Nu jau vairāk nekā gadu mēs esam aizvadījuši augstas inflācijas apstākļos. Turklāt, ja sākumā strauji pieauga energoresursu cenas, tad nu jau vairākus mēnešus uzmanības centrā ir nonākusi pārtika un tās cenas veikalu plauktos.
Pašlaik apkārt ceļo dažādi piemēri - gan nu jau slavenās jāņogas, gan uzcenojums par 300%, kuru tikko kārtējo reizi piesauca arī zemkopības ministrs. Tad ir veikalos preces ar 300% uzcenojumu?
Tirgotājus diskusijā pārstāv Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis: Īsā atbilde ir nē. Tas ir stipri pārspīlēts. Es šādus apgalvojumus pat neiztirzāšu.
SIA "Latvijas Tirgotāju savienības" ("LaTS") valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis:
Mazajos veikalos situācija ir līdzīga kā citos tīklos. Atšķirība ir tāda, ka mazie veikali tādēļ, ka atrodamies reģionos, ir vēl sarežģītākā situācijā. Man tieši šodien bija saruna ar vienu mūsu mazumtirgotāju, kura atrodas Ziemeļvidzemē, un viņa teica, ka saceltā ažiotāža neko labu neveicina. Pircējos veidojas neapmierinātības burbulis, kas ne pie kā laba nenoved.
Laukos problēma ir, ka cilvēku paliek mazāk, bet veikalu uzturēšanas izmaksas jau tādēļ nesamazinās. No mazākā apgrozījuma ir jānosedz tās pašas izmaksas. Turklāt energoresursu cenas ir palielinājušās, algas ir palielinājušās, un tādēļ, lai cik sarežģīti tas nebūtu, ir jāceļ arī vidējais veikalu piecenojums. Laukos vēl ir tā īpašā lieta, ka pircējs parasti pazīst veikalnieku un pārdevēji pazīst pircējus. Te ir arī emocionālā piesaiste pircējam. Kā es varu pacelt cenu, ja pircējs dzīvo man kaimiņos, es zinu viņa ienākumus? Tā ir emocionālā puse, kuras lielveikalos nav. Tādēļ mazie veikali ir vēl sarežģītākā situācijā nekā lielveikali, jo laukos ir pircēju skaita trūkums un apgrozījuma samazinājums, un pie tā, ka cilvēki brauc prom no laukiem vai Latvijas, nav vainīgs mazumtirgotājs. Ir šī emocionālā piesaiste, un veikalnieks uz savas peļņas rēķina cenšas cenas necelt. Te es varu piekrist, ja mēs publiskos reģistros skatāmies uz uzņēmumu peļņām, tad mazumtirgotāju peļņa ir 3%, 4%, 5%. Savukārt, ja mēs paskatāmies uz graudu ražotājiem, uz dzērienu ražotājiem, tad tur ir 10%, 15%, 20% peļņa. Vēl ļoti liela ietekme ir tad, ja veikals atrodas īrētās telpās. Ja pašiem nepieder telpas, izīrētāji paceļ ļoti augstas cenas. Un, ja mēs paskatāmies uz izīrētājiem, tad viņu peļņas procenti ir pie 20%, pie 30%.
Tādēļ es negribētu piekrist, ka mazumtirgotājs ir vainīgs pie visa. Mēs vienkārši esam šī frontes līnija, jo pircējs ņem preci mūsu plauktā un atdod naudu mums, līdz ar to šķiet, ka mazumtirgotājs pie visa šī ir vainīgs.
Vai jūs savos veikalos redzat to, ka cilvēki sāk iegādāties mazāk produktu, mazāk kilogramu?
R. Okmanis: Tā ir taisnība. Apjomi kilogramos krītas. Taču tādēļ, ka ir pieaugušas cenas, apgrozījumam naudas izteiksmē ir augšupejoša tendence. Bet apjomi, protams, krītas. Taču te ir tas apburtais loks - vienam ir par dārgu, bet otrs nevar atļauties lētāk tirgot.
Liela loma ir arī PVN. Es paskatījos, ka tiem pašiem piena produktiem citās valstīs PVN likme ir nulle. Pie mums 21% no cenas aiziet valstij. Tādēļ varbūt šajā krīzes situācijā arī valsts varētu paskatīties, ka kādiem produktiem var samazināt PVN likmi. Tāpat varbūt var pārskatīt algu politiku. Ja tagad celsies minimālā alga, tad valdība varbūt var paskatīties uz ar nodokļiem neapliekamajiem minimumiem, jo pašlaik to aprēķināšana ir īsts rēbuss. Tādēļ es gribu teikt, ka arī valstij ir sava loma un tā ir jāņem vērā.
Savukārt par to 300% piecenojumu… Es nezinu, kur šādu lietu var iedomāties. Laukos gan ir tādas situācijas, ka uz veikalu atnāk bērns ar 5 centiem un grib kaut ko nopirkt. Vienīgais, ko par to var pārdot, ir viena vai divas konfektes. Ja sūkājamās konfektes kilogramā maksā 5-6 eiro, tad vienai vai divām konfektēm par 5 centiem var rasties 100% piecenojums, bet mēs nevaram tādēļ visu likt vienā grozā. Mums ar šādiem apgalvojumiem, izraujot kaut ko no konteksta, ir jābūt uzmanīgiem.
Mums šajā gadījumā visiem ir jābūt iecietīgākiem.
Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis: Es piekrītu, ka mazajiem reģionālajiem veikaliem izmaksas, lai prece nonāktu plauktā un pie gala patērētāja, ir lielākas, jo viņiem ir mazāks apgrozījums, mazāki iepirkumu apjomi un pievienotās izmaksas ir diezgan lielas. Taču Gulbes kundze iepriekš ir minējusi, ka ir produktu grupas, kurās gala produkts mazajos veikalos maksā lētāk nekā lielveikalos. Man ir jautājums - kā tas notiek, jo no ekonomikas viedokļa būtu jābūt otrādi?
Savukārt pārstāvjiem no veikaliem man ir jautājums - ja jūs sakāt, ka uzcenojums ir 20-30%, par ko mēs, lauksaimnieki, varam tikai teikt "ļoti labi", tad kur ir problēmas paņemt vietējos pamata produktus un visiem publiskot piecenojumus? Citādi mēs spēlējam tādas paslēpes - vieni saka, ka tā ir, otri saka, ka tā nav, bet konkrēti mēs neko nevaram pateikt, jo tas ir komercnoslēpums.
Latvijas Apvienotā putnkopības nozares asociācijas pārstāvis Jānis Gaigals: Es gribēju piebilst, ka šā gada sākumā LOSP veica aptauju, rezultāti bija anonīmi un rezultāti pārtikas ražotājiem liek uzskatīt, ka piecenojums veikalos ir 50%. Protams, nevajadzētu "uzsēsties" uz atsevišķiem gadījumiem, bet es zinu tādus, kur uzcenojums ir 300%. Tie ir atsevišķi, nelieli gadījumi un, protams, nerāda situāciju kopumā.
Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe; Te jau vairākas reizes parādījās, ka nav neviena, kas redz to bildi kopumā un neitrāli analizē. Tagad vienīgā institūcija, kam ir uzticēta analīze, ir Konkurences padome, bet tam jau nu vajadzētu būt pašam pēdējam un vissliktākajam variantam. Ir jābūt kādam, kurš spēj analizēt neitrāli un plašāk, neizraujot no kopējā konteksta vienu produktu un pat vienu produktu kategoriju. Tāpat ir jāņem vērā vairāku gadu periods, nevis viens mēnesis. Mums pietrūkst šīs analīzes, un tagad mēs katrs mēģinām pateikt kaut ko, lai labāk izskatītos. Tas ir normāli, jo ražotāji, pārstrādātāji un tirgotāji katrs uz jautājumu skatās no sava skatu punkta un pārstāv savu interešu loku un viedokli. Tā tam arī jābūt, bet ir jābūt arī kādam, kas šo bildi redz plašāk un dziļāk, lai ir atbilde, vai ir šie 300%, kāpēc veikalā ir tādas jāņogas un vai cenu kāpums ir pamatots vai nē.
Kas attiecas uz uzcenojumiem dažādos veikalos, tad viens no maniem šā gada lielākajiem pārsteigumiem bija, kad es februārī izbraucu mazos pierobežas pārtikas veikalus no Ezeres līdz Ramatai, lai apskatītos viņu sortimentu un cenas. Gāja visādi, bet tikai no viena veikala mani iztrieca ārā un nerunāja. Tur, kur izdevās labas sarunas, tiešām izbrīnīja pārdevēju domāšanas veids un milzīgā pieticība. Kā viņi runā par cilvēkiem, kuri nāk uz veikalu, kā domā, kā palīdzēt un pārdot kaut ko lētāk! Pirmkārt, viņi nekonkurē ar "Maxima" vai "Rimi", jo pamatā ņem pilnīgi citus produktus. Es nesaukšu konkrētus skaitļus, bet tad, kad man vairākos veikalos pateica savu mēneša apgrozījumu… Es esmu pārliecināta, ka visiem klātesošajiem mēnešalgas ir lielākas nekā šo veikalu mēneša apgrozījums. Tas liecina par labvēlību un pat savu pircēju sponsorēšanu. Bet mēs bieži vien visu liekam vienā grozā "riebīgie tirgotāji". Starpība, cik kurš pelna, ir jāanalizē kopsakarā.
Ja par to, ko pieminēja Gūtmaņa kungs, par piena produktiem. Procenti ir viena lieta, bet, ja mēs visu izsakām eirocentos, tad tas, ar ko atšķiras Latvija, Polija un Vācija, rāda, ka Latvijas zemnieks saņem ar atrāvienu mazāk un Latvijas tirgotājs ar atrāvienu vairāk. Bet arī pārstrādātājs saņem vairāk. Tie ir viņu pašu iedotie rādītāji, bet mums to kādam vajadzētu kopumā skatīties, lai viens uz otru nevar rādīt ar pirkstu un dusmoties. Viņiem visiem ir jāspēj sarunāties.
N.Krūzītis: Katram veikalam ir sava specifika - arī lielajiem veikaliem. Šobrīd, krītoties pircēju pirktspējai, liela daļa tirgotāju koncentrējas uz cenu jutīgiem produktiem. Ja mēs aizdomājamies par to, ka nekādi izdevumi nav samazinājušies, bet tikai auguši - elektrība, viss pārējais -, tad, samazinot cenu kādam konkrētam produktam, starpība tiek uzlikta kādam citam produktam. Tādēļ, ja uzcenojumus vērtējam atrauti, var veidoties liels haoss. Tirgotāji pašlaik koncentrējas uz 40-100 produktiem, kuriem tiek nodrošināta zema cena. Protams, uz citu produktu rēķina. Tā ir lielo veikalu, kuros ir daudz produktu, specifika.
J.Gaigals: Ja mēs runājam par skaitļiem, tad es ļoti konkrēti varu pateikt, ka vakar [19.jūlijā] Igaunijā viena ola maksāja 16 centus un tieši šī paša ražotāja olu Latvijā es atradu par 26 centiem. Lētāk nebija. Tā ir reālā starpība starp Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju. Ja mēs atgriežamies pie LOSP veiktās aptaujas, tad epiteti par tirgotājiem bija krāšņi un daudzpusīgi, bet uzņēmēji ļoti labi saprot, ka bizness ir bizness un tirgotāji spēlē pēc tiem noteikumiem, kādi valstī ir. Tomēr cilvēku dabā ir arī atrast robežu, līdz kurai var iet. Tādēļ šis ir arī likumdevēju un izpildvaras jautājums, kāda tirdzniecības vide valstī tiek veidota. Mums, piemēram, rodas jautājumi, kādēļ pārtikas produktiem kopumā ievestās produkcijas apjoms ir 65%, bet Latvijas ražotāji nodrošina tikai 35%? Kāpēc pircējs veikalā neredz, kas ir patiesais produkcijas ražotājs? Mēs labprāt lietojam Eiropas Savienības pamatpostulātiem atbilstošus terminus brīvais tirgus, komercnoslēpums utt., bet diezin vai daudzi ir dzirdējuši par konceptu "no lauka līdz galdam", kas ir taisnīgas ienākumu sadales koncepts. Es zinu, ka ir līgumi, kuros preces realizācijas cena ir viena un tā pati ilgtermiņā un ražotājam nekas nemainās no tā, ka veikali maina uzcenojumu. Līdz ar to ir jautājums par šo taisnīgo ienākumu sadali. Taču es vēlreiz uzsvēršu, ka tas nav veikalu, ražotāju un piegādātāju, bet likumdevēju un izpildvaras jautājums, kā tiek veidota vide.
G.Gūtmanis: Tas, kas mani izbrīna un kas man nepatīk, ir, ka ir produktu grupas, kuras Latvijā tiek ražotas lielos apjomos, labā kvalitātē, konkrētos veikalu tīklos šis produkts vispār nav pieejams. Es zinu arī ārvalstu pieredzi, kur veikalos saka: "Mums jūsu produkciju nevajag, jo mums ir sava produkcija." Dārgāka, varbūt pat ne tik labas kvalitātes kā Latvijā ražotā, bet Latvijas produktus viņi ņems tikai tad, ja nebūs savas produkcijas, kuru pārdot. Tās droši vien atkal ir ražotāju, pārstrādātāju un veikalu savstarpējās attiecības, bet ir Latvijā ražotas produktu grupas, kuras veikalos tepat, Latvijā, nevar nopirkt. Otra lieta - es vakarpusē ieeju lielas ķēdes veikalā un piena produktu plauktā, kurā ir trīs Latvijas ražotāju piena pakas, divu ražotāju produkti ir izpirkti pilnībā, no trešā ir palikušas trīs pakas, bet ar importa produkciju ir pilns plaukts. Un tas nav tāds viens gadījums, es to esmu pārbaudījis vairākkārt. Jautājums ir, kādēļ veikali nepasūta un nepiedāvā vairāk vietējo produkciju, ja jau to izpērk. Tie ir jautājumi, kuri mulsina arī patērētāju - kādēļ es veikalā varu nopirkt importa, bet nevaru nopirkt vietējo produkciju.
