VAKARA ZIŅAS. Stāsts iz dzīves. Īsa pamācība, kā noķert zagli

Elza allaž uzskatījusi, ka netic visām tām nepamatotajām pamācībām, ka sargi sevi pats, tad dievs tevi sargās. Vai nu viņš sargā, vai nu nesargā, vai arī pati tieku galā. Tieši tiek vienkārši. Taisnību sakot, Elza nekad nebija aizdomājusies, piemēram, par to, kā viņa varētu ķert garnadzi. Vai arī – ko darītu, ja redzētu kādu zogam. Vai – ja apzagtu viņu... Bet, ja jau sākām ar dieva vārda valkāšanu, tad ar to pašu jāturpina: dievs, protams, var domāt visādi, bet rīkojas cilvēks.  

Varbūt kleptomāne?

Nezinu, vai jums gadījies būt vienā kompānijā ar kleptomānu. Ar cilvēku, kuram piemīt nepārvarama slimīga tieksme piesavināties svešas mantas paša zagšanas procesa dēļ. Nezinu, vai šī indeve ir plaši izplatīta, bet Elzas darbavietā bija dāma, par kuru mēļoja - viņa palaiž nagus. Elzai ar viņu nebija jāatrodas vienā telpā, saredzējās pat retāk nekā reizi nedēļā. Tāpēc kolektīvā klīstošās baumas Elza uzzināja gandrīz vai pēdējā, tomēr tika ierauta kleptomānes atmaskošanā. Elza liek sev domāt, ka kolēģe bija kleptomāne, nevis vienkārši zagle. Tas ļauj viņas rīcību attaisnot ar, nosacīti sakot, nenovēršamu varu, nevis vienkārši zaglīgumu.

Garnadze strādāja diezgan vadošā amatā. Pusvadītāja - tādu iesauku bija piešķīruši kolēģi. Viņas pārziņā bija, teiksim tā: saņemt preces un pēc tam tās sadalīt pēc nepieciešamības. Lielākoties - konkursu rīkošanai, lai piesaistītu vairāk klientu. Dāvanas tika dotas arī Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos - atkal jau, lai cīnītos par klientu labvēlību un neļautu konkurentiem viņus pārvilināt. Jā, tādi laiki bija...

Piedāvā zobu protēžu līmi

Zemāka ranga darbabiedri nezināja, ko Pusvadītāja saņem, kam ko piešķir, cik daudz un kas ir viņas krājumos. Katram no kolēģiem vajadzības bija specifiskas, tāpēc intereses nesaskrējās.

Ar laiku daudzi ievēroja, ka Pusvadītāja kļuvusi skopāka. Lika uzgaidīt, kamēr vajadzīgā prece būs dabūta. Centās vietā piedāvāt kaut ko pavisam citu, neatbilstošu. Čubinājās savā kabinetā aiz slēgtām durvīm. Tās bija stiklotas, tāpēc, ejot garām, varēja redzēt apetītelīgo dāmu rakņājamies skapjos. To viņas kabinetā bija divi. Ja kāds no kolēģiem tomēr bija pamanījies iekļūt Pusvadītājas cellē, skapju durvis allaž bija cieši aizvērtas. Kas tajos noslēpts?

Bija pienācis laiks arī Elzai paņemt balvas, kuras vajadzēja dāvināt viņas klientiem. Pusvadītāja pūta un elsa. Lai nākot vēlāk. Elza atnāca. Pusvadītāja pastiepa iepakojumus, kas izskatījās pēc zobu pastas. Elza sašķobīja seju, sak, kur ir solītais dārgais sejas krēms? Pusvadītāja skumji purināja galvu - šoreiz nesanāca, kā gribēts. Krēma nav, ir zobu protēžu līme. Elza bija gatava noģībt tūlīt, uz vietas. Noģībt un necelties. Trīsdesmitgadniekiem dāvināt protēžu līmi?! Pat saviem gados vecākajiem klientiem viņa neko tādu neatļautos. Cik gudra ienākusi Pusvadītājas kabinetā, tik gudra viņa no tā izgāja. Bez protēžu līmes kārbiņām.

«Ielaušanās» kabinetā

Apjukušo Elzu gaitenī noķēra kolēģe. Nācās izstāstīt nule piedzīvoto. Tā Elza uzzināja, ka darbavietā jau klīst baumas par Pusvadītājas īpatnībām. Kas zina - varbūt tā ir slimība, varbūt viņa vienkārši zog. Bet Elzai vajadzēja tās balvas, kas bija paredzētas viņas klientiem. Ko darīt? Elzas piedzīvojuma izklāsts kolektīvā izplatījās ar lavīnas efektu. Protams, attapusies viņa to atstāstīja lomās, tāpēc kolēģi spurdza, jo zobu protēžu līme viņiem šķita ārkārtīgi amizanta dāvana. Pašiem visi vai gandrīz visi zobi mutē, skaidra lieta, ka uzjautrinās. Elza gan iekšēji plēsa matus - šai situācijai bija jārod risinājums, un ātri.

Par laimi, līdzīga problēma mocīja vēl trīs darbabiedrenes. Tiesa, viņām nepiedāvāja protēžu līmi! Visas sanāca kopā un izstrādāja plānu, kā atgūt klientiem paredzētās dāvanas. Viņas zināja, ka Pusvadītājas kabineta rezerves atslēga atrodas pie biroja administratores. Kad Pusvadītāja aizgāja, četrotne kareivīgi nostājās biroja administratores priekšā. «Mums vajag atslēgu! Mums ir aizdomas, ka Pusvadītāja kaut ko slēpj!» Viņa ilgi nepretojās, jo arī pašu interesēja, kādus brīnumus ieraudzīs kabinetā. Nu jau piecatā visas spēra soli pāri slieksnim un saskatījušās atvēra skapju durvis.

Tas, ko viņas ieraudzīja, pārspēja visas cerības, ja tādas vispār bija. Simtiem sejas krēma kārbiņu, lūpu krāsas, skropstu tušas, šampūna pudeles, skūšanās krēma iepakojumi... Jā, arī zobu protēžu līme! Un trauku mazgāšanas līdzekļi, švammītes... Mērces un ievārījuma burciņas... Pat zeķbikšu iepakojumi! Vien nebija redzams, kas noslēpts skapju nostūros.

Nu bija dilemma - ziņot visgalvenākajai priekšniecībai vai klusēt. Vispirms viņas sagaidīja Pusvadītāju un pateica, ka zina, kas salikts skapjos. Elza nokrekšķinājusies pieprasīja apsolītos sejas krēmus. Kolēģes sekoja viņas piemēram. Biroja administratore zibināja acis uz visām pusēm, un bija skaidrs, ka par notikušo uzzinās visgalvenākā priekšniecība. Pusvadītāja katrai izsniedza paredzētās preces.

Jā, pēcāk viņu atlaida, bet šī dāma nepazuda - atrada tikpat «atbildīgu» darbu citā iestādē.

Garnadzis aiz atslēgas

Salīdzinot ar Pusvadītājas atmaskošanu, cita zagļa noķeršana bija par naga tiesu dramatiskāka. Jāpaskaidro, ka Elzas darbavieta atradās daudzstāvu biroju centrā. Ienākt varēja ar caurlaidēm, bet bieži vien pietika, ja nācējs zināja pasacīt, kuru iestādi grasās apmeklēt. Tādējādi biroju centrā mēdza sirot dīvaina paskata ļautiņi. Īpaši piekasīgi darbinieki jautāja, pie kā viņi nākuši, lai gan visbiežāk cilvēkiem nebija ne laika, ne gribēšanas noskaidrot tādus niekus.

Tolaik pastāvēja kabinetu sistēma - vienam vai vairākiem darbabiedriem atsevišķs kabinets, ne tā, kā tagad, kad visiem jāstrādā kopīgā telpā, kur pat no sirds nošķaudīties nevar, lai kāds neaizrādītu par klusuma pārtraukšanu.

Bija noruna, ka katrs ņem atslēgu līdzi, kad atstāj kabinetu, un pēdējais aizslēdz durvis, lai gan ne vienmēr vai gandrīz nekad šīs nosacījums netika ievērots. Visi kaut kur skraidīja, kabinets palika vaļā, jo šķita, ka nav vajadzības slēgt durvis, ja izej tepat, pie kolēģa piecu soļu attālumā.

Tā gadījās arī Elzai. Nākot atpakaļ, viņa caur durvju stiklu ieraudzīja miglainu stāvu. Tas locījās ap krēslu, uz kura roktura bija uzkarināta viņas soma. Naudasmaks! Elza atrāva durvis un ieraudzīja kalsnu jaunieti. Pašas nopelnītā nauda viņai bija svarīgāka par pašas dzīvību. Vismaz tajā mirklī. Tikko saņemta alga, mājās divi bērni! «Kas šeit notiek?» Elza iespiedzās, ar nepatiku klausoties savas balss frekvencēs. Kalsnais jaunietis neatbildēja. Elza iestājās durvīs un iespieda rokas sānos. «Sievietēm laikam to dēvē par adrenalīnu, vīriešiem par tostest... Toster... Testosteronu... Elza, par ko tu pašlaik domā?!» viņa vēl paguva sev pārmest. Kalsnais stāvs tuvojās. Elza novērtēja spēku samēru un, drošs paliek nedrošs, sakratīja kokakolas pudeli, atrāva vāciņu un iešļāca sejā zaglim. Viņš atvēzējās, bet netrāpīja, jo acis jau grauza brūnais šķidrums.

Par laimi, Elzai piemita «nemode» atstāt atslēgu kabineta durvīs ārpusē. Elza aizcirta durvis un pagrieza atslēgu. Kabinetā palika viss: soma, maks, nauda, telefons...

No kolēģa telefona piezvanīja uz policiju un izsauca arī pirmajā stāvā sēdošo apsargu. Zaglis neriskēja mesties pa logu, kā nekā astotais stāvs... Tā arī visi mīņājās abpus durvīm, kamēr atbrauca policisti. Līdz tam zaglis centās iežēlināt, sakot, lai viņu izkratot kaut līdz apakšbiksēm un laižot prom, neko neesot paņēmis, bet Elza durvis vaļā neslēdza. Elzai un zaglēnam sanāca itin skarba saruna. Apsargs saprotoši klusēja un stāvēja kā briedis.

Atbraukušie policisti pierakstīja Elzas liecību, viņa pārbaudīja, vai visas mantas ir vietā, nauda makā, maks - somā, soma uzkārta uz krēsla roktura. Kalsnais jaunietis izskatījās nelaimīgs - viena dulla bābieša dēļ viņam atkal jānokļūst aiz restēm. Jo izrādījās, ka viņš nav izcietis nosacītu sodu par zādzību.

Zīlniece paredzēja

Vispār Elzai bija vēl pāris dīvainu piedzīvojumu. Atkal jau saistītu ar zagšanu. Viss sākās tad, kad kopā ar draudzeni aizgāja pie zīlnieces. Interesanti taču! Ko pateiks, kas būs... Neko īpašu uzzināt negribēja, tāpēc jautāja vispārīgi - par to, kas notiks tuvākajā laikā. Zīlniece visai pikti pārjautāja, ko nozīmē tuvākais laiks. Pieņemsim, seši mēneši. Elza aizturēja elpu. Zīlniece prasīja pārcelt kārtis trīs reizes ar kreiso roku, pēc tam izlika kombināciju uz galda, kas pārklāts ar sarkanu galdsegu. Zīlniece cilāja kārtis un stāstīja: bērni veseli, darbā viss labi, mīlestībā kā pa kalniem un lejām, bet jāuzmanās no zagļa. Gribēšot nozagt naudu, tikai nekas nesanākšot. Pavisam drīz! Jāuzmanās!

Elza no tumšā kabineta izgāja neizpratnē: kur un kā viss notiks... Zīlniece pavērās ar kaulainu aci un noteica, ka nav vērts uztraukties.

Pagāja nedēļa. Elza atbrauca mājās un ievēroja, ka pārgriezta soma. Griezums garš. Ķēra pēc maka - viss vietā. Odere bija tik bieza, ka zaglis nav varējis tikt klāt tam, ko vēlējās iegūt. Viņa tina turp un atpakaļ braucienu 25. trolejbusā, bet nekādi nevarēja atcerēties, ka būtu jutusi - kāds cenšas nozagt naudasmaku.

Kā zobārstu reklāmā

Toties pēcāk viņa bija lieciniece tam, kā garnadžu kompānija cenšas apzagt sabiedriskā transporta pasažieri. Ātri, profesionāli un bez sāpēm - gluži kā zobārstu reklāmā. Viņi ielenca upuri, sāka grūstīties, viens izvilka naudasmaku, padeva to otram, tad kompānija, skaļi sasaucoties, devās uz trolejbusa pretējo pusi, lai izkāptu tuvākajā pieturā. Elza neapdomājoties uzsauca apzagtajam: «Jums maku izvilka!» Zagļi atskatījās. Apzagtais vīrietis pārliecinājās, ka bikšu kabatā maka nav. Trolejbusa vadītājs neatvēra durvis, kamēr neatbrauca policisti.

Viss beidzās labi. Maku atguva, zagļus aizturēja, Elza joprojām ir sveika un vesela, lai gan varēja izpelnīties mantkārīgās kompānijas uzbrukumu, kas labākajā gadījumā beigtos ar saskrāpētu seju.