Ak, atvainojiet, putnu mīļi, par to, ka dūdieviņš iekļuvis rubrikā «Lietas stāsts»! Protams, ka tā nav lieta, jo tas ir viņš – tārtiņš!
Vizmas Belševicas, Imanta Kalniņa un Noras Bumbieres kopīgi radīto dziesmu «Dūdieviņš» neviens cits izpildītāju kolektīvs nav pārspējis. Uzdrošinos apgalvot, ka arī nepārspēs. Nē, taisnības labad jāteic, ka to tomēr spējusi Ilona Bāliņa. Viņas dziedātais «Dūdieviņš» arī skan fascinējoši. Nepilnas trīs minūtes, bet jūties kā ievijusies buramvārdos: «Dūdieviņ, ūdeņu dūdiniek, sadūdo lietu! Gulgainā sudraba dūmakā plūdini dūmaļo rietu!»
Interesanti, kāpēc Vizma Belševica ievērojusi tieši šo necilo putniņu? Kāpēc tieši tam veltījusi īpašu dzejoli, tik apbrīnojami izmantojusi latviešu valodas vārdus un skaņas?
Starp citu, 2015. gadā dzeltenais tārtiņš bija gada putns Latvijā un šajā godā nonāca pirmo reizi kā pirmais purvu putns, kas kļuvis par Latvijas gada putnu kopš 1996. gada, kad tāds tiek izvēlēts. Tulkojot no latīņu valodas, putniņa nosaukums ir apsauļojies lietusnesējs. Par saules ietekmi varētu liecināt minimālie dzeltenie akcenti, bet uz lietu attiecināms tautas vērojums, ka tārtiņš sasauc lietu. Taisnību sakot, par bezdelīgu saistību ar lietu ticējumi ir biežāk sastopami, bet saprotams arī, ka vārds «bezdelīga» nav ne tik labskanīgs, ne noslēpumains kā - ieklausieties - tāāārtiņššš.
Dzeltenais tārtiņš Kurzemē esot saukts par leišu vistiņu, jo tīrumos to var novērot pavasarī, kad putni ceļo no dienvidiem. Bet salīdzinājums ar vistu gan pārspīlēts, jo pieaudzis dzeltenais tārtiņš sver vidēji tikai aptuveni 200 gramu - vistas karikatūra vien sanāk. Laikam jau latvieši pavilkuši uz zoba savus kaimiņus lietuviešus, šādi nodēvējot nieka putniņu.
Ja skatāties fotogrāfijas un lauzāt galvu par to, kur gan lūkojami dzeltenie akcenti, tad jāpaskaidro, ka tie parādās pieaugušiem putniem riesta tērpā. Rudenī dzeltenie raibumi ir neuzkrītoši, kakls − zaļgandzeltens ar pelēkiem vai pat melniem raibumiem. Jaunajiem putniem ķermeņa virspuse ir brūngana ar zaļgandzelteniem raibumiem.
Tārtiņi ir, teiksim tā, par 70 procentiem monogāmi - veido ilgstošus pārus, kas, iespējams, uzturas kopā arī ārpus ligzdošanas sezonas. Septiņdesmit procenti ir mans pieņēmums, kā nekā nav teikts, ka pāris ir uz mūžu - līdz nāve viņus šķirs. Tomēr piekritīsiet, ka, salīdzinot ar cilvēku sabiedrību, ilgstošs pāris nu jau ir netipisks. Tārtiņi ir kārtīgi vecāki - mazuļus vadā abu dzimumu putni 28-31 dienu. Un kāpēc gan lai viņi tādi nebūtu, jo tārtiņu jaunā paaudze ir tā dēvētie ligzdbēgļi un ļoti ātri kļūst patstāvīgi un barojas paši.
Ielūkosimies Nacionālajā enciklopēdijā. Latvijā savvaļā reģistrētas 77 tārtiņveidīgo putnu sugas, no kurām 32 sugu ligzdošana Latvijā kopš 20. gadsimta sākuma ir pierādīta. No 32 Latvijā ligzdojošajām tārtiņveidīgo putnu sugām 15 sugām novērota ilgtermiņa vai īstermiņa populācijas samazināšanās. Divas no šīm sugām - parastais šņibītis un terekija - kā ligzdotājas ir izzudušas. Divas no Latvijā reģistrētajām tārtiņveidīgo putnu sugām - garknābja šņibītis un trīspirkstu kaija - ir pasaulē apdraudētas. Vēl 10 sugas atzītas par gandrīz apdraudētām: jūrasžagata, ķīvīte, kuitala, sarkanā puskuitala, melnā puskuitala, lielais šņibītis, līkšņibītis, ķikuts, melnspārnu bezdelīgtārtiņš un lielais alks. No Latvijā reģistrētajām tārtiņveidīgo putnu sugām 22 ir Eiropas Savienībā īpaši aizsargājamas, bet 19 sugas iekļautas Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.