Mana Bormaņu ome dziedāja: «Ķemermiestiņā, mazā mājiņā, dzīvoja reiz skaistā Anniņa...» Nezinu, kāpēc, bet viņa to dziedāja bieži. Pat pēc daudziem gadiem atceros gan vārdus, gan melodiju.
Gada sākumā parādījās informācija, ka Jūrmalas domes vides objekta «Ķemeru Anniņa» metu konkursā uzvarējuši Kaspars Līdums un Mārtiņš Rozenfelds un vides objekta izveide ir Ķemeru iedzīvotāju iniciatīva. Vides objekts atradīsies Ķemeros, Senatnes ielā 5. «Ķemeru Anniņa» ir tautas radīts tēls, kas radies, lai iedvesmotu strēlniekus, dotu viņiem cerību un drosmi grūtos brīžos, - savu koncepciju pamato autori. Vai Ķemeru Anniņa tiešām nekad nav dzīvojusi?
Skulptūrā atveidota jauna sieviete pastaigā, kavējoties atmiņās. Zieds sievietes rokās simbolizē cerību un ilgas pēc bezrūpīgiem laikiem. Skulptūras apģērbs un matu griezums veidots, ietekmējoties no Pirmā pasaules kara laika stila, kad radās 100 gadu senā strēlnieku dziesma «Ķemermiestiņā». Skulptūras konstrukcija, veidota no balti krāsotām alumīnija plāksnēm, rada optisku ilūziju - raugoties uz to no dažādiem skatu punktiem, siluets maina struktūru. Nepastāvīgā forma attēlo dažādās mīta interpretācijas, kas kopīgi veido Ķemeru Anniņas tēlu. Tiktāl - autoru skaidrojums.
Feministes vismaz feisbukā jau izteikušas sašutumu, vai sieviete tiešām jāattēlo šādi. Tiesa, diskusijas tēma nebija Ķemeru Anniņa.
Kā parasti, ir vismaz kāds, kurš zina ja ne visu, tad vairāk nekā citi. Un tā kāds cits sociālajos tīklos izraisītas diskusijas dalībnieks rakstīja, ka apdziedātā mazā Anniņa ir bijusi reāla persona, nevis dziesmas sacerētāja izdomājums. Starp citu, arī mājiņa jeb būdiņa nav atbildusi šim vārdam - pieticīga gan, bet ne būdele. Bet ir arī konkrētāka norāde - Anniņa, lūk, dzīvojusi Ķemeros, Jūrmalas pilsētas rietumu daļa, Vēršupītes krastā, nelielā mājiņā.
Jānis Sanders laikrakstā «Laiks» (22.12.2001.) ir šķetinājis Ķemermiestiņa Anniņas radurakstus. Sāksim iztālēm. «Divdesmitā gadsimta sākumā Kuldīgas rajona Raņķu pagasta «Dekšņos» uz 360 desetīnām zemes saimniekoja latviešu zemnieks Krišs Bīrsmanis. Saimniecībā bija 30 govis un 10 zirgi,» raksta Sanders. Kriša un viņa sievas Marijas Beijerbachas ģimenē piedzima četri bērni - trīs dēli un meita. Krišs bijis muzikāls - spēlējis vijoli, rakstījis dziesmām vārdus un mūziku. Tagad sacītu, ka viņš bija dziesminieks. Vadījis pirmo kori pagastā.
Kad pienāca 1905. gads un plosījās melnā sotņa jeb soda ekspedīcijas, kas nogalināja revolucionārus un vienkārši aktīvus cilvēkus, arī Raņķu pagasta vīrieši izsaukti uz sarunām. Laikam jau varam iedomāties, kā tās būtu beigušās, ja Krišs melnās sotņas vadonim nebūtu lūdzis atļauju vispirms godināt ķeizaru. Krišs nostādījis savu «vīru kori» pa balsīm, un visi nodziedājuši «Dievs, sargi ķeizaru!». Tā viņi izglābuši savu ādu burtiskā nozīmē. Un nu nonākam līdz Anniņai. Bīrsmaņa mājās govis ganījusi Anniņa. Govju gane. «Naktī pie viņas loga klauvējis draugs Riekstiņš. To zinājis arī saimnieks Krišs. Viņš uzrakstījis vārdus un meldiju,» senos notikumus atpiņķerē Sanders. Dziesmai gan bijuši citādi ievadvārdi, jo kamdēļ lai Krišs dzejotu par Ķemermiestiņu: «Raņķu pagastā, Dekšņu mājas tās, dzīvoja reiz skaistā Anniņa...» Bīrsmaņu vecākais dēls, arī Krišs, šo dziesmu uzdziedājis strēlnieku gaitās. Melodija visām mēlēm izdziedama, vārdi streļķiem tuvi - par mīļoto meiteni, par vēlēšanos, lai viņa gaida un sagaida... Pielipa melodija, pielipa vārdi, kas, no mutes mutē ceļodami, nomainījās uz vairāk pazīstamajiem Ķemeriem.
Latviešu karavīru frontes avīzē «Daugavas Vanagi» 1942. gada 24. aprīlī lasāms, ka Ķemeru Anniņa nav izdomāta meitene. «Viņa vēl šo baltu dienu dzīvo kādā lauku sētā, ir dūšīga saimniece un bērnu māte. Kad jaunieši salasās kopā un uzdzied dziesmiņu par skaisto Anniņu, arī bērnu māte, tagad krustmāte Anna, labprāt tiem pievienojas. Dziedātāja droši vien atceras jaukos brīžus, kas pavadīti Ķemeru miestiņā,» ar pārliecību vēsta autors J. Porietis. Viņš arī izklāsta, kā radusies iemīļotā dziesma. Proti, latviešu veco strēlnieku vidū Pirmā pasaules kara laikā. Latviešu strēlnieki ieņēma pozīcijas Rīgas frontē un pie Smārdes atpūtās. Tur tika taisīti jauni ceļi kara materiālu pārvadāšanai un rakti ierakumi, un pa lielākai daļai bija nodarbināti gados vecāki vīri un sievietes. Strādnieces galvenokārt dzīvojušas Ķemeros. Skaidrs, ka starp viņām bijusi arī kāda skaista dāma. Anniņa.
Un te jūsu ievērībai vēl kāds leģenda, kuru, kā raksta J. Porietis, atstāstījis vecs strēlnieks. Ķemeros dzīvoja četras māsas: Anna, Alma, Augusta un Lile. Visas jaunas, glītas un dzīvesprieka pilnas. Mīlēja padziedāt, padejot un, kā strēlnieki teica, padzīt velnu ar jauniem puišiem. Viņas strādājušas tāpat kā pārējās sievietes - rakušas tranšejas un taisījušas ceļus. Tur iepazinušās ar strēlniekiem. Jaunībai jaunības tiesa - jautrās māsas un strēlnieki tikušies pēc darba un, kā sacījis vecais streļķis, pavadījuši jautrus brīžus, sīkāk neprecizējot. Pie māsām piestaigājuši arī krievu «družinu» vīri, un strēlniekiem šķitis, ka māsas viņiem velta vairāk uzmanības. Vismaz Anniņa - noteikti. Tā kā latviešu puikas nav varējuši izklaidēties tik bieži kā krievu «družiņņiki», greizsirdība situsi augstu vilni. Lai remdētu sirdssāpes, sacerēta dziesma par Ķemeru Anniņu, akurāt 1916. gadā. Tā ātri kļuva populāra. Taču dziesmas vārdi esot šādi: «Ķemermiestiņā mazā mājiņā, dzīvoja reiz skaistā Anniņa. Mežā strādāja, cirta kokus, ceļus taisīja. Un kad vakaros tā uz māju gāj', tēju vārīja, viesus gaidīja.» To nevar dēvēt par jaunu dziesmu, drīzāk tās vārdi pielāgoti kaut kādai situācijai, tas arī viss. Latvju zēni esot bijuši nikni, ka krievi pie četrām māsām vien uzturējušies. Savureiz izkāvušies, jo īpaši Anniņas dēļ. Viņa bijusi tumšmataina un sārtiem vaigiem, neliela auguma, apaļa, tomēr ļoti kustīga. Ieraugot jaunos puišus, viņas acis spīdēt spīdējušas. Kad puiši rāvuši vaļā dziesmu, Anniņa pievienojusies.
Tā kā Anniņa un viņas māsas nav atteikušas jautru pasēdēšanu ne krieviem, ne latviešiem, tad latvju zēni dziesmai pievienojuši kreptīgu sakāmo, sak, krievi stāv pie Anniņas pat rindā, bet latvieši tiek aizmirsti. Kad sākās kaujas ap Ķemeriem, četru māsu mazā mājiņa cietusi. Pēc kara visas apprecējās. Anniņas vīrs bijis jūrnieks.
Jāpiekrīt skulptūras «Ķemeru Anniņa» autoriem par mīta interpretāciju - Anniņa pat nav šīs dziesmas galvenais tēls, tā ir ieguvusi citu jēgu. Dainis Īvāns laikrakstā «Literatūra un Māksla» 1997. gadā rakstīja: «Arī Ķemermiestiņa daiļā Anniņa tālab nav vieglas ziņģes varone, bet dziļš, līksms strēlnieku iedvesmas simbols. Kad šo meldiju pēc svinīgām runām, pēc noliektām galvām 5000 Ziemsvētku kaujās kritušajiem 12. armijas kareivjiem, tostarp 2000 latviešu zēniem, blīkšķot salūtam, sāka spēlēt pūtēju orķestris, gribējās dejot. Gribējās dejot kopā ar tikko iekurto gunskuru dzirkstelēm, dūmiem, cilvēku balsu iekustinātajiem priežu zariem, kas, tikko sašūpodamies, tauru atvērtajās mutēs birdināja sniega riekšavas.»
Ķemermiestiņā...
Ķemermiestiņā, mazā mājiņā,
Dzīvoja reiz skaistā Anniņa.
Lopus ganīja, puķes lasīja,
Pina sevim skaistā vainagā.
Un, kad vakarā lopus mājās dzen,
Vainagu kar gultas galiņā.
Te pēc brītiņa sit pie lodziņa:
Celies augšā, skaistā Anniņa.
Iekšā neiešu, bet tev sacīšu:
Šķirti mēs uz visu mūžību!
Vai aiz tikuma, vai aiz skaistuma,
Vai aiz ļaunu ļaužu valodām. Ne aiz tikuma, ne aiz skaistuma,
Bet aiz ļaunu ļaužu valodām.
Atnāks rudenis, kokiem lapas birs,
Zudīs ļaunu ļaužu valodas.
