VAKARA ZIŅAS. Velta Skurstene: Man bijis laimīgs mūžs

Vasarā pirms diviem gadiem »Vakara Ziņas« sarunājās ar aktrisi Veltu Skursteni – viņas 90. dzimšanas dienas priekšvakarā. «Klājas labi,» sacīja aktrise un neslēpa: «Vispār dzīve ir jauka. Labs ir viss, kas notiek ar labiem ļaužiem labs. Ja ir kāds, kas ir uz ielas pazīst un saka: «Vai, labdien, Skurstenīt!», tad ir patīkami, ka vēl atpazīst. Tas mani pārsteidz. Aktrise jau es esmu, bet savu mūžu esmu nokalpojusi.» Tomēr fotogrāfijas liecina, ka aktrise pa dzīvi soļoja ar smaidu. Viņa sevi raksturoja: «Es esmu prieka ģīmis.»

Nemitīgā skrējienā

Gan 90., gan 91. dzimšanas dienu Velta Skurstene sagaidīja bez sūkstīšanās. Tā arī teica: «Dikti sūdzēties jau nav par ko.» Priecājās, ka pati spēj uzkopt māju, pagatavot ēst, izmazgāt veļu. Vienā elpas vilcienā izstāstīja gan attieksmi pret dzīvi, gan pārdomas par savu mūžu: «Ka pati vēl kustos un galvenais - neesmu citiem par nastu. To nemūžam negribētu. Viss pārējais jau, godīgi sakot, ir pupu mizas! Bet, starp mums, meitenēm, runājot: jo vairāk dzīvoju, jo vairāk domāju par to, ka neko dižu savā dzīvē neesmu izdarījusi, ka neko neesmu sasniegusi. Un es nekoķetēju, man ir tāda sajūta. Jā, es esmu bijusi pasakainos cilvēkos, man joprojām apkārt ir daudz burvīgu cilvēku, un tā gan ir laime. Jā, tas ir pats jaukākais, ka mani pazīst, atceras un mīl. Bet - kā tad tā?! Es taču vairs nekas neesmu, neko nedaru, nekādus kalnus negāžu. Es gadus neskaitu, vienkārši dzīvoju un, godīgi sakot, dažkārt pat nezinu, cik man to gadu ir. Deviņdesmit? Johaidī! Kur es tik ilgi esmu nodzīvojusi! Un vēl joprojām dzīvoju. Un, paldies dievam, ar veselu saprātu. Vispār jau daudz ir iets, skriets, darīts un dzīvots. Un tas viss ir bijis samērā jauki. Daudz esmu bijusi apritē, un tā laikam bija tā laime, ka biju nemitīgā skrējienā. Bet, jā, laiks ir aizskrējis ārkārtīgi ātri. Savu mūžu nedomāju, ka dzīvošu tik ilgi…»

Ātri uzšvirkst

Sarunā ar žurnālisti Santu Raitu Velta Skurstene nosmēja - ja arī kādreiz par kaut ko sadusmojoties, tad ātri uzšvirkstot un tikpat ātri nomierinoties. Par to varēja pārliecināties kādā raidījumā. Kad Latvijas nauda vēl bija lati, aktrise bija uzaicināta vērtēt politiķu solījumus. Tur viņa uzšvirkstēja, tikai nevis ar skaļu balsi, bet gan ar asu mēli. Velta Skurstene sacīja, ka no viņas 173 latu lielās pensijas atvelk ienākuma nodokli, bet, kad ieiet veikalā, viņa nezinot, vai varēs atļauties nopirkt sviestu un maizi. Un politiķu solījumus salīdzināja ar pastāstiņu par puisi un meitu. Kad puisis ved meitu uz viesnīcu, tad sola nopirkt visu, ko sirds kāro, bet pēc tam... «Kad TAS ir ciets, tad sirds mīksta, kad TAS ir mīksts, tad sirds cieta,» viņa runāja alegorijās un noslēgumā noteica, ka politiķi, kad tiek pie siles, tad ēd, cik var, un citus pagrūž nost.

Sāka ar «Ansīti un Grietiņu»

Velta Skurstene ir dzimusi Talsos piecu bērnu ģimenē, kur bijusi jaunākā. Viņas neaizmirstamajā balsī iemūžināts tāmnieku dialekts, kurā runājusi un popularizējusi to. Sacījusi, ka nav smukākas pilsētas par Talsiem. Viņai Talsi bija Kurzemes pērle. Ģimenē mamma audzināja piecus bērnus, un Serbijā dzimušais tēvs strādāja par lopu dzinēju.

Visi sadzīvojuši un kopā darbojušies. Sētas bērni pat iestudējuši teātri «Ansītis un Grietiņa», kur režisors un dekorators bijis kaimiņzēns - slaida auguma puisis. Intervijā »Vakara Ziņām« 2015. gadā viņa stāstīja: «Mamma iedeva palagus, un mēs varējām atvērt un aizvērt skatuvi. Mums toreiz likās, ka tas ir pats augstākais, kas var notikt. Man laikam bija septiņi gadi. Nezinu, kā radās doma kļūt par aktrisi. Vēlējos tāda būt, un laimējās. Nonācu teātrī. Katram jau liktenī kaut kas ierakstīts. Ar teātri esmu saaugusi, izaugusi un, paldies dievam, ko varu, to daru.»

Jau pēc Jaunatnes teātra slēgšanas Velta Skurstene kopā ar režisori un skatuves mākslinieci Lailu Ilzi Purmalieti braukušas pa laukiem, rādīdamas bērnu izrādes. Veltiņai bijis ēzelīša I-ā kostīms, un viņa lasījusi Leona Brieža, Māra Čaklā un Pētera Brūvera dzeju, bet Laila Ilze dziedājusi savas jaukās dziesmas. Jau vēlāk aktrisi uzaicinājusi televīzija filmēties seriālā «Cerību iela 21», kur viņa atveidojusi Zelmas tanti. Aktrise atzīst, ka filmēšanās seriālā viņu mazliet uzmundrinājusi. «Tas bija ļoti jauks laiks, bet pēc tam atkal iestājās tukšums. Tad nāca filma «Džimlai rūdi rallallā». Savukārt ar izrādi «Džimlai rūdi rallallā» ar Lailu Ilzi Purmalieti braukājām pa Latvijas laukiem. Pēc tam atkal sekoja mīļdarbiņš - kopā ar Lailu Ilzi Latvijas laukos izrādījām iestudējumu «Sievietes, sievietes». Tie ir tādi mazi ugunskuriņi, kas atdzīvina un liek apzināties, ka tu vēl kaut ko vari. Un tas nav galīgi zemē metams,» savu sirdi pavēra tautā zināmā aktrise.

Velta Skurstene, atminoties savu un citu teātra kolēģu darba mūžu, prātoja: «Es domāju, kāpēc tā dzīvē sanācis, ka vairs neesam teātrī. Aktieris ir aste bez suņa. To es neesmu izgudrojusi, Anšlavs Eglītis tā teica.»

Velta Skurstene uzsvēra, ka Jaunatnes teātrī nav bijis intrigu un kolektīvs bijis ļoti draudzīgs. Garderobē aktrises satikušās un apmainījušās ēdienu receptēm. Bijusi pat pašpalīdzības kase.

Gustiņš - Augusts Kvēps

Daudzi sešdesmito gadu bērni vēl atceras Veltas Skurstenes skursteņslauķi Gustiņu, ko rādīja televīzijā: «Viņu sauca Augusts Kvēps, jo viņš piedzima augustā. Latvijas Televīzijas diktore Gerda Riekstiņa Sinkēviča, kas nu jau aizgājusi mūžībā, nodēvēja viņu par Gustiņu, jo puisietis bija ļoti mīlīgs. Tas bija jauks laiks, kad mums bija iespēja padomju laikā cilvēkiem sasildīt sirsniņas. Raidījumā atskaņoja dažādas dziesmiņas un pa vidu mēs runājām. Bērni sūtīja daudz vēstuļu, mēs tās pieminējām raidījumā un teicām paldies. Gustiņš man ir ļoti tuvs un dārgs, varētu teikt, ka viņš ir mans bērns. Viņš eksistēja apmēram divus gadus, varbūt drusku ilgāk. Tagad Gustiņa mājvieta ir Televīzijas muzejā.»

Liktenis nav žēlojis

Aktrisi liktenis nav žēlojis. 2001. gada 2. oktobrī aizsaulē aizgāja dēls Juris. Cieta avārijā 1999. gada 11. augustā un pēc diviem gadiem aizgāja ar sirdi. «Dīvainākais, ka viņš, gulēdams reanimācijā, prasīja televizoru, lai var samontēt savu veidoto raidījumu «Jūras vēstis». Vēlāk Juris teica - kā es varēju izdzīvot? Rokas, kājas - viss salauzts. Viņam atbildēja, ka tāpēc, ka reanimācijā uztaisījis TV studiju. Mihails Čehovs ir teicis - sūti tos impulsus, un tad tu tos atmodināsi. Laikam arī Juris šos impulsus sūtīja sev, savam darbam,» prātoja Velta Skurstene. Dēlam ļoti garšojis lasis, viņš to pats marinējis. «Es atceros, viņš man smērēja tās lašmaizītes. Man vienmēr acu priekšā ir viņa rokas, kā viņš smērē lašmaizītes. Tie ir gaiši mirkļi. Tās ir atmiņas. Drusku sāp šad tad. Viņš bija, viņš ir. Mirušo piemiņas dienā viņš ir kopā ar mums. Nezinu, vai Jurim aktiera talants bija iedzimis no manis [bija aktieris Liepājas teātrī] - viņš vienkārši gribēja un darīja,» par dēlu stāstīja mamma. Savukārt aktrises meita Zane Lāce-Baltalksne ir radiožurnāliste.

Runājot par gēniem, aktrise atcerējās, ka viņas vecaistēvs, kurš nodzīvoja vairāk nekā 90 gadus, vienmēr izdomājis kādas ēverģēlības un bijis jautrs vīrs. Viņa, maza meitene būdama, redzējusi, kā vectēvs Talsos gājis uz ielas stūra regulēt satiksmi - uzvilcis kažoku uz kreiso pusi un uzlicis galvā kreppapīra cepuri. Arī sevi viņa raksturojusi kā jestru. Piebildīsim: atceraties Sietiņieni uz mopēda filmā «Dāvana vientuļai sievietei»? Tā nu reiz bija ņipra, jestra un šiverīga sieviete.

Kopā kopš 1976. gada

Par kopdzīvi ar vīru Visvaldi Lāci aktrise sacījusi: «Mums ir vienāda humora izjūta. Tāpat mēģinām visas lietas savā starpā saskaņot un sadalīt veicamos darbus, lai viens otram nenodarītu pāri. Sievietei sieviešu, bet vīrietim vīriešu darbi. Mēs esam ilgi kopā, kopš 1976. gada, bet oficiālā laulībā kopš 1977. gada. Iepazināmies sporta biedrības «Vārpa» ballē uz deju grīdas. Sadejojāmies un saostījāmies. Laikam jau viņam iepatikās mans spriganums!? Es viņu toreiz nosaucu par Lācēnu un tā arī visu laiku viņu dēvēju. Ja kādreiz vīru saucu vārdā, viņš vaicā: «Par ko tu dusmojies?» Kad mēs iepazināmies, Visvaldis strādāja Sporta komitejā un vēlāk pārgāja uz Kultūras ministriju. Es biju aktrise, un viņš nāca uz manām izrādēm. Savulaik abi noskatījāmies visas pirmizrādes un kopā apmeklējām dažādus pasākumus. Varējām dejot, un mums bija interesanti. Es ļoti labi jutos, ka līdzās ir stabils cilvēks. Mums bija interesanti sarunāties un vienkārši būt kopā. Visvaldis bija ļoti izdarīgs. Viņš nevis meklēja palīgus, bet pats prata paveikt sadzīviskus darbus. Viņš ir ļoti vīrišķīgs vīrietis. Pret sievieti izturas cieņpilni. Viņam nav problēmu man paturēt mēteli vai notīrīt apavus. Lai arī tie ir sīkumi, bet no tādiem sīkumiem sastāv dzīve.

Tā arī dzīvojam - dažreiz priecīgāk, dažreiz bēdīgāk. Taču priekpilno mirkļu ir vairāk. Esam diezgan saskanīgs pāris. Reizēm jau gadās, ka savā starpā nesarunājamies, bet tas ir retu reizi. Iestājamies viens par otru un mūsu bērniem. Negācijas, kas notiek apkārt, mums nav svarīgas. Prieks, ja ir iespēja kādam palīdzēt un sagādāt prieku.

Ļoti bieži ir tādi brīži, kad negribas neko runāt. Ne viņam, ne man. Mēs varam sēdēt un klusēt, un domāt savas domas. Tā dažkārt ir pat labāk, nevis runāt tikai runāšanas dēļ. Vēl tad, kad bijām spraunāki un biežāk devāmies izbraucienos, mašīnā klusējām. Katrs domājām savu domu. Katram no mums ir sava pasaule, kurā viens otru netraucējam. Ir labi vienkārši tāpat būt kopā!

Dažreiz, ja kaut kas kaitina, tad labāk ir paklusēt un paīgņoties. Var jau arī to kumosu norīt. Ja pats būsi labs, tad arī otra pusīte pret tevi labi izturēsies. Mūsu dzīvē un attiecībās cūcības nav bijušas. Tādēļ ir labi un viegli dzīvot. Uzskatu, ka mūsu attiecību modelis ir vislabākais.»

Visvaldis Lācis mūžībā devās šogad septembrī.

****

Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!