Diez vai kāds pat domās pieļaus nicīgu nokrāsu vārdam «cūka», skatoties uz Teodora Zaļkalna skulptūru «Cūka» Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Mīlīgs lopiņš. Roka stiepjas glāstam. Bet pamēģini kādu cilvēku nosaukt par cūku – nebūs labi! Un kāpēc krājkasītēm piešķirts rukša siluets?
Teodors Zaļkalns cūķi padarīja par iemīļotu personāžu izstādēs un ekspozīcijās. Ar mēru tukls, plūdenām formām - kā tādu var neiemīlēt? Un tauta iemīļoja. Zaļkalnam bijusi ideja novietot gruntīgā materiālā kaltu suķi pie Centrāltirgus Rīgā - kā cildinājumu Latvijas bekonam un Latvijas ekonomikas balstam. Tas tika pārrunāts jau 1937. gadā ar toreizējo Rīgas pašvaldības vadību, ideju atbalstījis arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Pēc Zaļkalna ieceres, piemineklim bija jābūt sešus metrus garam un četrus metrus augstam un tas kaļams gaišpelēkā Somijas granītā. Otrais pasaules karš izjauca šo ieceri, kas bija arī dārga.
Bet atgādināsim, ka nemaz ne tik sen Rīgā nopietni apsprieda sintētiska materiāla cūkas figūras novietošanu pie Rīgas Centrāltirgus. Tā, protams, būtu bijusi lielāka nekā oriģināls un izmaksātu 30 000 latu - 2008. gadā, kad par putuplasta cūku nolamātā dzīvnieka pieminekļa kaislības sita augstu vilni, tā bija liela naudas summa. Par tādu naudu, piemetot vēl 10 00 latu, varēja salabot Mīlgrāvja tilta deformētās šuves. Turklāt šī summa būtu nepieciešama tikai pagaidu variantam no putu polistirola, bet vēlāk, kad to kaltu jau granītā, izmaksas būtu gandrīz desmit reižu lielākas.
Kaut arī tika teikts, ka materiāls (nē, ne jau granīts!) ir izturīgs, rīdzinieki un gan jau arī citi Latvijas iedzīvotāji šausminājās par izmaksām un brīdi, kad šis projekts tika bīdīts. Latvijā bija sākusies ekonomiskā krīze, kad cūkas vai cita zvēra skulptūras izveidošana un uzstādīšana nebija vissvarīgākais darbs.
Par labu «putuplasta» cūkai mēģināja iestāties pats galvenākais Rīgas tirgus - cūka esot pārticības un laimes simbols, ne velti krājkasītes darina cūkas figūras formā, kā arī piemineklis cūkai piesaistītu tūristus. Tiešām, par cūciņām dēvētās krājkasītes bija un ir iecienītas. Kāpēc tā? Tiek pieļauts, ka tradīcija radusies viduslaiku Anglijā, kur podus, kuros glabāja arī naudu, bieži sauca par «pygg jar» (nosaukums radies no oranžas krāsas māliem). «Piggy» (cūciņa) un «pygg» (māli) skan līdzīgi, un pieņemsim, ka fonētikas dēļ laika gaitā naudas glabātava ieguva cūciņas apzīmējumu, bet par oranžajiem māla podiem cilvēki sāka piemirst. Tikpat droši varam pieņemt, ka pie krājkašu cūciņām vainojami Anglijas podnieki - viņi sāka izgatavot cūkas formas krājkasītes, nevis podus kā iepriekš. Droši vien pieprasījums noteica pasūtījumu - cūciņa patika bērniem, tāpēc apmierinātie vecāki to pirka, bet podnieki - darināja.
Protams, var novelt visu vainu uz ķīniešiem. Viņiem cūka ir godājams dzīvnieks, kas simbolizē draudzīgumu, labklājību, pašaizliedzību, arī naivumu un alkas pēc zināšanām. Pretēji kristiešiem, kuri cūku nolamājuši par tumsonības un rijības iemiesojumu. Vai maz jābrīnās, ja arī ķīnieši sāka uzglabāt naudu cūkas formas traukos?
Sapiktojušies par Rīgas Centrāltirgum domātās «putuplasta» cūkas izmaksām, mālpilieši pierādīja, ka pret laikapstākļiem izturīgu ruksi var izveidot daudz lētāk. Cūkas skulptūru 2008. gadā izveidoja par aptuveni 1000 latiem - saziedotiem līdzekļiem. Entuziasti no Mālpils solīja izgatavot savu zelta cūku par 500 latiem, bet vēlāk bija spiesti atzīt, ka pietrūcis pieredzes, tāpēc izmaksas dubultojušās. Tik un tā viņu cūķis izmaksāja nesalīdzināmi lētāk nekā plānotais Rīgas «putuplasta» ruksis, turklāt Mālpils zelta cūka atrodas zem klajas debess un joprojām ir sveika un vesela. Tā nokrāsota zelta krāsā, izveidota krājkasītes formā, ir 2,5 metrus augsta un tikpat plata, un četrus metrus gara. Ruksis tika nosaukts par Helgaru. Tā pamatu veido no koka uzbūvēts karkass, apšūts ar celtniecības sietu, appūsts ar celtniecības putām un noslīpēts, figūra aplīmēta ar stikla šķiedru. Ausis, aste un šņukurs veidoti no putuplasta. Bija arī koka monēta, bet to nozaga, un monēta nav atrasta. Reiz pats cūķis cietis nelabvēļu uzbrukumā - tam iedurts pēcpusē.
Ticiet vai ne, bet pirms gadiem desmit Latvijā izvērtās diskusija par oficiāli pasludināmiem lamuvārdiem. Juristi ierosināja definēt rupjus vārdus, bet valodas speciālisti atbildēja, ka tik strikti to nevar izdarīt. Kāds apvainosies, ja viņu nosauks par cūku, bet cits - ne. Tiesa, ja šo vārdu attiecina uz kādu konkrētu cilvēku, tad tas ir tā saucamais stilistiskais vai leksiskais vulgārisms. Bet vai lamuvārds? Uz to var atbildēt, izstāstot kādu vecu ziņu.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem tika spriests par to, ka toreizējā Poltavas apgabala pilsētā Komsomoļskā Ukrainā varētu uzstādīt pieminekli piedzērušai cūkai. «Šī cūka personificēs cilvēkus, kas mēdz piedzerties līdz cūciskam stāvoklim,» stāstīja iecerētās skulptūras autors Oļegs Rjabo. Viņš gribēja veidot uz vēdera guļošu cūku ar izplestām kājām un šņukuru silē un pieminekli uzstādīt pie vietējās kafejnīcas «Kārumiņš». Jā, arī latviešu valodā cūka ir apzīmējums dzērājam, netīrīgam, nekārtīgam, rijīgam cilvēkam. Minicūciņu īpašnieki gan to apstrīdēs, jo tās ir tīrīgas, tām nav nepatīkamas smakas. Pajautājiet Arnoldam Švarcenegeram un Džordžam Klūnijam!
Bet nav dzirdēts, ka par cūku dēvētu cilvēkēdāju, kaut gan tas atbilstu patiesībai. Nemaz nevajag skatīties šausmenes un krimiķus - cūkas patiesi mēdz apgrauzt dzīvu cilvēku.
Par trifeļu meklētājām cūkām jau dzirdēts gana bieži. Vai zinājāt, ka cūkas izmanto arī narkotiku meklēšanā? Un to, ka cūka bija viens no pirmajiem dzīvniekiem, kuru pieradināja cilvēks? Un to, ka cūkai patīk klausīties mūziku un tā ir viena no gudrākajiem dzīvniekiem pasaulē? Starp citu, kāda ar mākslinieces talantu apveltīta cūka savulaik kļuva par slavenību ASV. Viņa gleznoja abstraktā impresionisma stilā, turot otu mutē. Rukša saimniece gleznas tirgoja internetā, un jādomā, ka iegūtie dolāri tika izlietoti četrkājainās mākslinieces uzturēšanai.
Kamēr Rīgas Centrāltirgus jau ir aizmirsis par cūkas skulptūru savā durvju priekšā, 2008. gada 17. janvārī par godu Tartu tirgus 70. gadskārtai pie tā ieejas tika atklāta bronzas cūkas skulptūra. Gan jau tas bija iemesls, kāpēc arī rīdzinieki sarosījās, bet mūsējie tā arī palika - ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē...
Taru siv’ns stāv uz granīta pamatnes novietota dzelzs kubula, kurā iegravētie burti un cipari informē par to, ka skulptūras atklāšanas diena - 17. janvāris - tautas kalendārā atzīmēta kā Teņa diena, kad senie igauņi īpašā godā cēla tieši cūku. Tādējādi igauņi atgādina, ka cūka viņiem ir bijis iecienītākais ēdiens un bagātības pazīme. Ak jā, uz cūkas figūras attēlota kautķermeņa sadalīšanas shēma.
