Antra Gabre / Autori

2018. gadā pētījumu aģentūra SKDS aptaujāja Latvijas iedzīvotājus, cik lielā mērā viņi tic horoskopiem un dievam, bet vēl divus gadus agrāk tika uzdots jautājums, vai cilvēki tic pēcnāves dzīvei. Tolaik tika secināts, ka Latvijas iedzīvotāju ticība pēcnāves dzīvei ir augstākā Baltijas valstīs. Toties 2021.gadā Čehijā veiktās aptaujas rezultāti apliecināja, ka čehi vairāk tic citplanētiešiem nekā dievam.

Neuzzināsim vairs, kurš bija pirmais sniegavīra autors. Rakstos atrodams, ka 1493. gadā itāļu arhitekts un tēlnieks Mikelandželo pirmo reizi izveidojis sniega figūru. Kāpēc neticēt – viņš bija pazīstams vīrs, un viņa sasniegumi ir ievērības cienīgi. Tomēr ir atrodami arī citi fakti vai vismaz norādes uz tiem.

Kad gribas sacīt, ka Rīgā pārvietojamies pa cilvēku kauliem, diez vai iedomājamies, cik reāli tas ir un cik seni vai pamesti ir šo cilvēku apbedījumi. Viena no vācu koncentrācijas nometnēm bija Mežaparkā, un to apliecina piemiņas zīme, kuru, iespējams, pat daudzi rīdzinieki nebūs ievērojuši. Tomēr vienlaikus tā atgādina, cik selektīva var būt atmiņa un cilvēku attieksme pret to.

Lieta kā lieta – uzvelc un skrien vai nu ārā, salā, vai mazgāt traukus, vai darboties dārzā, celtniecībā, vai operēt, piemēram. Cimdi ne vienmēr bijuši utilitārs priekšmets. Ieskatam – 10 fakti.

Viņš ir vēl no­slē­pu­mai­nāks ne­kā vis­kap­rī­zā­kā dī­va, ku­ra slēpj sa­vu ve­cu­mu tik meis­ta­rī­gi, ka pa­ti jau aiz­mir­su­si, ku­rā gad­sim­tā ir dzi­mu­si. Šā por­tre­tē­ju­ma va­ro­ņa – Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša – dzim­ša­nas da­tos trūkst dro­ši ap­stip­ri­nā­tas, pre­cī­zas in­for­mā­ci­jas, tā­pēc vi­ņa por­trets jā­li­pi­na ko­pā kā puz­le. Un ta­jā ne­trūkst bal­to plan­ku­mu.

Pirms 12. Saeimas vēlēšanām politisko ūdeni uzkūla vārdamāsas Janīnas Kursītes, no kurām viena sāka izmantot dubultuzvārdu Kursīte-Pakule. Taču vēlētāji sākumā varēja nezināt, ka viena Janīna Kursīte ir folkloriste un valodniece un startē no vienas partijas, bet otra Janīna Kursīte, uzņēmēja, agronome, psiholoģe, – no citas partijas.

Pirms vairāk nekā 10 gadiem ASV tika izdota grāmata «Sleeping with the Enemy: Coco Chanel's Secret War» (Gultā ar ienaidnieku: Koko Šaneles slepenais karš) – par to, ka leģendārā dāma bijusi nacistu spiedze un kolaboracioniste.

Pateiktu vārdu ar cirvi neizcirtīsi, tāpēc norāde par Dobeli kā «kaut kādu čuhņu» sāka savu asprātīgo uzvaras gājienu, atklājot dobelnieku patriotismu un humora izjūtu. Nebūsim arī paši liekuļi un neizliksimies, ka šo vārdu neesam lietojuši, lai apzīmētu kādu nomali. Tomēr, ja dzimto vietu vai dzīvesvietu kāds cits dēvē tik nicīgā vārdā, lokālpatriotisms un pašcieņa gūst virsroku. Papētīsim nu, kas tā čuhņa ir un kā šis vārds cēlies.

  Ja gribētu ticēt tauriņa efektam (koncepcija, kas paredz, ka maziem cēloņiem var būt liela ietekme – tauriņa spārnu vēziens vienā pasaules malā var izraisīt tornado otrā pasaules malā), tad šajā laikā prātā nāk Berta Pīpiņa. Kāpēc?

Jēkabpils novada Goda pilsoņa titulu šogad 18. novembrī saņēma Gundars Kalve. Tas pats, kuram prokuratūra cēla apsūdzību pēc diviem Krimināllikuma pantiem, proti, koku bojāšanu parkā un par kapa apgānīšanu, nolaupot (!) uz tā novietoto Otrā pasaules kara lielgabalu Jēkabpilī. Tas pats zemnieks, uzņēmējs un karavīrs, kurš brīvprātīgi karojis Ukrainā.

Aptuveni trešā daļa Latvijas iedzīvotāju pētījumu un konsultāciju kompānijas «Kantar TNS» veiktajā aptaujā norādījuši, ka viņiem nav sava latviešu tautastērpa, bet viņi tādu sev vēlētos. Savukārt vairāk nekā puse jeb 60 procenti iedzīvotāju ir norādījuši, ka viņiem nav sava latviešu tautastērpa un viņi tādu sev arī nevēlas. Tautastērps ir vien sešiem procentiem Latvijas iedzīvotāju. Bet kas ir tautastērps?

Pagājusī Simjūda diena, ko svešmēlē dēvē par Halovīnu, atgādināja par pigoriem, kas saistīti ar zīlēšanu un garu saukšanu. Oi, jau mūsu senčiem bijuši visdažādākie ticējumi pūrā un zināmi visādi zīlēšanas paņēmieni, tāpēc interese par to ir bijusi un laikam arī būs. Cita lieta, kā pret to izturamies.

Lielbritānijas olimpiskais čempions Toms Deilijs ir sajūsminājis gan savus sportu mīlošos fanus, gan tos, kuri viņa nesportisko hobiju ieraudzīja pirmoreiz. Skatoties sieviešu sinhronās daiļlēkšanas finālu Tokijas olimpiskajās spēlēs, sportists... adīja. Viņš atzinies, ka tādā veidā mazina spriedzi pirms sacensībām.

Kristīnes Ilziņas stāstu krājums «Es neliecināšu pret jums» daudziem lasītājiem ļaus vai liks justies kā astoņdesmitajos. Kādam tas būs bijis saldās jaunības laiks, citam – dziļa bērnība, vēl kādam – brieduma gadi, bet atmiņas taču saglabājušās.

Sāksim ar to, ka Valmieras novada pašvaldība sākusi arheoloģisko izpēti dabas liegumā un svētvietā «Zilaiskalns». 1998. gadā Zilamkalnam piešķirts valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa statuss «Zilais kalns ar Upurakmeni – kulta vieta un viduslaiku kapsēta», savukārt 2006. gadā ar Kocēnu pagasta domes lēmumu kalnam tika piešķirts vietējās svētvietas statuss. Pašlaik, veicot arheoloģisko priekšizpēti plānotajai jauna skatu torņa būvniecībai Zilākalnā, SIA «Arheoloģiskā izpēte» arheologi atraduši sešus cilvēku apbedījumus, kas saistāmi ar 16.–17. gadsimta kapsētu. Cilvēku kauli uzieti arī iepriekš. Zilākalnā līdz 18. gadsimtam ir apbedīti mirušie. Tie guldīti ar kājām uz austrumiem, kas liecina par tā laika apbedīšanas tradīcijām.  

Kad Rīgas domes deputāts Juris Radzevičs feisbukā dalījās ar Rīgas domes iecerēm, kas paredz arī izveidot klusuma kabīnes, atmiņa izmeta ainas no amerikāņu situāciju komēdijseriāla «Ķeriet Smārtu!». Aģents 86 jeb Maksvels Smārts slepenas sarunas risināja, slēpjoties zem dažādu izmēru stikla kupoliem. Uzjautrinoši. Toties uzjautrinoša nešķiet Rīgas pašvaldības iecere par divu vienvietīgu un četrvietīgu klusuma kabīņu ierīkošanu maksāt 26 130 eiro. Turklāt rātsnamā, kur strādā Rīgas domnieki, ir kabineti, nevis viens plašs atvērtais plānojums. Un slepenas sarunas diez vai notiek klusuma kabīnēs. Un diez vai rīdzinieku samaksātos nodokļus vajadzētu izķērnāt šādām vajadzībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka... Bet turpiniet nu lasīt!

Vasarā pirms diviem gadiem »Vakara Ziņas« sarunājās ar aktrisi Veltu Skursteni – viņas 90. dzimšanas dienas priekšvakarā. «Klājas labi,» sacīja aktrise un neslēpa: «Vispār dzīve ir jauka. Labs ir viss, kas notiek ar labiem ļaužiem labs. Ja ir kāds, kas ir uz ielas pazīst un saka: «Vai, labdien, Skurstenīt!», tad ir patīkami, ka vēl atpazīst. Tas mani pārsteidz. Aktrise jau es esmu, bet savu mūžu esmu nokalpojusi.» Tomēr fotogrāfijas liecina, ka aktrise pa dzīvi soļoja ar smaidu. Viņa sevi raksturoja: «Es esmu prieka ģīmis.»

Tas bija liels kolektīvs, daudz darbinieku, vairākas struktūras, kam katrai savs priekšnieks vai priekšniece. Galvenokārt – priekšniece. Visi darbinieki cits citu lāgā nepazina, varbūt sejā – jā, bet lielākoties saziņa un sadarbība sanāca ar savas struktūrvienības kolēģiem. Vienā no tām ieviesās intrigants. Jā, vīrietis, lai gan mūslaikos stereotipi par čūsku vecenēm sievietēm ir pagātnes palieka. Bet pirms gadiem divdesmit uz vīrieti tiešām nelūkojās kā uz gaisa jaucēju. Bet Viņš tāds bija. Un droši vien ir joprojām. Kā saka, vilks kažoku met, bet tikumu – ne.

Vasaras laiks Latvijā šogad beidzās 30. oktobrī pulksten 4, un pulksteņa rādītāji bija jāpagriež vienu stundu atpakaļ.

Brāļu kapos Rīgā atrodas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas vieta. Piemiņas istabas sienā iekalts arī Itālijas fašistiskā diktatora Benito Musolīni vārds un uzvārds. Jo viņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, viens no 322 ārzemniekiem, kuri to saņēmuši. No dziesmas vārdus izmest ir vieglāk nekā vēsturiskus faktus padarīt nebijušus: pēdējie šo ordeni saņēma Polijas maršals Juzefs Pilsudskis un Itālijas premjerministrs un kara ministrs Benito Musolīni, un uzreiz pēc tam, 1928. gada rudenī, Latvijā tika nolemts pārtraukt Lāčplēša Kara ordeņa piešķiršanu.

  Cilvēkēdājam Dmitrijam prokurors prasīja nāvessodu. Tolaik, deviņdesmito gadu vidū, to izpildīja nošaujot. Un tad augstākais soda mērs Latvijā vēl nebija atcelts. Tiesa lēma, ka pietiks ar desmit gadu ilgu cietumsodu. Šis bija salīdzinoši nesens notikums, un kanibāls sodu jau izcietis...

Prātīgi tūristi izvēlas ceļojumam vislabvēlīgāko laiku. Ja runājam par Islandi, tad tā diez vai būtu ziema, ja vien neesat nolēmuši baudīt tieši šā gadalaika piedāvātās iespējas, nepatīkamākās no kurām varētu būt sniegs un vējš, ko nosaka Islandes ģeogrāfiskā atrašanās vieta (Atlantijas okeāna vidū, netālu no polārā loka, Golfa straumes iedarbība) un klimats (mainīgs – no asa vēja, spēja lietus un sniega līdz saulainām un mierīgām stundām, un tas viss diennakts laikā). Taču arī nesezonā apmeklēt Islandi nebūt nav pārsteidzīgs lēmums. Kaut vai tālab, lai pārliecinātos, vai ir taisnība, ka islandiešu valodā sniegu un ar to saistītas parādības apzīmē ar 100, bet vēju – ar 150 vārdiem.