VAKARA ZIŅAS. Tā joko teātrī

 
©Pixabay

1989. gadā klajā nāca teātra anekdošu krājuma «Aiz kulisēm» pirmā burtnīca. Anekdošu un jautru pastāstiņu pietika vēl daudzām burtnīciņām, kas nu jau kļuvušas par bibliogrāfisku retumu. Ar atbildīgās redaktores Anitas Mellupes laipnu atļauju publicējam dažas teātra anekdotes un atmiņas, ko stāstījuši aktieri, viņu laikabiedri un citas teātrim tuvu stāvošas personas.

«Pēra Ginta» mēģinājuma laikā sākas ugunsgrēks. Uz skatuves uzskrien kāds no ugunsdzēsējiem un sauc: «Teātris deg!» Smiļģis vienā mierā, nepārtraucot mēģinājumu, atteic: «Lai nodeg tas, kam jānodeg!» Un pats stāv kā Nērons, kad visi dzēš. Un nenodega jau arī nekas.

Eduards Pāvuls

***

Ausma Kantāne un Olga Dreģe vēl vecajā Dailītē bieži mīlēja viena otru pavilkt uz zoba (kā nekā konkurentes).

1971. gada izrādē «Indulis un Ārija» Olga spēlē Āriju, Ausma - Svaistu, leišu meitu. Sagūstīto Āriju atnākuši izpirkt vāci. Valters (Ēvalds Valters) sola divus tūkstošus.

«Tik divus tūkstošus es esmu vērta!»

«Ko, Valter, teic!» svētā sašutumā sauc Olga.

No leišu gūstekņu pulciņa, kas skatuves dibenplānā, atskan skeptiska Kantānes balss: «Tā jau ir...»

Visiem gūstekņiem un Tušes svētnīcas priesterienēm kājas krustām. Bruņinieki priekšplānā kož lūpas.

Maija Deķe

***

1951. gadā Dailes teātrī iestudē osetīnu lugu «Līgavaiņi». Es spēlēju Ņinu, Pāvuls - Kazi. Fināla aina beidzas ar temperamentīgu deju un dziesmu. Dejā kājas jāšvīkā pa grīdu, kas nav tīrīta sazin kad. Saceļas putekļu mākonis. Komponists un diriģents, kurš sēd «kastē» - suflieru būdā, brīdina: ja teātris atteiksies nopirkt putekļu sūcēju un nenotīrīs grīdu, viņš tādā putekļu mākonī nediriģēs. Bet tajos laikos šī mašīna bija retums. Pēc fināla dejas nāk dziesma. Kādā izrādē aptveru, ka no visiem mīlētājiem dziedu es viena pati, pārējie kratās smieklos. Pāvuls, aizlicis roku priekšā mutei, sprauslo un čukst: «Paskaties uz Induli!»

Ieraugu Induli Kalniņu ar gāzmasku galvā. Indulis diriģē, gāzmaskas snuķis lēkā līdzi.

Venta Vecumniece

***

Kad veidojām pirmo īsmetrāžas filmu «Bīstamais ceļš», kas bija pēc Maskavas Veselības aizsardzības ministrijas pasūtījuma, nosacīti galveno lomu atveidoja Ģirts Jakovļevs. Tā bija viņa pirmā kinoloma. Filma bija veltīta sifilisa profilaksei.

Epizode: Ģirts brauc vilcienā, un viņam pretī sēž jauna, skaista sieviete (Rita Meirāne). Ģirtam rādās vīzija, it kā viņš būtu saslimis. Ar Maskavas profesora Rozentrīta konsultāciju palīdzību attēlojām visas slimības stadijas. Trešajā stadijā uz muguras parādās pretīgi izsitumi utt. Skats briesmīgs!

Filmu ilgi nerādīja. Tā esot ķecerība. Bet tad Rīgā no ostas rajona sāka izplatīties šī slimība. Latvijas TV filmu vienu reizi parādīja.

Ģirts saņem no kādas skatītājas vēstuli:

«Es Jūs tā mīlēju, tā mīlēju! Jūsmoju, tā jūsmoju! Nezināju, ka arī Jūs esat slims. Es Jums pat virsū nebūtu skatījusies!»

Oļģerts Dunkers

***

Kinoteātrī «Rīga», kur notiek svinīgs pasākums, aktieri pāris stundu nīkst un gaida savu kārtu. Kā tādās reizēs mēdz notikt, sākas sašutuma pilnas sarunas par dažādām sadzīves nebūšanām. Uldis Dumpis lielās, ka laimējies dabūt tualetes papīru. Pārnesis mājās, bet konstatējis, kas tas neatbilst parastajam standarta izmēram un nav ievietojams turētājā.

Uldis: «Es apskatu un ieraugu, ka tas ir poļu ražojums. Ārprāts! Vai tad Polijā vairāk koku nekā Krievzemē, ka viņiem jāsūta mums tualetes papīrs?»

Kārlis Sebris: «Ko ta’ tu gribi? Jāsūta jau viņiem vien ir, jo d... pār robežu pārstiept, lai viņi mums tur atslauka, mēs taču nevaram...»

Zigrīda Stungure

***

Tagad populārais jaunais dzejnieks Jānis Peters savā laikā Liepājas teātrī darbojās par skatuves strādnieku, vēlāk par izrāžu vadītāju.

Tovakar Miķelis Fišers viesojās mūsu pilsētā un dziedāja «Toskā» Kavaradosi partiju.

Kavaradosi nāves skatā Jānim Peteram aiz kulisēm jāšauj. Viss sagatavots. Divstobrene pielādēta ar prapjiem. Īstjā brīdī Jānis spiež vienu gaili - nesprāgst, spiež otru - nesprāgst. Izrādes vadītājs nomet bisi, žigli samekelē koku un bliež pa grīdu.

Kāds pieskrien pie Jāņa Petera.

«Vai tu traks esi palicis! Kavaradosi jau sen guļ beigts!»

Ēriks Hānbergs laikrakstā «Komunists» 1968. gada novembrī

***

Tas bija sen - Ausmas Kantānes karjeras sākumā. Lidmašīnā aktrisei ar blakus sēdošo vīrieti izraisās saruna par teātri. Kantāne kautrīgi piebilst: «Es jau arī strādāju Dailes teātrī, bet jūs jau droši vien mani nepazīstat,» - «Nu, jā,» saka vīrietis, «tās biļetes man vienmēr gadās zāles beigās.»

Inta Kalniņa

***

Svētku noskaņā un pacilātībā noris «Sombrēro» 200. izrāde Jaunatnes teātrī. Skatītāju vidū arī Singajevskas dēlēns Gundars - 1.-2. klases skolēns. Vienā brīdī atskan Gundara komentārs: «Mammīte pateica nepareizi!»

Apkārtējo labvēlīgi smaidi.

Inta Kalniņa

***

1970. gads. Tiek atzīmēta V. I. Ļeņina 100. dzimšanas diena. Intervija ar Dailes teātra galveno režisoru P. P. [Pēteri Pētersonu] «Rīgas Balsī». «Jūsu teātra velte lielajā jubilejā?» Atbilde: «Luga «Idiots».»

Inta Kalniņa

***

1992. gada 20. janvārī Dailes teātrī pie dežuranta, sev adresētu vētuli meklējot, pamanu konvertu ar Gribačas kundzes vārdu. Ziņoju Veriņai. Pēc pāris stundām Veriņa ziņo man:

- Teātra garderobē pie sarga kadru daļas vadītāja man bija nolikusi zīdpapīrā ietītu medāli «Veķeran truda», piešķirtu 1983. gada 25. novembrī...

Anita Mellupe

***

Mārtiņš Vērdiņš, labodams jumtu, paslīd un noveļas zemē. Uztraukumā viņa sieva Mirdza Martinsone «03» vietā uzgriezusi «02». Viņa pamatīgi izstāsta, kā vīrs nokritis, kā pašlaik jūtas.

- Vai viņš pats nokrita? Vai viņu kāds pagrūda? - aktrisei par lielu neizpratni taujā cilvēks vada otrā galā.

- Nē, taču! - aktrise vēlreiz sīki izstāsta notikušo.

Neredzamais sarunas biedrs pacietīgi klausās, tad pieklājīgi piebilst:

- Varbūt jums tomēr vajadzētu zvanīt ārstam...

Leons Krivāns

***

Gunārs Cilinskis atteicās no Ulda lomas «Pūt, vējiņi!» iestudējumā.

Lilija Ērika Valtai Līnei: - Kāpēc viņš to izdarīja?

Velta Līne: - Viņš saprot, ka ir jau par vecu šai lomai.

Lilija Ērika: - Es to nesaprotu. Ja es gribu redzēt jaunus cilvēkus, es eju uz parku - tur viņi slaistās uz soliem, bet, ja es gribu redzēt Uldi mākslā, tad es gribu redzēt Cilinski.

Kārlis Pamše

***

Starp daudzām skolniecēm piedalījos kinoprovēs Ābelītes lomai filmā «Rainis». Filmēšana notika Ziemeļblāzmā.

Teksts: «Rainis!? Tātad jūs esat Rainis?» Noskan režisora komanda: «Motors.» Strādā kamera. Es skatos Rainī - Grantiņā. Un saprotu, ka šie vārdi izšķirs manu likteni. Pasaku: «Rainis?» - un no bailēm sāku žagoties. Bet filmēšana rit tālāk... saku nākošo frāzi, saprotu, ka esmu izgāzusies. Un asaras sāk līt pār vaigiem...

Šos vārdus teica daudzas meitenes, bet žagojos un raudāju tikai es... Un lomu iedeva man. Lūk, cik viegli kļūt par kinoaktrisi.

Baiba Indriksone