Latvijas un Lietuvas pierobežas pilsētiņu Žagari dēvē par desu un ķiršu galvaspilsētu. Ja jums nav atmiņu no padomijas gadiem par desu iegādāšanos un nav ne jausmas arī par to, kāpēc tieši Žagares ķirši ir paši labākie, varat bez sirdsapziņas ēdām baudīt šī nelielā miestiņa viesmīlību tikai garāmbraucot. Nepilns simtiņš kilometru no Rīgas, un nonāksiet Žagarē. Vienas dienas sprauns izskrējiens uz tuvējo pierobežu var būt laba laika pavadīšana, ja padomā nav īpaši saspringta tūrisma programma.
Žagare ir Lietuvas mazpilsēta ar mazliet vairāk nekā pusotra tūkstoša iedzīvotāju un senu vēsturi, jo rakstos minēta 12. gadsimtā. Padomju laikos turp brauca pēc desām, bet mūslaikos pilsētiņā notiek Ķiršu festivāls. Starp citu, šķirne ‘Žagarvyšne’ ir pazīstama arī kā leišu ķirsis un ir viena no senākajām Baltijas valstīs sastopamajām ķiršu šķirnēm. Žagare ir izslavēta ar savu zirgaudzētavu un hipodromu, bet tūristiem labpatīk piestāt pie dīvainas mājeles, kas visa kā nosēta ar alumīnija pannām, katliem, vākiem, kausiem...
Žagarē tiešām pietiek piestāt garāmskrienot. Protams, ja ir iespēja, tad vajag apskatīt 19. gadsimta sešdesmitajos būvēto muižu vai pili - kā kuram labpatīk dēvēt. Žagares muižas parks esot viens no krāšņākajiem un arhitektūras ziņā interesantākajiem parkiem Lietuvā, augu pazinēji var izstaigāt dendroloģisko taku un jūsmināties par retumiem. Protams, zaļumos labāk braukt tad, kad viss zeļ un zied, nevis agrā pavasarī, kad no stādījumiem diža prieka nav.
Muižas ēkā strādā Žagares reģionālā parka direkcija, bet neaizņem visus stāvus, tāpēc tūristi tur var ielūkoties.
Muižas īpašnieki bijuši dižciltīgi - krievu kņazs Platons Zubovs un grāfs Dmitrijs Nariškins. Zubovs pie muižas tās sākotnējā necilajā veidolā ticis 1795. gadā kā Krievijas carienes Katrīnas Lielās favorīts, lai nebūtu jāsaka - mīļākais. Vēlāk muižu pēc savas gaumes pārveidojis grāfs Dmitrijs Nariškins, kurš to atpirka 1857. gadā. Viņa laikā uzbūvēja muižas pili - jaunu kungu māju, ko pārveidoja par angļu stila rezidenci, zirgu staļļus, alus darītavu, dārznieka māju, dzirnavas, pienotavu, sargu namiņus, angļu kotedžu stila mājas. Tās šķiet dīvaini neiederīgas šajā apkaimē, bet izraisa interesi - kā jau viss, kas lec acīs.
Žagarieši lepojas, ka muižas atjaunošana uzsākta 2011. gadā un vēsturiskais komplekss atkal ir tāds, kuru nav kauns izrādīt.
Starp citu, bermontiādes laikā 1919. gada 27. novembrī Latvijas armijas vienības atbrīvoja Žagari no Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas.
Ar Žagari saistīts latvietis Juris (arī Georgs Heinrihs) Bārs, kurš tur strādāja par ārstu no 1842. līdz 1844. gadam. Bārs bija ne tikai ārsts, bet arī dzejnieks un pirmais latviešu valodnieks. Viņa 1847. gadā ierosinātās izmaiņas latviešu rakstībā ir mūsdienu latviešu valodas ortogrāfijas pamatā. Jura Bāra valodnieciskie darbi ir palīdzējuši Augustam Bīlenšteinam «Latviešu gramatikas» sagatavošanā 19. gadsimta sešdesmitajos. Žagarē Bārs apprecējās ar Aleksandru Bīdermani, viņiem piedzima seši bērni. Juris Bārs bijis viesmīlīgs, inteliģents cilvēks un ar labu humora izjūtu.
Žagarē tirgotāja Hirša Mandelštama ģimenē piedzima, kā sacīts Vikipēdijā, latviešu izcelsmes arhitekts Pauls Mandelštams, kurš Rīgā radījis desmitiem krāšņu namu un vadījis Rīgas ūdensvada būvi. Pauls Mandelštams mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, no 1891. līdz 1892. gadam studēja Rīgas Politehniskajā institūtā. Viena no Mandelštama projektētajām ēkām ir Rīgā, Kalēju ielā 23 - krāsaina un detaļām bagātīga, un nākamgad varēs svinēt savu 120. gadskārtu.
Pat Žagares muižas parks nav izticis bez ar Rīgu cieši saistīta vācieša rokas. Tas 1898.-1900. gadā rekonstruēts un paplašināts pēc dendrologa, Rīgas galvenā dārzu arhitekta un veidotāja Georga Frīdriha Ferdinanda Kūfalta projekta. Parkā iestādīti vairāk kā 200 šķirņu stādu, un vairāk nekā 100 no tiem augot joprojām. Parkā ir izveidota dendroloģiska taka, kuras garumā var aplūkot 15 retus kokus.
Podu māja, pannu māja, katlu māja - pat grūti pateikt, kā šo ēku būtu pareizāk dēvēt. Tā ir Žagares vizītkarte. Tūrisma ceļvedī «Lithuania Travel» stāstīts, ka idejas autors ir Edmunds Vaičulis, kurš iegādājas katliņus un citus virtuves atribūtus no visiem, kuri gatavi šķirties no šiem alumīnija priekšmetiem. Viņa kolekcija ir apskatāma visiem, jo tā atrodas uz mājas fasādes un jumta. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Edmunds Vaičulis nopircis pusi mājas un vēlējies atjaunot tās fasādi, bet nekādi nevarējis vienoties ar otru ēkas īpašnieku. Tāpēc Vaičulis nolēmis atjaunot fasādi pēc saviem ieskatiem un tagad smejas, ka esot tādā veidā nosiltinājis savu mājas daļu.
