Pagājusī Simjūda diena, ko svešmēlē dēvē par Halovīnu, atgādināja par pigoriem, kas saistīti ar zīlēšanu un garu saukšanu. Oi, jau mūsu senčiem bijuši visdažādākie ticējumi pūrā un zināmi visādi zīlēšanas paņēmieni, tāpēc interese par to ir bijusi un laikam arī būs. Cita lieta, kā pret to izturamies.
Tas notika pirms vairākiem desmitiem gadu, kad Dina bija aizbraukusi ciemos pie četrus gadus vecākās māsīcas. Ja tev ir astoņi gadi, tad tas, kuram ir divpadsmit, šķiet neaizsniedzami vecs un gudrs. Toties divpadsmitgadnieks tik jaunu personu uzskata par apgrūtinājumu. Tomēr kā nebūt māsīcas visu dienu viena otru pacieta.
Bija arī kopīgs izbraukums uz dzimtas kapiem, kur pieaugušie lika doties uz kapiņu ūdens pumpi pēc ūdens, iznest un izmest lapas kapiņu grāvī un vēl atrada šādus tādus paveicamus darbiņus. Pēc tam sekoja jaukākā dienas daļa - saldējums ar rozīnēm mīkstā vafeļu glāzītē. Tad uz veikalu. Tur abas saņēma maksu par darbu - konfektes, un māsīcas tētis, laipnais onkulis Jānis, Dinai nopirka lelli. Māsīca uzmeta lūpu, kaut gan viņai mājās bija vairākas lelles. Viņa bija pilsētniece, Dina - lauku meitene ar daudz mazākām iespējām tikt pie kārotās rotaļlietas.
Vēlā pēcpusdienā pie māsīcas atnāca viņas draudzene. Drīkstot palikt pa nakti. Pieaugušie visas trīs meitenes salika vienā istabā. Tur bija tikai viena gulta, toties liela. Visas varēšot sagulēt, tā viņi sacīja. Un aizvēra istabas durvis. Paši tikmēr trokšņaini sarunājās virtuvē. Dziedāja, smējās. Meitenēm miegs nenāca, bet, ja pieaugušie lika gulēt, tad skaidrs, ka viņas lieki apkārt nestaigāja. Māsīca ar savu draudzeni ilgi čukstējās. Dina gribēja zināt, par ko lielās meitenes runā.
Māsīca pēkšņi bija kļuvusi pavisam labvēlīga. «Klau, Dina, tu esi zīlējusi?» viņa taujāja. «Nē,» Dina bija godīga. Viņa agri iemācījās lasīt, un vienīgais, ko no mājās atrastajām grāmatām uzzināja, ka ir tāds pasjanss. Kas tas ir, to gan viņa nesaprata. Kaut kas ar kārtīm saistīts, kā paskaidroja mamma un noteica: «Bet tev to nevajag zināt.» Tas arī bija viss, ko Dina zināja par zīlēšanu. «Nē,» visgudri paskaidroja māsīca, «mēs zīlēsim ar spoguli.» Dina ieinteresējās. Māsīca nospieda slēdzi, istabā kļuva tumšs. Viņa piešķīla sērkociņus, iededza sveci, nolika uz naktsgaldiņa. Visas trīs ielīda gultā un uzrāva segu virs galvām.
Māsīcai rokā bija spogulis ar garu kātu. Viņa lika Dinai tajā skatīties. «Tumšs, neko neredzu,» Dina iebilda. Māsīca pavēra segas malu. «Nu? Un tagad?» «Nu, spogulis ir,» Dina ķīķerēja, samiedzot acis. «Zini, kura pirmā tur kaut ko ieraudzīs, tā pirmā nomirs,» autoritatīvi paziņoja māsīca. «Kad?» Dina vaicāja. «Drīz, nu,» atbildēja māsīca. Viņas draudzene apslāpēti smējās. «Negribētos nomirt,» Dina prātoja, tomēr ziņkāre guva virsroku.
Māsīca grozīja spoguli, cenzdamās tajā kaut ko noķert. Viņas draudzene satraukti čukstēja: «Redzi, nu, redzi? Tur ir kaut kas.» Dina neko neredzēja. Viņai sāka apnikt. Zem segas bija karsti un arī tumšs. Abas lielās meitenes bija viņu iespiedušas pa vidu, smējās, un vai nu viena, vai otra čukstēja, ka tūlīt kaut kas spogulī parādīsies.
Kad viena no viņām pacēla segu, spogulī bija saskatāma sveces liesmiņa. Un tad... spogulī tiešām parādījās kāds ķēmīgs vieplis. Plati ieplestas acis, asi zobi, viss melns... Māsīca un viņas draudzene kliedza un spiedza. Kāda apgāza sveci. Istaba pielija ar gaismu - uzmirdzēja elektriskā spuldzīte, pie gultas stāvēja māsīcas tētis, laipnais onkulis Jānis, un smējās. Blakus - viņa sieva, kura uzšāva onkulim ar dvieli pa pakausi. Ko biedē skuķus! Izrādījās, ka onkulis bija dzirdējis, kā abas lielās meitenes nolēmušas izjokot neaptēsto laucinieci.
Bet Dina pat nobīties nepaguva no spoka spogulī. Lielāku izbīli piedzīvoja abas divpadsmitgadnieces.
Padomju Savienības kompartijas vadonis Brežņevs bija tikko nomiris. Sondra tad sāka mācīties vidusskolā. Nākamajā pavasarī viņa kopā ar savām klasesbiedrenēm katru starpbrīdi izspurdza no Baltās skolas, kā dēvēja vidusskolas ēku, un visas bariņā ienira pie skolas iekoptajā parkā. Tur bija saauguši koki, skolēnu sastādīti košumkrūmi un pedantiski izravētas taciņas. Varēja pastaigāties, paslēpties no skolotāju acīm un izrunāt noslēpumus. Tagad vidusskolēni droši vien muktu uzpīpēt, bet tolaik - nē. To darīja tikai rūdītākie bezkauņas. Meitenēm bija savas lietas, nozīmīgākas nekā smēķēšana.
Vienā tādā garajā starpbrīdī, kad sevi cienošs vidusskolnieks un vidusskolniece vairs neēda pusdienas skolas ēdnīcā kopā ar sīkajiem, Sondra uzkrītoši dīdījās. Meitenes saprata, ka ir jāsprūk ārā, lai uzzinātu, kas viņai stāstāms. Bija silts. Maijs. Visas sabira uz soliņa taciņas malā starp glīti apgrieztajiem krūmiem. «Jūs zināt, kā var izsaukt mirušo garus?» Sondra pieklusināti jautāja. Pārējās, protams, nezināja. «Bet var izsaukt!» Sondra turpināja pārliecināt. Kļuva interesanti. Sondra izstāstīja, ka nesen piedalījusies garu izsaukšanā - pie viņas vecākiem atbraukuši draugi, viņa noskatījusies, kā to dara. Neviena no meitenēm nejautāja, kāpēc gari jāizsauc. Interesanti taču!
Sondra izstāstīja, kā viss noticis viņas mājās. Zibenīgi tika sadalīti pienākumi - viena nesīs biezu (tieši tā - biezu!) grāmatu, otra - gumiju, trešā - šķēres. Nav ko vilkt garumā! Rīt! Viss notiks jau rīt. Tagad atmiņas pabalējušas. Kāpēc šķēres? Bet tāds bija noteikums. Un kāda gumija? Droši vien veikalā nopērkamā bikšu gumija, citas jau tolaik nebija. Balta, ar iestrādātu elastīgu diedziņu.
Nākamajā dienā sazvērnieces satikās skolā. Visas kā viena. Grāmata ir? Jā! Šķēres? Ir! Gumija? Viena no garu izsaucējām pavēra somu - tur balts kamoliņš. Sagaidījušas garo starpbrīdi, visas metās laukā no Baltās skolas ēkas. Bikšu gumija tika īpašā veidā aptīta ap grāmatu, pēc tam sastiprināta ar šķērēm. Sondra zināja, kā vajag, bet vairs nespētu atkārtot, jo tā bija pirmā un vienīgā reize, kad viņa šādi izsauca garus. Viss bija sagatavots. Bet kādu garu izsaukt? Un ko tam jautāt? Dažām meitenēm jau bija nomiruši vecvecāki, kādai - tētis. Tomēr izsaukt tik tuvus radiniekus no viņsaules... Un, pārējām dzirdot, kaut ko jautāt... Bet ko?
Vienai paspruka: «Sauksim Brežņeva garu!» Pārējās atviegloti nopūtās - kandidāts tātad ir. Ko viņam jautāt? Iniciatīvas bagātā sazvērniece ierosināja: «Redzēsim, vai viņš vispār ieradīsies, tad arī domāsim, ko prasīt.» Domāts - darīts. Sondrai atmiņā palicis, ka vajadzēja sacīt kaut kādu frāzi, kuras nobeigumā bija jāpiebilst, ka izsaucam tādu un tādu garu. Viņām tas bija Brežņeva gars. Kad visas korī bija noskaitījušas vajadzīgos vārdus, uz taciņas noliktajai grāmatai piestiprinātās šķēres sāka griezties neticamā ātrumā. Neviena no viņām nepieskārās ne grāmatai, ne šķērēm, bet tās rotēja. Meitenes aizskrēja kur kurā. Nākamajā starpbrīdī drosmīgi aizgāja līdz garu izsaukšanas vietai un savāca «ingredientus». Neviens tos nebija atradis, kur nu vēl aizticis.
Taislaikos visiem bija jābūt ateistiem, un reti kurš atzinās, ka ir ticīgs. Tāpēc garu izsaucējas laikam pirmo reizi nespēja izskaidrot, kāpēc šķēres griezās pašas no sevis. Šo triku viņas vairs neatkārtoja. Vismaz visas kopā - vairs nekad.
Jana un Gatis bija precēts pāris ar diviem bērniem. Gata radiniece aizrāvās ar ezoteriku un radu saietos piedāvāja zīlēšanu ar kārtīm. Janai un Gatim ģimenes dzīve bija rāma kā aizaudzis dīķis, bet abi ne pārāk rāvās kaut ko mainīt. Viņi nepiekrita piedalīties radinieces zīlēšanas seansos. Reiz ikgadējā dzimtas saiešanā radiniece, acīm spīdot, klāstīja, kā ar sarkanā vilnas diegā iekārtu laulības zelta gredzenu var izzīlēt visu, ko vien grib zināt. Vispirms vajagot uzjautāt to, kas ir pilnīgi droši zināms, un vērot, kā gredzens griežas, kad jautājumā ietverta pareizā atbilde. Piemēram: vai mans vārds ir Gatis? Nu, un pēc tam vajagot uzdot jautājumu, kur droši zināma atbilde - nē. Piemēram, sieviete var jautāt, vai viņa ir vīrietis. Gredzena griešanās trajektoriju un virzienu vajag fiksēt, un atbilde rokā. Ja šis svārstiņš nezinās atbildi, tad griezīsies vēl kādā citā virzienā.
Radiniece uzplijās, un daudzi piekrita izmēģināt šo jautājumu un atbilžu spēlīti. Kad cilvēki ir iebaudījuši ķiršu uzlējumu spirtā, tad viņi ir gatavi varoņdarbiem. Par saņemtajām atbildēm reakcija bija atšķirīga. Kāds teica - o, tā varētu būt, cits uzjautrinājās un taujāja muļķības, piemēram, vai Jānis, kurš precējies ar Zani, mīl Mārtiņa Rudīti. Gredzens apstiprināja, ka tā ir. Mārtiņš un Jānis smējās, bet Zane piepūtās un ar Rudīti nerunāja visu vakaru. Rudīte izskatījās sabijusies - viņai Jānis nemaz nepatika.
Kamēr Jānis, Mārtiņš, Zane un Rudīte izskaidrojās, aktīvā pašpasludinātā zīlniece jau bija noskatījusi nākamos upurus - Gati un Janu. Jana, smējusies par zīlēšanas izraisīto jezgu, labprāt pastiepa plaukstu, virs kuras radiniece turēja sarkanajā vilnas diegā iesieto gredzenu. «Ko tu gribi zināt?» viņa vaicāja. «Man vienalga,» Jana atteica. Viņai tiešām bija vienalga. «Labi, prasīsim, vai tev būs vēl kāds bērns,» paziņoja radiniece. Jana piekrita. Gredzens atbildēja ar nepārprotamu «jā». Apkārt stāvošie uzgavilēja: «Malacis, Gača, beidzot būs dēls. Divas meitas jau ir!» Radiniece jautāja gredzenam: «Vai Janai būs dēls?» Gredzens atbildēja: «Jā.» Ovācijas nebeidza rimties. «Gati, dod roku!» komandēja radiniece. Gatis pukstēja, ka viss jau esot izzīlēts, bet skatītāji gribēja šova turpinājumu. Radiniece izzīlēja, ka Gatim būs tikai meitas. Vēl vairāk nekā jau ir. Jana un Gatis saskatījās. Atbalsta grupa samulsa. Pag, Janai būs dēls, bet Gatim meitas? «Tātad mums būs katram savi bērni,» Jana attrauca. Gatis sadrūmis skatījās caur pieri. «Ko es tur varu darīt, gredzens tā rāda,» Jana smējās.
Bet tajā vakarā notika vēl trakākas lietas. Sazin kāda muša iekoda Gata tētim un mammai, un viņi piekrita noskaidrot, kurš no abiem nomirs pirmais. Pašpasludinātā zīlniece atkal ķērās pie gredzena. Tas apstiprināja, ka tētis dzīvajo pasauli atstās pirmais. Dažiem kļuva neomulīgi, un viņi pieprasīja šo atrakciju izbeigt.
Izstāstot turpmāko notikumu gaitu, atklāsim, ka Gata tētis tiešām nomira pirmais. Gatis un Jana izšķīrās. Janai kā bija, tā palika divas meitas, un nebija neviena dēla, bet Gatis apprecēja sievieti ar vairākām meitām pūrā.
*******
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
