Uz 14. Saeimu kandidē trīs Valsts drošības komitejas (VDK) kartotēkā minētie ārštata aģenti – aktieris Bērziņš («Latvija pirmajā vietā»), gastroenterologs Anatolijs Danilāns («Attīstībai/Par!») un SIA «Synerica» nodaļas vadītājs Uldis Godainis («Apvienība Latvijai»), liecina Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) publicētā informācija. Tiesa, attiecībā uz šiem trim kungiem tiek lietots mazaizskarošs un korekts vārds «iespējamie».
Bērziņš un Danilāns paši ziņās par sevi kā kandidātiem ir norādījuši, ka viņiem ir bijusi sadarbība ar Latvijas PSR drošības dienestu. Savukārt Godainis uzstājis, ka viņam šādas sadarbības neesot bijis, informē ziņu aģentūra LETA.
Kandidātu mājaslapā pie minētajām trim personām norādīts, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centram ir ziņas, kas liecina, ka šie kandidāti varētu būt bijuši Latvijas PSR VDK aģenti. Toties vēl četriem kandidātiem, atbilstoši sniegtajai informācijai, ir tiesas spriedumi, ka viņu sadarbība ar VDK nav konstatēta, tāpēc viņu vārdus neatklāj. Būsim precīzi: tas, ka sadarbība nav konstatēta, nenozīmē, ka sadarbība nav bijusi.
Izrādās, runas par lustrāciju, publisku nožēlu un ierobežojumiem ir bijušas no sērijas «liela brēka, toties maza vilna». Jo nevienam no septiņiem deputāta amata kandidātiem, kuru vārdi atrodami VDK kartotēkās, nebūs liegts startēt Saeimas vēlēšanās, tāpēc ka viņi nav bijuši VDK štata darbinieki. Protams, viss ir likuma robežās. Saeimas vēlēšanu likums nosaka, ka Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras ir ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki, vai personas, kuras ir bijušas PSRS, Latvijas PSR valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieki.
Vienlaikus likumā nav liegts kandidēt personām, kas varētu būt sadarbojušās ar PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestiem, izlūkdienestiem vai pretizlūkošanas dienestiem kā šo dienestu ārštata darbinieki, aģenti, rezidenti vai konspiratīvā dzīvokļa turētāji, ja viņi nav bijuši šo dienestu štata darbinieki.
Pirms pāris mēnešiem LTV raidījumā «Panorāma» Danilāns sacīja, ka sadarbojies ar «čeku». To viņš darījis, lai glābtu savu tēvu, kurš vācu policijā strādājis par rakstvedi. Čekistiem Danilāns stāstījis, ka neviens negribot braukt prom no jaukās Padomju Savienības, neko vairāk. Tiesa, viņa aģenta kartīte ieviesta 1968. gadā, un ieraksts tajā vēsta, ka vēl 1989. gadā viņa bijuši sakari ar VDK. «Panorāmai» Danilāns teica: «Lai pie velna viņi [VDK darbinieki] iet, un es darīšu visu iespējamo, lai Latvijā nekas tāds vairs nebūtu, ko mēs esam pārdzīvojuši.»
Aktieris Andris Bērziņš savu sadarbību ar VDK saista ar pagājušā gadsimta 80. gadu sākumu, kad pats pieteicies kļūt par aģentu, lai kopā ar kolēģiem varētu izbraukt uz ārzemēm. Ārzemēs neesot nokļuvuši, kaut gan 5. daļas 1. nodaļas, kuras aģents viņš bijis, uzdevums bija ideoloģiskā pretizlūkošana ārzemēs; galvenie objekti - latviešu emigrantu centri, Minhenes radiostacija u.c.
