VAKARA ZIŅAS. Antineas Doloresas atmiņās tēvs Herberts Cukurs ir varonis
Antinea Doloresa Cukurs-Risoto pirms vairākiem gadiem atgriezusies Latvijā, kur dzīvoja bērnībā, pirms aizbraukšanas uz Brazīliju. Viņas atmiņās atdzīvojas Baltā muiža Iļģuciemā, kur Cukuru ģimene kādu laiku dzīvoja, Bukaišu māja «Lidoņi», ko slavenais konstruktors, lidotājs un žurnālists Herberts Cukurs pēc lidojuma uz Gambiju pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados saņēma kā balvu...
Antineas Doloresas atmiņās tēvs Herberts Cukurs ir varonis, un viņa uzskata par nožēlojamu vēlreiz pierādīt to, ko 2018. gadā atzinusi Latvijas Ģenerālprokuratūra - pēc 13 gadu ilgas izmeklēšanas izbeigt lietu pret viņas tēvu ebreju iznīcināšanas lietā, jo Herberta Cukura vaina holokausta dalībā nav pierādīta.
Viņa uzrakstījusi savas atmiņas par tēvu, kas pagaidām domātas vien ģimenei. Atmiņu stāsts sākas ar kādu 1965. gada nakti Ņujorkā. «Pamostos, no bailēm drebēdama, jo vēl esmu briesmīga murga iespaidā. Sapņoju, ka ir patumšs vakars. Gandrīz nakts. Tumsā redzu lielu angāru un nolaižamies mazu lidmašīnu, ko vada mans tēvs. Lidmašīna lielā ātrumā iedrāžas angārā, un viss pārvēršas sarkanās liesmās, skats ir briesmīgs, jo redzu visur uguni, un ieplūst sarkana gaisma, kas pārņem visu. Jūtu, ka mans tēvs ir miris.
Pamostos, drebu no bailēm un raudu. Vīrs mani mierina - tas ir tikai sapnis. Es zinu, ka tikai sapnis, tam ir jābūt tikai sapnim, jo lidmašīna nemaz nav tēva. Tas ir tikai ļauns murgs. Cenšos visu aizmirst.
1965. gadā es dzīvoju Ņujorkā ar vīru un diviem bērniem. Mana tēva mājās Sanpaulu vēl nebija telefona, tāpēc piezvanīt nevarēju. Centos visu aizmirst un dzīvoju kā parasti. Pāris dienu vēlāk vīrs pārnāca no darba un bēdīgi, savādi skatījās. Redzēju viņa acīs skumjas, lielu mīlestību un savādu nožēlu. Viņš man teica: «Esi stipra, tavs tēvs ir miris.»»
Šis notikums Antineai Doloresai lika atcerēties mīļo tēti dažādās situācijās. Tas ir meitas stāsts, un tās ir meitas atmiņas. Šoreiz tās ir atmiņas par tēva mūzikas mīlestību. «Tēvs spēlēja klavieres, mandolīnu, stabuli, stīgu instrumentus. Saprotams, ka nebija virtuozs, bet kas man rada apbrīnu - 1957. gadā viņš nopirka vecu vijoli un atcerējās, ka kādreiz spēlējis. Viņš kā mazs bērns esot bijis tā dēvētais brīnumbērns un mācījies vijoļspēli. Es vienu laiku mācījos klavieres konservatorijā un nemaz nezināju, ka viņš tā spēlē. Viņš mani lūdza, lai pavadu uz klavierēm, un ar izbrīnu dzirdēju brīnišķīgas skaņas, ko viņš izvilināja no vijoles ar tik sastrādātām rokām. Tik dvēselīgi spēlēja... Tēvs spēlēja ar tādu izteiksmi, ka likās - visa viņa būtne ieplūda mūzikā. Sāku apbrīnot šīs sastrādātas rokas, kas bija radušas vadīt lidmašīnas, labot laivas, motorus, nosmērētas ar eļļu, un tomēr spēcīgie pirksti vadīja un valdīja smalkās stīgas kā vadīja savu lidmašīnu debesu tālēs. Vijolnieki sapratīs, cik grūti ir spēlēt ar sastrādātām rokām.
Zināju, ka viņš spēlē arī stabuli un savu Talsu tirgū pirkto stabulīti glabā kā lielu dārgumu, un bija ņēmis līdzi savos lidojumos uz Gambiju un Japānu. Vienreiz Indoķīnas džungļos, kad viņš bija uzkāpis augstā kokā, gaidīdams tīģeri kā medījumu, sācis lēnām spēlēt stabuli. Piepeši parādījusies milzīga čūska, un tēvs pārtraucis savu koncertu. Ar mazo Talsu stabulīti viņš pat spēlēja klasisko mūziku un operu uvertīras. Es neticētu, ja nebūtu dzirdējusi.»
Herberts Cukurs vēl nepilngadīgs iestājās strēlniekos un, braucot uz Krieviju, vilcienā pelnījis dienišķo maizīti, spēlējot mandolīnu. Ziemassvētkos viņš dziedājis un pavadījis sevi uz klavierēm. «Viņam bija skaists tenors,» atceras meita. Lai gan Herberts Cukurs bērnībā bijis brīnumbērns, tolaik muzikanta arods nav bijis sevišķā cieņā, jo muzikanti maz pelnīja, vairāk - badojās.
Antinea Doloresa ir pārmantojusi mūzikas mīlestību no vecākiem, jo arī viņas mamma Milda spēlēja klavieres. Ar mūziku saistīti arī Herberta Cukura mazmazbērni.