VAKARA ZIŅAS. Gunārs Placēns gatavojas nodzīvot līdz simtiņam

Dailes teātrī savu 95. dzimšanas dienu nosvinējis vecmeistars Gunārs Placēns. Viņš ne reizi vien omulīgi sacījis, ka gatavojas nodzīvot līdz simtiņam.

Gunārs Placēns savā jubilejā teica paldies leģendārajam režisoram Eduardam Smiļģim, kurš viņu pieņēma darbā, pateicās kolēģiem un partneriem, kas šos daudzos gadus bijuši kopā ar viņu, un pateicību veltīja «ģērbējiem, frizieriem, grimētājiem, visiem dailēniešiem. Un, protams, paldies arī maniem mīļajiem skatītājiem».

Smiļģa ievērots

Pirms vairākiem gadiem Gunārs Placēns atcerējās, kā ticis pie Šveika lomas, un tam bijusi vistiešākā saistība ar Smiļģi. «Šveika lomu iedalīja Pāvulam, viņš mēģina, bet man visu laiku jābūt zālē, jāsēž un jāskatās. Pie Smiļģa gandrīz visās lugās tā bija,» aktieris stāstīja žurnālistei Dacei Ezerai. Bet Pāvuls tolaik filmējās filmā «Kārkli pelēkie zied», un kādā reizē izrāžu vadītājs bija spiests pateikt Smiļģim, ka Pāvuls šodien nebūs, jo filmējas. Režisors taujājis, vai Placēns ir. Ir, protams. Tā viņš sācis spēlēt Šveiku. Taču, kad bijusi izrādes pieņemšana, Šveiku spēlējis Pāvuls. Komisija tolaik nākusi no Kultūras ministrijas, un Vladimirs Kaupužs bijis ministrs. «Pāvuls bija tādus klipšus aiz ausīm pielipinājis - kinostudijā tādi uztaisīti. Ministrs saka: nu nav īsti. Smiļģis saka: paga, paga, mums vēl ir otrs. Kad paskatīsimies to otru, tad runāsim tālāk. Otrajā dienā bija mēģinājums no rīta, vakarā nāca komisija. Smiļģis mani uzaicināja uz savu kabinetu: tik laipns un tik mīlīgs - nosēdināja uz sava dīvāniņa. Vakarā spēlēju Šveiku. Bet Pāvulam tā bija vienīgā reize, kad viņš šo lomu spēlēja,» pēc daudziem gadiem atminējās Gunārs Placēns. Viņš nosmēja, ka visiem bijis slinkums izņemt no reklāmas plakāta Pāvula bildi, tāpēc cilvēkiem atmiņā nosēdies, ka Šveiks bijis Pāvuls, nevis Placēns.

Kad Gunārs Placēns pieņemts darbā Dailes teātrī, Smiļģis jauno aktieri raksturojis ar vārdiem «spēka un ekstāzes aktieris». Placēnam gribējies spēlēt varoņlomas, taču āriene nav atbildusi. Par spīti tam, Placēna spēlēto lomu skaits sniedzas pāri simtam. Gunārs Placēns kļuva par mazo ļaužu dziesminieku, kā viņu nosaucis vērīgais teātra kritiķis Gunnars Treimanis.

Un atkal Šveiks

Placēna dzīvē bijis vēl kāds gandrīz neticams atgadījums, saistīts ar Šveika lomu. Gleznotājs un latviešu aktieru portretētājs Laimdots Grasmanis uzgleznojis Gunāru Placēnu kā Šveiku - ar pīpi rokās. Bet aktierim nav bijis tik daudz naudas, lai gleznu atpirktu. Un tad... Mājās iezvanījās stacionārais telefons. Acīmredzot zvanītājs bija atradis numuru telefongrāmatā, kādas tolaik dalīja bez maksas. Vīrietis krieviski teicis: «Placēn, ziniet, es samainīju dzīvokli Purvciemā, un te ir jūsu bilde. Vai nevēlaties?» Atdevis par baltu velti. Šo stāstu Dacei Ezerai uzticējusi aktiera dzīvesbiedre Ruta Bāgante.

No bitenieka par aktieri

Gunārs Placēns dzimis 1927. gada 31. augustā Madonas apriņķa Sausnējas pagasta «Zemturos». Uz teātra pusi uzreiz nav cierējis, kaut gan viņa tēvs Kārlis arī kādreiz savā pagastā spēlējis teātri. Par mammas Kristīnes teātra mīlestību viņš gan neesot drošs, toties tēva brālis Voldemārs arī spēlējis teātrī.

Vispirms Gunārs Placēns absolvējis Vestienas lauksaimniecības un lopkopības skolu un Vecbebru biškopības un dārzkopības tehnikumu. Pašam bijušas bišu saimes, pats tās kopis un lolojis. Aktieris neslēpj, ka lauki viņam patīk. Latvijas PSR Valsts teātra institūtu (sākumā tā bija Latvijas Teātra un horeogrāfijas vidusskola) beidzis 1951. gadā un tad sācis strādāt Dailes teātrī. Dailes teātra raksturojums: «Ar bagātu fantāziju, lielisku humora izjūtu un jūtīgumu apveltīts, ar savu labsirdīgo būtību un biškopja rūpību Gunārs Placēns meistarīgi veidojis smalkus raksturus, kuri piesaista sev uzmanību. Gunārs Placēns nekad neizsmej, viņš smieklīgajā meklē cilvēcisko, kas piešķir tēlam patiesīgumu. Komēdija ir jāspēlē daudz nopietnāk par traģēdiju, viņš uzsvēris.»

Gunāra Placēna darbs ir novērtēts gadskārtējās Latvijas teātru skatēs, saņemti padomju laika goda nosaukumi: Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks (1971), Tautas skatuves mākslinieks (1977). 2011. gadā viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Saņēmis «Spēlmaņu nakts» balvu par mūža ieguldījumu.