VAKARA ZIŅAS. Anita Mellupe: grāmata ir Mūžības daļa

 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Anita Mellupe savulaik bija apgāda «Likteņstāsti» motors un seja. Viņa ir tik enerģiska, ka varētu darbināt vēja parku bezvējā. Joprojām valodā, rīcībā, gaitā, idejās žigla, visu paspēj un izdara. Kad tiekamies Limbažos, kur Anita tagad dzīvo, viņa mūs ved ekskursijā un sūkstās, ka neesam ieplānojuši vairāk laika. Anitai piemīt brīnišķa prasme ieraudzīt aizraujošo, interesanto un uzburt stāstu šķietami no nekā. Bet zem tā slēpjas interese par dzīvi, urķīgs raksturs, pārbaudīti fakti, stāstnieces talants, mīlestība pret cilvēkiem un nenovērtējama izpalīdzība. Ar šo Anitas rakstura īpašību saistītais stāsts par to, kā Limbažos meklējām Finka pēdas, sekos citā žurnāla numurā. Viņa dzīvo aumaļām, un dzīve viņai visu piedāvā aumaļām.

Sadūšojās rakstīt pati

Re, ko Anita Mellupe rakstījusi laikrakstā «Austrālijas Latvietis» 2010. gadā: piedzimusi Sibīrijā dienā, kad Saule ieiet Lauvas zvaigznājā, - lielā steigā pirms dabas noteiktā laika. «Tā arī visu mūžu steidzos, bet nespēju vien apdarīt pašas iekārotos un citu uzticētos darbus. Par pašu svarīgāko literatūras kopīgā druvā uzskatu patiesas un emocionāli bagātas dokumentālās literatūras lauciņu. Tiekdamās pēc Saules, 2006. gadā nonācu Kalifornijas latviešu kopienā. Tur žurnāliste Astra Moora pagrieza manu dzīvi pavisam jaunās sliedēs: sāku daudz rakstīt trimdas izdevumiem, sadūšojos ne tikai rediģēt, bet arī pati rakstīt grāmatas.» Anitas mājās plauktā ir viņas sarakstītās grāmatas. Velti domāt, ka tām nebūs papildinājuma. Būs! Viņa jau uzrakstījusi par Olaini, kur dzīvojusi un strādājusi; par Siguldu - Anitas mazbērni ir jau septītās paaudzes Siguldas iedzimtie; par Rīgas Valsts 1. un 3. ģimnāziju, par Māri Sirmo un dzimto pamatskolu.

Jūnijā Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūras telpā «Tintnīca» tika atklāta Zigmunda Skujiņa grāmata «Iznomātā valstība», kurā apkopotas rakstnieka dienasgrāmatas, kas tapušas pēdējo desmitgažu laikā. Grāmatas redaktore ir Skujiņa ģimenes uzticības persona Anita Mellupe, un viņa jūtas priecīgi lepna par tādu novērtējumu. Viņa noteic, ka rakstīšana prasa milzu pacietību. «Smejos, ka cilvēks raksta ar astesgalu, pacietīgi sēžot. Tas nav viegls darbs. Arī es pēc kārtējās grāmatas saku - viss, neko nedarīšu. Pēc katras biezās grāmatas man draugi brūk virsū - tu taču zvērēji, ka nevienu lielo grāmatu vairs nerakstīsi! Pēc katras grāmatas liekas, ka alfabētu negribu redzēt, bet ar laiku ievelk atkal iekšā.»

Mīlestības darbs

No 1989. līdz 1995. gadam Anita bijusi grāmatu apgāda «Teātra anekdotes» vadītāja, kopš 1995. gada apgāda «Likteņstāsti» vadītāja. Apgādu viņa vadīja 25 gadus, izdoto grāmatu skaits ir vairāk nekā 300. «Un tas manai dzīvei ir vienmēr bijis avansā - «Likteņstāsti». Būt kopā ar šiem cilvēkiem, rakstīt par viņiem...» Piemēram, aktieru likteņstāstu sērijā nu ir iemūžināti 175 stāsti (pateicoties redaktorei Guntai Strautmanei), un tā ir tikai maza daļa no šī apgāda veikuma. Desmit gados iznāca 15 «Likteņstāstu» sējumi. «Viens cilvēks jau to nevar izdarīt, bet vienam bija jābūt kurbulim,» nosaka Anita.

Viņai tas bija mīlestības, nevis naudas un peļņas darbs. Anita smejas, ka Latvijas Universitātes leģendārais pasniedzējs Ābrams Kleckins formulējis, kas ir žurnālistika - personiskās ziņkārības apmierināšana uz valsts rēķina. «Bet man - uz savas algas un pensijas rēķina. Anda Līce teikusi: tas ir apgāds, kurš pastāv tikai grāmatu dēļ.» Vai gan citādi Anita Mellupe būtu vadījusi apgādu 25 gadus, izdevusi 11 «Teātra anekdošu» burtnīciņas (kurām galvenā Rutku Māte ir Vera Gribača), «Likteņstāstu» sēriju un vēl citas grāmatas.

Viņas darbs ir ticis un joprojām ir novērtēts, grāmatas atceras, tās vairs nevar nopirkt, jo lielākoties cilvēki «Likteņstāstu» un «Teātra anekdošu» izdevumus nelaiž no mājām laukā. «Limbažos bija tikšanās ar kolosālo tulkotāju Silviju Brici. Viņa mani ieraudzīja un apkampa: «Kā mēs gaidījām katru mazo «Likteņstāstu» grāmatiņu!»»

Piemēram, Inta Baltarāja jeb Ēvalda Valtera darbu «Rusiāde» Anita Mellupe iespieda puča laikā. «Bērni bija laukos, ar vīru bija sarunāts satikties pretī Strēlnieku piemineklim, lai tiktu mājās pie bērniem. Šausmīgi gāza lietus. Es gāju, man pār plecu bija soma, piebāzta pilna ar «Rusiādi». Es sapratu - ja laiki mainīsies, šo es nekad mūžā vairs neizdošu.»

Teātra vēsture

Anita atceras - kad viņai uzdāvināja Rutku Tēva sastādīto krājumu «Latviešu teātris anekdotēs», viņa to cilājusi, pētījusi un sapratusi, ka pati teātra anekdotes veidos citādi. Arī vizuāli. «Mēs locījām, pārlocījām A4 lapu, un beigās iznāca tāds formāts - gara, šaura burtnīciņa. Jāsaka liels paldies karikatūristam Romanam Vitkovskim, viņš ļoti daudz mūsu grāmatu ilustrējis. Zigmunds Skujiņš, Miervaldis Birze, Miervaldis Ozoliņš, Venta Vecumniece rakstīja ievadvārdus... Patiesībā tā ir teātra vēsture,» Anita saka. Faktos balstīta vēsture, jo aktieru stāstīto pārbaudīja un precizēja. ««Teātra anekdotes» ir pirmpublicējums. Cik mēs pēc tam neesam citēti... Kāda jēga drukāt ārzemju tulkojumus, to var izdarīt jebkurš!» Anita strikti noteic.

Elzas Radziņas sūdzība

Ja runājam par faktiem. Kad Anitu Mellupi 2005. gadā tērpināja žurnālā «Dadzis», viņa smejot izstāstīja, ka Elza Radziņa uzrakstīja pirmo sūdzību par Anitas vadīto apgādu, jo «bijām aprakstījuši gadījumu, kad viņa braukusi kupejā un kāds piedāvājis smēķēt, bet viņa atteikusies, pie kam sajaukusi krievu vārdus kuriķ un kurica (smēķēt un vista). Skaidrojumā viņa rakstīja, ka tas nav noticis kupejā, bet gan pilnīgi citur».

Sākumā aktieri paši rakstīja savus likteņstāstus un teātra anekdotes, vēlāk tos pierakstīja Anitas kolēģes. Kārlis Pamše rakstījis spoži, Harijs Liepiņš - arī, vēl Alīda Zvagule, Ilga Hincenberga, Svetlana Bless, Mudīte Šneidere, Baiba Indriksone, Eduards Pāvuls... Daudzi uzplaukuši rakstniecībā tieši pēc «Likteņstāstiem». «Nacionālais teātris mums vispār bija kā mājas. Elza Radziņa bija milzīga grāmatniece, Kārlis Sebris arī, līdz ar to viņi saprata, ko mēs darām. Un tas ļoti grūti nāca. Kad man jau bija mašīna uz parāda nopirkta, tad man mašīnā bija trīs tērpi, lai varu ātri pārģērbties, ja vajag paspēt uz kādu sarīkojumu, vai uzraut mugurā ko siltāku, ja ārā ir auksts, bet man jātirgo grāmatas. Reiz Brīvdabas muzejā man pienāca kāds cilvēks un teica: «Ahā, jūsu firma laikam sāk iet uz augšu, jums ir cits džemperis!»» Anita smejas.

Tas nebija 1. aprīļa joks

Anita stāstījusi intervijā «Dadzī», ka viņas īstā teātra karjera sākās tikai 1989. gada 1. aprīlī, kad iznāca pirmā «Teātra anekdošu» burtnīciņa. Tas bija laiks, kad notika visas lielās pārmaiņas, piketi. Pēc viena šāda piketa Antra Liedskalniņa gandrīz nokļuva slimnīcā. Viens no miličiem bija otram teicis: ņe troņ staruhu! (neaiztiec veceni - krievu val.) Liedskalniņai šoks... Pirmās anekdotes vajadzēja nest uz čeku rādīt. Vēlāk radās doma - dāvināt burtnīciņu bērniem, kuri dzimuši 1. aprīlī, bet pieteicās arī citi pieaugušie gaviļnieki. «Vislabāko pateicību par šo akciju saņēmu daudzus gadus vēlāk, kad man jau bija visādas kaites un vajadzēja griezties pie atbilstoša speciālista. Izrādījās, ka pie viņa var tikt tikai pa blatu, bet, kad laimīgi biju tur tikusi, viņš mani ļoti laipni uzņēma. Izrādījās, ka speciālists ir viens no tiem zēniem, kuri 1. aprīlī saņēma «Teātra anekdošu» krājumiņu.»

Sākums bija grūts - grāmatas iespieda uz ietinamā papīra, izmantoja dažādus citiem nevajadzīgus poligrāfijas atlikumus, kļūdas tekstos pirms pārfotografēšanas ofsetiespiedumam laboja ar roku... «Tas viss taisīts no pilnīgās nabadzības,» atceras Anita.

Ļauties cikliem

Apgāda izdotās grāmatas bija pirktas, lasītas, mīlētas. Kāpēc izdevēja nolēma pielikt punktu? «Izsmeļas... Un visam ir cikli. Izdevām anekdošu, likteņstāstu ciklu... Sērijas «Ticība. Cerība. Mīlestība», «Dzīvesstāsts un ...», «Grāmata svētdienai»... Nomainās aktieri, un tas jau vairs nav tas teātris, kas bija. Tagad aktieri vairs nepulcējas, nenes viens otrs cauri,» Anita domīgi noteic. Bet uz jautājumu, vai gribētu tagad izdot teātra anekdotes, nedomājot attrauc: «Protams, gribētu. Es viņus, pirmkārt, iepazītu. Tā notika arī toreiz, mēs aktierus zinājām, nebija jau viņu tik daudz, bet caur grāmatām iepazinām. Tiem aktieriem teātris bija viss, galvenokārt vienā teātrī visu mūžu nostrādājuši. Man viņi kā cilvēki bija ļoti interesanti. Bet «Likteņstāstu» darbs bez redaktorēm Guntas Strautmanes, Vijas Brangules, Intas Kārkliņas, Ligitas Bīberes un vēl daudziem citiem nebūtu iespējams. Tāpat kā bez korektores Astrīdas Gipteres un Talsu tipogrāfijas, kas praktiski bija mūsu apgāda «daļa».»

Vai Anita savu darbu uztvēra kā misiju? «Kā prieku! Savā ziņā arī kā misiju,» skan atbilde. Un vēl vajag būt īstajā laikā un vietā, un viņa noteikti ir bijusi. Kopš 10. klases rakstījusi avīzē «Darba Balss», studējusi žurnālistiku un savus kursabiedrus dēvē par izciliem. No 1973. līdz 1981. gadam strādājusi laikrakstā «Padomju Jaunatne», kur galvenais redaktors bija Voldemārs Krustiņš. «Tur bija spožākā kompānija: Ilze Būmane, Ingrīda Burāne, Juris Blaumanis, Jānis Vahers, Viesturs Serdāns, Inga Jēruma, Daina Oliņa, Inta Kārkliņa, Aida un Imants Prēdeļi. Personības! Bez personības cilvēks vispār nevar izaugt!»