Skrīveros vētrainas diskusijas izraisīja pagājušā gada nogalē izteiktais ierosinājums mainīt rakstnieka Andreja Upīša vārdā nosauktās skolas, bibliotēkas un ielas nosaukumu viņa saistības ar padomju režīmu dēļ. No lepnuma Upīts ļoti ātri kļuva par vietējo kauna traipu, kolaborantu, tautas nodevēju, kurš lūdzis Maskavai uzņemt Latviju brālīgajā Padomju Savienībā. Ielu nosaukumos saglabātais padomju mantojums, šķiet, izkaisīts visā Latvijā, bet attieksme pret padomju varas iedētajām olām atšķiras. Piemēram, Lejasciema iedzīvotāji nevēlas, lai tiktu pārdēvēta rakstnieces Annas Sakses vārdā nosauktā iela.
Rīgā, Iļģuciemā, Buļļu iela 1963. gadā tika pārdēvēta par Valentīnas Tereškovas ielu. Nosaukums saglabājās līdz pat 1990. gadam, kad iela atkal tika pārsaukta par Buļļu ielu. Skaidrs, ka Tereškova nav mūsējā, ne viņa šeit dzimusi, ne augusi. Tad jau būtu ielas nodēvējuši Latvijā dzimušu kosmonautu vārdos: Anatolija Solovjova iela, Aleksandra Kaleri gatve, Oļega Artemjeva prospekts... Ja tā tiešām būtu noticis, gan jau tagad nāktos ielām mainīt nosaukumus.
Bet ziņu aģentūra LETA informē, ka Krāslavas mērs esot izvairījies no jautājumiem par Tereškovas ielas pārdēvēšanu Krāslavā. Biedrība «Publiskās atmiņas centrs» aicināja Krāslavas novada pašvaldību pārdēvēt ielu, kas nosaukta Krievijas Valsts domes deputātes un Ārlietu komisijas vicepriekšsēdētājas, Ārlietu ministrijas kolēģijas locekles, valdošās partijas «Vienotā Krievija» Augstākās padomes locekles, Krievijas prezidenta Vladimira Putina sevišķās uzticības personas un Krievijas bruņoto spēku ģenerālmajores Valentīnas Tereškovas vārdā.
Līvānieši būtu gatavi pārdēvēt padomju kolaboranta Jāņa Rudzutaka vārdā nosaukto ielu. Rudzutaks bija Krievijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs un Staļina totalitāra režīma vadoņa Vjačeslava Molotova vietnieks.
Toties daugavpilieši - kuru gan tas pārsteidz? - nepārdēvēšot padomju režīma cildinātu cilvēku vārdā nosauktās ielas. «Publiskās atmiņas centrs» aicināja pārdēvēt Sociālistiskā darba varoņa, ķīmisko ieroču indīgās kaujas gāzes iprīta sintezētāja Nikolaja Zeļinska un Padomju Savienības varoņa, PSRS Augstākās Padomes deputāta, LPSR ministra, Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas apriņķa sekretāra, Strādnieku un zemnieku sarkanās armijas kaujinieku komandiera Otomāra Oškalna slavināšanai nosauktās ielas. Kurzemes partizānam Oškalnam nav bijusi saistība ar Daugavpili, bet vai tāpēc Daugavpils pašvaldībai būtu jāklausa kādas biedrības ierosinājums... Rīdzinieki bez liekas jezgas no Oškalna uzvārda atbrīvojās jau 1995. gadā. Vien atgādināsim, ka no 1948. līdz 1995. gadam Oškalna vārdā bija nosaukta Zemitānu dzelzceļa stacija Rīgā.
«Neatkarīgās» žurnālists Imants Vīksne šogad maijā rakstīja, ka pārdesmit metrus no ASV vēstniecības žoga, bijušās Rīgas Mūzikas internātskolas zālienā, tup komunista Otomāra Oškalna biste. Rīgā ir pilns ar padomju pieminekļiem, kuru lietderība pilsētvidē ir ne mazāk apšaubāma kā «Piemineklim Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem», ko tagad sāk nojaukt.
Ogrē revolucionāra, Sarkanās armijas komisāra ar mūsdienu hipstera ūsām Jāņa Fabriciusa vārds ielas nosaukumā nomainīts ar nacionālā partizāna Kārļa Kvanta vārdu.
«Neatkarīgā» pirms pāris gadiem no biedrības «Brāļu kapu komiteja» izprasīja to padomju pieminekļu sarakstu, kas nav saistīti ar apbedījumiem un tātad arī nebauda tik intensīvu aprūpi un aizsardzību no Krievijas Federācijas vēstniecības puses. Tos saskaldīt vai paslēpt no sabiedrības acīm kaut kur dziļi muzejos vai mežos ir daudz vienkāršāk. Sarakstā minēts vairāk nekā 300 dažādu padomju varas artefaktu: pieminekļi, piemiņas zīmes, akmeņi, plāksnes, betona veidojumi. Veltīti Sarkanajai armijai, partizāniem, atsevišķām kara epizodēm, svarīgiem partijniekiem. Otomāra Oškalna biste Rīgā šajā sarakstā gan nav atrodama, taču galvaspilsētā reģistrēti 16 citi pieminekļi.
Maijā Rīgas vadība nebija devusi rīkojumu pārskatīt okupācijas režīma pieminekļu sarakstu. Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Gunārs Nāgels «Neatkarīgajai» stāstīja, ka daži iedzīvotāju iesniegumi par dažiem pieminekļiem Rīgā ir saņemti, taču «tādā virzienā nekas nav darīts. Aģentūras darbs ir rūpēties par pieminekļiem, nevis tos uzstādīt vai nojaukt». Taujāts par personisko viedokli, ko darīt ar padomju ideoloģisko mantojumu, Gunārs Nāgels pieļauj, ka tiem pieminekļiem varbūt nepieciešami kādi paskaidrojumi. Un tā par tiem paskaidrojumiem tiek runāts jau gadus desmit.
Alūksnes novada pašvaldība vērsusies Valsts valodas centrā (VVC), kas savā atbildes vēstulē nosaukumu «Pleskavas iela» ir atzinis par neatbilstošu, jo šis vietvārds neiekļaujas latviskajā kultūrvidē, nesekmē tās vērtību saglabāšanu un attīstību un neatbilst Latvijas vēstures tradīcijām. VVC pašvaldībai ieteicis veikt ielas nosaukuma maiņu un piedāvājis izvēlēties kādu no trīs variantiem - Jaunalūksnes iela, Kolberģa iela vai Mārkalnes iela.
Toties Pionieru iela Ciemupē turpmāk ir Celmlaužu iela. «Publiskās atmiņas centrs» atklājis, ka 13 Latvijas pilsētās vai ciemos ir (dažviet tās pārdēvētas) Pionieru ielas: «PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Vladimira Iļjiča Ļeņina Vissavienības pionieru organizācijas vārdā par Pionieru ielām dēvē ielas Ogres novada Ciemupē, Jelgavā, Rēzeknes novada Stružānos, Dobeles novadā Bēnē, Talsos, Ventspilī, Bauskā, Skaistkalnē, Engures novada Ķesterciemā, Valmieras novada Valmiermuižā, Salaspilī, Stendē un Jaunolainē.» VVC gan norādīja, ka vārdam «pionieris» ir angliska izcelsme un tā saistība ar padomisko nozīmi «vairs nav aktuāla». Jā, pionieri var dēvēt par celmlauzi, nebūs melots. Un šis vārds ar bērnu komunistisko organizāciju vairs nesaistās ļoti daudziem jaunākās paaudzes Latvijas iedzīvotājiem.
VVC direktors Māris Baltiņš intervijā TV3 raidījumam «900 sekundes» sacīja, ka Rīgā skandalozākais moments ielu pārsaukšanas kontekstā ir par impērijas slavinātāja Valentīna Pikuļa aleju Daugavgrīvā, kas tā nosaukta tikai pirms dažiem gadiem - 2016. gadā. Tolaik diskusijas raisīja Pikuļa nopelnu izvērtējums Latvijas kultūrā, jo latviešu valodā tulkoti trīs viņa romāni, tomēr Rīgas vietvārdu un pilsētvides objektu komisija Ulda Freimantāla vadībā vienprātīgi nolēma piešķirt alejai un takai Bolderājā rakstnieka vārdu.
Vēl VVC atzinis par atbilstošu priekšlikumu mainīt vairākus padomju laikā iegūtos ielu nosaukumus Rīgā - Lomonosova, Puškina, Turgeņeva, Starajas Rusas, Ļermontova, Eizenšteina, Saharova, Keldiša ielu pārdēvēt par Zentas Mauriņas, Kārļa Mīlenbaha, Vilhelma Purvīša, Ulža Bērziņa, Viļa Plūdoņa, Annas Brigaderes, Kārļa Skalbes, Brāļu Kaudzīšu ielu. Jāgaida, kad un vai tas tiešām tik darīts. Ak, jā, nebūtu vēlams ielas nosaukumā atstāt arī kreisi noskaņotā rakstnieka Sudrabu Edžus vārdu...