Neretā dzimušais dzejnieks Kristofs Fīrekers (1612–1685) nu tiek celts saulītē, jo viņam šogad aprit 410. gadskārta, kas tika svinēta 20. augustā Neretā. Cilvēks tik ilgi nedzīvo, bet viņa piemiņa gan. Vecais Stenders Fīrekeru saucis par pirmo stipro latvieti. Joprojām dievkalpojumos tiek dziedātas Fīrekera tulkotās garīgās dziesmas, bet latviešu valodas stundās bērni mācās deklinācijas, ko ieviesis Fīrekers.
Diemžēl biogrāfiskās ziņas par viņu ir skopas, un nav arī neviena attēla, kas ļautu apjaust, kāds izskatījās šis vācbaltiešu izcelsmes latviešu dzejnieks. Dzimis Neretas mācītāja ģimenē, izglītojies Tērbatas ģimnāzijā un Tērbatas universitātē (1632), pēc tam turpinājis mācīties Leidenes universitātē. Studējis teoloģiju, bet par mācītāju nav strādājis, toties strādājis kā mājskolotājs Kurzemē. Zināms arī, ka Fīrekers apprecējis turīgu latviešu zemnieka atraitni, «lai labāk apgūtu latviešu valodu», un vecumdienās daudz nodarbojies ar garīgām dziesmām. Zināms, ka no 1650. gada palīdzējis apgūt latviešu valodu vācu izcelsmes garīdzniekam, letonistam un garīgo dziesmu tulkotājam Heinriham Leonardam Ādolfijam, kurš darbojās hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Kurzemes un Zemgales hercogistē, bijis Jelgavas vācu draudzes virsmācītājs un Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendants.
Vispirms pabeigsim sakāmo par Ādolfiju, lai turpinātu par Fīrekeru. Ādolfijs bija 17. gadsimta ievērojamākās un plašākās latviešu valodas gramatikas izdevējs. 1685. gadā Jelgavā tika izdots viņa darbs «Pirmais mēģinājums īsai latviešu valodas mācībai». Šis ilgu laiku bija latviešu rakstu valodas normu avots. Grāmatā tikušas apkopotas līdzšinējās atziņas un zināšanas, it īpaši viņa skolotāja Fīrekera. Starp citu, Fīrekers nav publicējis nevienu savu darbu, tomēr rokrakstos izstrādāta moderna ortogrāfija iespaidoja arī jaunās rakstības izveidošanos. Ādolfijs sastādīja latviešu valodā izdoto pirmo Kurzemes baznīcas rokasgrāmatu, kas 1685. gadā iznāca Jelgavā, tajā pašā gadā latviski iznācis pārstrādātais Mārtiņa Lutera mazais katehisms.
«Fīrekera mūžā visredzamākais ieguvums ir viņa dziesmas. Bet blakus dzejošanai viņš latviešu rakstniecības laukā ir veicis arī citus uzdevumus, vecu dievvārdu tekstus cauri lūkodams vai no jauna tulkodams, kā arī gādādams materiālu latviešu gramatikai un vārdnīcai,» savulaik rakstījis folklorists, literatūrvēsturnieks Ludis Bērziņš apcerē par Fīrekeru.
Nacionālajā enciklopēdijā sacīts, ka tulkošanu Fīrekers sācis ar garīgām dziesmām (kopumā ap 180), kas tika publicētas 1671. gadā dziesmu grāmatā un arī 1685. gadā. Tulkojumi tika uzskatīti par tik veiksmīgiem, ka izklausās pēc oriģināldzejas, kaut arī vairums no tiem atdzejoti no vācu valodas. Šī baroka laika dzeja latviešu valodā ieviesa tik ļoti dabisku ritmu, atskaņas un skanīgumu, ka iepatikās ļoti daudziem latviešiem un daudzus arī pašus mudināja kļūt par dzejniekiem. Pašķirstot dziesmu grāmatas, var atrast bieži atkārtotus iniciāļus C. F. un jaunākos laikos - to atšifrējumu K. Fīrekers. Kā dziesmu autors un atdzejotājs viņš ir atstājis ap 180 garīgu dziesmu.
Vēlāk Fīrekers sagatavojis arī gramatikas materiālus, ko savos darbos 1685. gadā iestrādājis jau pieminētais Ādolfijs un vācu tautības valodnieks, literāts Georgs Dreselis. Sastādījis arī vārdnīcu un tulkojis Bībeles fragmentus, ko izmantojis Ernsts Gliks. Fīrekers līdz ar literātu un valodnieku Georgu Manceli un luterāņu mācītāju, tulkotāju Ernstu Gliku ir latviešu patrioti un celmlauži 17. gadsimtā, kuriem joprojām esam lielu pateicību parādā. Šie augsti izglītotie un izcili apdāvinātie vīri izvēlējas kalpot latviešu tautai laikā, kad tās valoda un garīgā dzīve bija gaužām neizkopta. Mancelis ar kolorīto sprediķu grāmatu, Gliks ar monumentālo Bībeles tulkojumu un Fīrekers ar saviem garīgo dziesmu latviskojumiem toreiz ielika stipru pamatu, lai latviešu valoda varētu tikt izkopta un attīstītos.
Fīrekeram piemita izcila latviešu valodas prasme un talants dzejot, jo viņš kopš bērnības atradās ciešā saskarē ar latviešiem. Ir skaidri nojaušams, ka Fīrekers ir rūpīgi ieklausījies latviešos un viņu tautasdziesmās, lai uztvertu to garu un atdarinātu visās niansēs un intonācijās. Tāpēc Fīrekera teksti vēl joprojām nemaz nešķiet novecojuši. Zinājāt, ka Fīrekers izdomājis vārdu «pusčučis», kas nozīmē kādu, kurš snauž ar vaļējām, puspievērtām acīm?
Mēdz sacīt, ka Fīrekers iemācījis latviešiem baznīcā dziedāt. Nenoliedzami, Fīrekera dziesmas radīja apvērsumu latviešu luterāņu dziesmu tradīcijā. Pēkšņi latviešiem patika iet baznīcā un dziedāt. To aprakstījis Ādolfijs Kurzemes dziesmu grāmatas (1685) ievadā: «Brīnišķīga ritmizēta dziesmu grāmata radīta, kāda līdz šim latviešu valodā nav redzēta, kurā neparastā kārtā ir atrodama jauka un viegli saprotama nevācu valoda (..) manu klausītāju ar tik lielu kāri saņemta, ka viņi ne tikai tekstu, kas viņiem tika vien dažas reizes priekšā lasīts, drīz vien atcerējās, bet vēlāk arī melodiju (kura citādi lielākajai daļai latviešu iepriekš šķita neiespējami pareizi nodziedāt) uztvēra tik labi, ka arī tiem vāciešiem, kam iepriekš nabaga ļautiņi ar savu rīcību bija radījuši nepatiku, guva no tā tik daudz sirsnīga prieka, ka pretēji iepriekšējam paradumam viņi cītīgi ar lielu labpatiku piedalījās latviešu dievkalpojumos.»
