VAKARA ZIŅAS. Karstasinīgā politiķe. Berta Pīpiņa

  Ja gribētu ticēt tauriņa efektam (koncepcija, kas paredz, ka maziem cēloņiem var būt liela ietekme – tauriņa spārnu vēziens vienā pasaules malā var izraisīt tornado otrā pasaules malā), tad šajā laikā prātā nāk Berta Pīpiņa. Kāpēc?

Pieci iemesli

Pirmkārt, spēlējoties ar skaitļiem, tikko ievēlētās 14. Saeimas kontekstā atgādināsim, ka Berta Pīpiņa bija pirmā sieviete, kas par deputāti kļuva 4. Saeimā.

Otrkārt, viņa bija sieviešu tiesību aizstāve, un mūslaikos par to tiek skaļi atgādināts. Piesauksim kaut tikai Irānu, kur turpinās plaši protesti pret sieviešu tiesību ierobežošanu.

Treškārt, Berta Pīpiņa bijusi mājskolotāja Harkivā, pilsētā, kuru nesen apšaudīja Krievijas karaspēks.

Ceturtkārt, viņas piemiņa vēl nav iemūžināta, kā bija aicinājusi Rīgas domes deputātu frakcija «Jaunā Vienotība». Proti, vajagot kādu jaunizveidotu ielu nodēvēt Pīpiņas vārdā.

Piektkārt, viņa bija Latvijas patriote. «Pie jaunās Latvijas dzimšanas kūmās stāvot, sirdī dega vissvētākais zvērasts: lai zilais debess jumts mūžam liecas pār latvju zemi, lai būtu godīgs darbs un svētīta maize katram tautas loceklim,» atzinusies Berta Pīpiņa.

Īss CV

Berta Ziemele dzimusi 1883. gada 28. septembrī Codes pagasta Spāriņu krogā. Krodzinieka meita. Beigusi Misas pagastskolu, Beķera meiteņu proģimnāziju Bauskā. No 1901. gada mājskolotāja Harkivā.

Berlīnē studējusi valodas mācīšanas metodi cilvēkiem ar valodas apguves grūtībām.

Apprecējusies ar literatūrkritiķi un žurnālistu Ērmani Pīpiņu-Vizuli. Laulībā dzimuši trīs bērni - meitas Biruta un Nora un dēls Jānis, kurus pēc vīra nāves audzinājusi viena.

Bijusi sabiedriski un politiski aktīva žurnāliste, rakstniece un politiķe: Rīgas pilsētas domniece (1919-1931), deputāte Saeimā (1931-1934). Aktīva cīnītāja par sieviešu tiesībām, pārstāvējusi Latviju starptautiski, no 1922. gada Latvju sieviešu nacionālās līgas biedre. 1936. gadā Pīpiņu ievēlēja par Starptautiskās sieviešu savienības viceprezidenti. Viena no 20. gadsimta pirmās puses redzamākajām latviešu sabiedriski politiskajām darbiniecēm, kura pievērsusies arī sieviešu lomas un tiesību, seksualitātes, abortu, jaunatnes dzimumaudzināšanas jautājumiem. Laikabiedri Bertu Pīpiņu vērtējuši kā sieviešu iedvesmotāju un atbalstītāju «materiālā un morāliskā ziņā». Viņa bijusi laikraksta «Latviete» izdevēja un redkolēģijas locekle. Sarakstījusi romānu «Lejaskrodzinieka meita». Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Deportēta 1941. gadā.

Berta stāsta par sevi

1926. gada 1. decembrī žurnālā «Zeltene» publicēts viņas rakstītais dzīvesstāsts «Īss atskats manā dzīvē»: «No septiņiem bērniem augām tikai trīs - es pastarīte - bet tad ar stipri, kā trīs kuplie ozoli mūsu laukvidū. Šī veselība bij lielākais kapitāls, ar kuru izgājām dzīvē. (..)

Pēc iesvētīšanas jāsāk domāt par maizes pelnīšanu, vecāki nespēj tālāku skolu atbalstīt. Braucu uz Krieviju pie brāļa. Tur ceļi pašķīrās. Kādai bagātai ģimenei jāārstē slimīga meitene ārzemēs. Ar drosmi uzņēmos uz sevis viena pati, gandrīz vēl bērns būdama, šī bērna audzināšanu un mācīšanu. Un man to uzticēja. Trīs gadus mācos un praktizēju Berlinē, valodā atpakaļ palikušu bērnu apmācības metodi. Traucu pa dažādiem vakaru kursiem, lasu cauras naktis - bez miera, bez atpūtas. Gribās iegūt un ņemt visu sasniedzamo un iespējamo. Vasaras dod atpūtu. Ceļojam abas ar audžu meitu pa dažādiem jūrmalas kūrortiem un pa Šveici. Lieliskie ceļojuma iespaidi modina manī rakstnieces tieksmes. (..) Neticēdama sevīm, ar varu nomācu šīs savas tieksmes, konzekventi saplēsdama visu, kas trauksmes brīžos uzrakstījās. 1909. g. atgriezos dzimtenē un apprecēdamās, nonācu Rīgas latviešu demokrātiskās inteliģences sabiedrībā. Vīra, kā politiķa un žurnālista, darbs ierāva mani līdzi zināmā cīņas laukā. (..) Ar pirmo dienu aktivi darbojos gan politiskā partijā, gan plašākā sabiedrībā - par Latvijas patstāvību un labklājību. (..) Manam sabiedriskam darbam kā sarkans pavediens cauri stiepjas «sieviešu jautājums». To rosīgi šķetināt var tikai sieviešu organizācijās. Tām dažai labai esmu kūmās stāvējusi un skaitos par priekšnieci latvju sieviešu nacionālā līgā. Mans lozungs tur: sievietei ir atkal jāatgūst sabiedrības atziņā dievišķās Madonnas augstumi. Bet ja sieviete tagad izdzīta pelēkās darbdienas maizes peļņā ārpus savas ģimenes, tur viņu aizstāvēt un atbalstīt varēsim tikai pašas saviem kopīgiem spēkiem. Skaitos par ģimenes dzīves mūžīgo vērtību atzinēju un atbalstītāju. Esmu māte trim bērniem un nosodu vienbērnu vai bezbērnu zistēmu. Mēs mātes - nesam sevī mūžības misiju: turpināt cilvēces mūžus, kas klājas zem mums un pacelsies bezgalībā pār mums.»

Cilvēki, kuri viņu veidoja

Berta Pīpiņa no tēva esot mantojusi tekošo valodu un patiku kalpot cilvēkiem un dzīvei, no mātes - gribasspēku un izturību darbā. Laikabiedri viņu raksturo kā lielisku oratori, apķērīgu, apveltītu ar labām novērošanas spējām, tādu, kura Saeimā cienīgi nostājās blakus saviem partijas biedriem, pieredzējušiem politiķiem - juristiem.

Par savu 10 gadus vecāko vīru viņa sacījusi, ka Ērmanis bijis ļoti daudzpusīgs, apdāvināts un uzņēmīgs cilvēks: skolotājs, kritiķis, redaktors, banku darbinieks, rūpnieks. Viņu harmoniskā ģimenes dzīve ilga 16 gadu. Tieši vīrs esot Bertu izaudzinājis par dedzīgu patrioti un karstasinīgu politiķi. Tik karstasinīgu, lai Berta nebītos teikt: «Vīrieši apzinīgi vai neapzinīgi nojauš sievietē konkurenti dzīves ceļos un kā stiprāks radījums aizstājās viņai priekšā vai arī nogrūž sev no ceļa, tomēr ļoti daudzas sievietes un vīrieši ir pareizi novērtējuši sievietes svarīgo lomu sabiedriskā darbā un arī pareizi sapratuši manu darbu vispārības labā, kad kā vēlēta Rīgas pilsētas domniece un valdes locekle esmu ieņēmusi atbildīgus posteņus.» Kad 1922. gadā Bertu ievēlēja Rīgas pilsētas domē un pēc trim gadiem viņa bija «kā pirmā latvju sieviete, pilsētas valdes locekle», tad kolēģi vīrieši neesot gribējuši viņai paspiest roku. Viņai piemita veselīga pašapziņa, ko politiķe centās «iedēstīt» citām sievietēm: «Latvju sievietes līdz Latvijas tapšanai bij stipri aprobežotas sabiedriskā darbā, tādēļ viņas vēl tagad skaidri nenojauš savu īpatnējo stāvokli dzīvē, kurš pašreizējā laikmetā prasa kopēju aizstāvēšanos un kopīgi aizstāvētas vadones.»

Miršanas datums nezināms

1941. gada 14. jūnijā okupanti Bertu Pīpiņu izveda uz Sibīriju. Tur Berta Pīpiņa meža darbu barakās mirusi it kā 1942. vai 1943. gadā Tomskas apgabalā. Tiek norādīts arī precīzs datums - 14.11.1942. Taču trūkst precīzu ziņu gan par viņas nometinājuma vietu, gan miršanas datumu.