VAKARA ZIŅAS. Kad dzimis un kā dzīvo Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis?

Viņš ir vēl no­slē­pu­mai­nāks ne­kā vis­kap­rī­zā­kā dī­va, ku­ra slēpj sa­vu ve­cu­mu tik meis­ta­rī­gi, ka pa­ti jau aiz­mir­su­si, ku­rā gad­sim­tā ir dzi­mu­si. Šā por­tre­tē­ju­ma va­ro­ņa – Zie­mas­svēt­ku ve­cī­ša – dzim­ša­nas da­tos trūkst dro­ši ap­stip­ri­nā­tas, pre­cī­zas in­for­mā­ci­jas, tā­pēc vi­ņa por­trets jā­li­pi­na ko­pā kā puz­le. Un ta­jā ne­trūkst bal­to plan­ku­mu.

Viņš no­teik­ti ir gaiš­re­ģis, vi­ņam pie­mīt spē­cī­ga in­tu­īci­ja, jo Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis spēj ie­ras­ties īs­ta­jā lai­kā un īs­ta­jā vie­tā. Pat ja ne­at­nes kā­ro­tās dā­va­nas, Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis to­mēr tiek uz­tverts po­zi­tī­vi, jo ga­da lai­kā - līdz nā­ka­ma­jai tik­ša­nās rei­zei - vi­ņam pie­dod un aiz­mirst vi­sus pār­pra­tu­mus. Viņš vi­siem pa­tīk, ar vi­siem spēj sa­pras­ties - glu­ži kā daži mū­su valsts pre­zi­denti. Ja jau Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tim vi­sas dur­vis tiek at­vēr­tas, kad viņš klau­vē, tā­tad viņš ir go­dīgs un uz­ti­cams vīrs. Va­ram kaut tū­līt sa­de­rēt uz smar­žī­gu pi­par­kū­kas sir­di - ja Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis klau­dzi­nās pie valsts pre­zi­den­ta nam­dur­vīm, pat bar­gie ap­sar­dzes pui­ši vi­ņu ie­lai­dīs bez vār­da ru­nas un ne­liks iz­gāzt dā­va­nu mai­sa sa­tu­ru pār­bau­dei.

Arī tad, ja Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis ne­lien vi­siem un vi­sur priekš­ā un ne­at­gā­di­na par se­vi kat­ru mī­ļu brī­di, viņš tiek pa­ma­nīts. Viņš ir sla­ve­nāks par jeb­ku­ru pa­sau­les zvaig­zni. Tā­tad - ha­ris­mā­tis­ka per­so­nī­ba, kam pie­mīt pras­me vest aiz se­vis lie­las ļau­žu ma­sas. Arī - au­to­ri­tā­te. Vi­si pa­sau­les va­re­nie ne­tie­lē­jo­ties skai­ta dze­jo­lī­šus, de­jo un iet ro­ta­ļās, kad Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis pa­sa­ka: «Ja ne­klau­sī­siet, dā­va­nu ne­būs.» Pro­tams, ka viņš ir ko­mu­ni­kabls, sa­bied­rī­bas dvē­se­le un labs psiho­logs, jo prot ie­dro­ši­nāt un at­rai­sīt pat vis­kaut­rī­gā­ko. Par ci­tiem do­mā vai­rāk ne­kā par se­vi, jo nez ku­ru ga­du des­mi­tu val­kā vie­nas un tās pa­šas drē­bes. Ne­liels ne­ti­kums ve­cī­tim pie­mīt gan. Ja nu viņš tē­rē ne­sa­mē­rī­gi daudz nau­das, tad bār­das kop­ša­nai - maz­gā­ša­nai, skruļ­ļo­ša­nai un smar­ži­nā­ša­nai. Tie­sa, skais­tu­lis viņš nav, to­ties mī­līgs. Kon­ser­va­tīvs, jo mo­dei pa­kaļ, kur nu vēl pa priekš­u, ne­skrien. To­ties vi­ņa sti­lam gan se­ko, jo Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis ir viens no pir­ma­jiem hip­ste­riem. Pa­ska­tie­ties, kā­da vi­ņam di­ža bār­da un kup­las ūsas! Zī­mē­ju­mos Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis ir at­gā­di­nā­jis gan ro­mie­šu die­vu Sa­tur­nu, gan vi­kin­gu die­vu Odi­nu, bet nu jau dau­dzas pa­au­dzes pie­ra­du­šas vi­ņu re­dzēt kā omu­lī­gu, apa­ļī­gu vī­ru ar kup­lu, bal­tu bār­du un ūsām, tēr­ptu sar­ka­nā mē­te­lī un ce­pu­rē ar bal­tu ma­lu.

Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis nav skops, jo dā­va­nas no­pērk par sa­vu nau­du, ja kā­dam ar iz­tik­ša­nu kna­pāk, bet tu­vos un mī­ļos cil­vē­kus ie­prie­ci­nāt gri­bas. Diem­žēl fi­nan­ses ir vi­ņa klup­ša­nas ak­mens. Vi­ņam no­teik­ti va­ja­dzē­tu al­got fi­nan­šu kon­sul­tan­tu vai la­bu grā­mat­ve­di. Eh, ar nau­du rī­ko­ties viņš pa­vi­sam ne­prot! Vai nu tās vi­ņam ir ļo­ti daudz, vai arī ka­tas­tro­fā­li pie­trūkst. Pirms dažiem gadiem pa­sau­li sa­tri­ci­nā­ja zi­ņa, ka Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis ir tik­pat kā ban­kro­tē­jis. Iz­rā­dās, ve­cī­tis, kurš sa­vā bi­ro­jā So­mi­jas zie­me­ļos, Lap­ze­mē, no­dar­bi­nāja 20 dar­bi­nie­ku, ne­bi­ja sa­mak­sā­jis no­dok­ļus. Apaļ­us 200 000 eiro.

Lai gan ame­ri­kā­ņi uz­ska­ta, ka San­ta Klauss dzī­vo ko­pā ar San­tu Klau­sas kun­dzi un sav­da­bī­ga pa­ska­ta el­fiem, Ziemassvētku ve­cī­tim nav pa­re­dzē­ta ģi­me­nes dzī­ve. Ti­kai un vie­nī­gi paš­aiz­lie­dzīgs darbs sa­bied­rī­bas la­bā, glu­ži kā pir­ma­jam Lat­vi­jas Mi­nis­tru pre­zi­den­tam Kār­lim Ul­ma­nim sa­vu­laik. Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tis uz vie­tas ne­sēž (tā­pat kā Lat­vi­jas Eiro­par­la­men­ta de­pu­tā­ti), vi­ņam pa­tīk pār­mai­ņas, ce­ļo­ša­na, tā­pēc kopš 270. ga­da, ko va­rē­tu uz­ska­tīt par vi­ņa dzim­ša­nas lai­ku (vi­si pā­rē­jie gad­skait­ļi ir ti­kai kār­tē­jā re­in­kar­nā­ci­ja), omu­lī­gais ve­čuks ir bie­ži mai­nī­jis dzī­ves­vie­tu - pa­dzī­vo­jis Maz­āzi­jā, Vā­ci­jā, An­gli­jā, So­mi­jā, Ame­ri­kā, Krie­vi­jā, Ho­lan­dē, Fran­ci­jā... Vi­ņu bie­dē sta­bi­li­tā­te. Ko tur slēpt, Zie­mas­svēt­ku ve­cī­tim pie­mīt no­slie­ce uz at­ka­rī­bām. Pī­pēt viņš ne­pī­pē un azart­spē­les ne­spē­lē, to­ties karst­vī­nu ie­mal­ko un arī sa­vu brie­di Rū­dol­fu uz­cie­nā ar vī­na mal­ku. Bet, kā zi­nāms, kurš ir bez grē­ka, lai met ak­me­ni pir­mais.

Ja vēlaties uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim Latvijā vai Santa Klausam Somijā, «Latvijas pasts» informē, ka Latvijas Ziemassvētku vecīša birojs atrodas Dienvidkurzemes novada Vērgales pagasta Ziemupē, savukārt Santa Klauss dzīvo Somijā. Lai vēstule sasniegtu adresātu, bērnu vecākiem jāpārliecinās, ka uz vēstules norādīta precīza saņēmēja un sūtītāja adrese, kā arī uzlīmēta atbilstošas nominālvērtības pastmarka.

Vēstules Ziemassvētku vecītim jāsūta uz Ziemupes pastu Rūķupē, Ziemupes pastā Vērgales pagastā, Dienvidkurzemes novadā, Latvijā, LV-3463. Vēstuli Ziemassvētku vecītim Latvijā iespējams nosūtīt, izmantojot pastmarku ar nominālvērtību 1,20 eiro.

Santa Klausa adrese ir Tahtikuja 1, 96930, Rovaniemi, Finland. Uz aploksnes jālīmē pastmarka ar nominālvērtību 1,82 eiro.