņi no manis baidās. Tā ir savāda, pretrunīga situācija. Un visvairāk baidās tieši politiķi. Pat tie, ar kuriem man bija labas attiecības pirms sankciju ieviešanas. Varu pieminēt Ogres novada mēru Egilu Helmani: viņš nebaidījās no manis, un arī tagad nebaidās. Viņš pirmais no politiķiem satikās ar mani un pārrāva “blokādi”. Par to es viņu cienu.
Dažkārt pie manis pienāk cilvēki un pateicas par to, ko esmu darījis Latvijas labā - par to, ka esmu atbalstījis medicīnu, mūziku, atjaunojis baznīcas. Tie ir miljoniem dolāru. Maskavā pieliku memoriālo plāksni par piemiņu latviešu teātrim “Skatuve”, jo Maskavas mērs nesteidzās to darīt. Man arī izdevās “izkarot” ēku latviešu kultūras centram. Piedalījos padomju karaspēka izvešanas procesā.
Tagad man ir ļoti žēl, ka, būdams sankcionēts, es nevaru nekādi palīdzēt Latvijai. Nedz finansiāli, nedz ar savām ekonomista zināšanām. Tomēr Latvijā jūtu milzu potenciālu attīstībai. Ja vēl nebūtu tā biezā birokrātijas slāņa, kas ir dziļi apmierināts ar savu dzīvi… Mani stipri sarūgtina un neapmierina ekonomiskās līderības neesamība Latvijā.
Kāda ir jūsu attieksme pret Krievijas karu Ukrainā?
Mana attieksme tiek pausta caur manu labdarības fondu “Paaudze”, ar kuru joprojām var iepazīties publiski. Es nevēlos atkārtot visu to, ko jau esmu pateicis. Ja cilvēkiem tiešām ir interesanti, lūdzu, man nav nekā slēpjama.
Ar Putinu neesat ticies kopš tās pēdējās tikšanās, kad Putins paziņoja par kara sākumu?
Protams, ne. Man nav nekādas vēlēšanās apspriest politiku, gribu dzīvot vienkāršu cilvēcisku dzīvi. Es neesmu bijis kompartijas biedrs, arī komjaunatnes darbs man ir svešs, es nekādā gadījumā neesmu politiķis. Nekad ar to neesmu nodarbojies, lai kādas arī neklīstu baumas.
Kāpēc ne?
Tā nav mana pasaule. Tā ir pasaule, kurā cilvēki baidās atšķirties cits no cita, sak, ko par viņiem padomās vēlētāji? Esmu cilvēks, kurš runā to, ko domā, un kurš ir centrēts uz konkrētu rezultātu.
Tātad savas dzīves nogali gatavojaties pavadīt Latvijā?
Ne tikai gatavojos, bet pavadīšu. Šeit ir apglabāti visi mani senči, izņemot tēvu un vectēvu.
Turpināsiet mācīties latviešu valodu?
Reti kurš grib ar mani runāt latviski! Es varu rakstīt un lasīt latviski, bet slikti uztveru mutisko vārdu. Tieši tāpēc, ka nav prakses - sarunā ar mani visi uzreiz pāriet uz krievu valodu. Tomēr es katru dienu iemācos ko jaunu, tai skaitā arī latviešu valodā.
