Latvijas pēc skaita ceturtais prezidents Kārlis Ulmanis, lai arī pretrunīgi vērtēts, aizvien ir tautas atmiņā. Var uzskatīt, ka tādējādi viņam piemineklis jau uzcelts. Bet kāpēc vadonis par to neparūpējās savas dzīves laikā?
Pat ļoti iespējams, ka Rīgā, 13. janvāra ielas un Alberta laukuma apkaimē, bija noskatīta vieta arī Kārļa Ulmaņa piemineklim. Grāmatā «Rīga, kuras nav» arhitekts Jānis Lejnieks raksta, ka skvērā pie Pasta krājkases nama ulmaņlaikos paredzētās 13. janvāra ielas rekonstrukcijas projektā ir labi saskatāms kāds monumentāls piemineklis: «Viens no ievērojamākajiem prezidenta biogrāfiem, prof. Edgars Dunsdorfs, uzskata, ka piemineklis bijis iecerēts pašam Ulmanim, jo tieši tolaik «13. janvāra ielu pārdēvēja par Kārļa ielu un izbūves projektā bija paredzēts piemineklis kādam valstsvīram» (..) viegli bija uzminēt, kas ar to domāts.»
Neliela atkāpe. Satiksmes ministrijas Pasta un Telegrāfa departamentam bija nepieciešama jauna ēka, kurā izvietotos ministrijas darba telpas, kā arī Krājkase. Bija iecerēts būvēt sešu stāvu ēku kompleksu, kas papildināts ar augstu siluetu, un laukumā tiktu novietots monumentāls piemineklis. Otrais pasaules karš šo projektu izjauca. Tāpat kā daudzus citus, un izsūtījumā un nāvē aizrāva arī pašu Kārli Ulmani.
Arhitekts Lejnieks arī analizē, vai tolaik Rīgā bija daudz pieminekļu Latvijas valstsvīriem un politiķiem. Un pats atbild: «Nē, tie bija veltīti māksliniekiem un rakstniekiem.» Piemēram, gleznotājam Janim Rozentālam, rakstniekam Rūdolfam Blaumanim, arī filozofam un Domskolas rektoram Johanam Gotfrīdam Herderam, Rīgas ģenerālgubernatoram marķīzam Filipo Pauluči un mecenātei Annai Ģertrūdei Vērmanei. Bija Rolanda statuja. «Lielākā daļa pieminekļu tātad piederēja tai pilsētas vēstures daļai, par kuru Vadonis bija izteicies negatīvi, apzīmējot to par «vācisko Rīgu»,» raksta Jānis Lejnieks.
Izrādās, ka pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem veltītais krūšutēls Pils laukumā 1938. gadā bija vienīgais piemineklis latviešu politiķim un valstsvīram zem klajas debess. Tāpēc Ulmanis varēja apsvērt ideju, kur tiktu novietots viņam veltīts piemineklis, jautājums tikai - dzīves laikā vai pēc nāves. Tā kā tika paredzēts Pasta krājkases nama augstceltni pabeigt 1942. gadā, Ulmanis ar sev veltīto pieminekli nesteidzās. Jānis Lejnieks arī norāda, ka iepriekš vajadzēja sakopt vietu, kurā vadoņa piemineklis vai tikai krūšutēls būtu liekams. Kamēr ritētu būvniecība, ar pieminekļa uzstādīšanu nebija vērts skriet laikam pa priekšu.
Starp citu, tēlnieks Kārlis Zāle bija atvēzējies monumentālai skulptūrai «Mūsu vadonis», to bija paredzēts novietot ārā - lai visi redz! Kārļa Zāles ieceres (bet ne monumentālās skulptūras) atblāzma, šķiet, saglabāta Ulmaņa krūšutēlā, kas atrodas Valkā, Lugažu laukumā. To atklāja 2014. gada 15. novembrī. Krūšutēls ir veidots pēc tēlnieka Kārļa Zāles 1937. gadā veidotā meta, ko toreiz pasūtīja Latvijas Valsts Universitāte. Mūsdienu pieminekļa autori ir tēlniece Arta Dumpe, akmeņkalis Ivars Feldbergs, arhitekts Aivars Zavadskis. To bija iecerēts novietot Turkmenistānas pilsētā Turkmenbaši (bijusī Krasnovodska), kur Ulmanis dzīvoja, līdz ieslodzījumā nomira. Bet... Kaut kas nogāja greizi, un tika vēstīts, ka krūšutēlam atrasta vieta Liepājā. Tomēr arī tur kaut kas nogāja greizi, un Ulmaņa biste novietota Valkā.
