Sāksim ar to, ka Valmieras novada pašvaldība sākusi arheoloģisko izpēti dabas liegumā un svētvietā «Zilaiskalns». 1998. gadā Zilamkalnam piešķirts valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa statuss «Zilais kalns ar Upurakmeni – kulta vieta un viduslaiku kapsēta», savukārt 2006. gadā ar Kocēnu pagasta domes lēmumu kalnam tika piešķirts vietējās svētvietas statuss. Pašlaik, veicot arheoloģisko priekšizpēti plānotajai jauna skatu torņa būvniecībai Zilākalnā, SIA «Arheoloģiskā izpēte» arheologi atraduši sešus cilvēku apbedījumus, kas saistāmi ar 16.–17. gadsimta kapsētu. Cilvēku kauli uzieti arī iepriekš. Zilākalnā līdz 18. gadsimtam ir apbedīti mirušie. Tie guldīti ar kājām uz austrumiem, kas liecina par tā laika apbedīšanas tradīcijām.
Atbildi meklēsim teikās un nostāstos (skat. svetvietas.lv/zilaiskalns). Kāds vecis Zilajā kalnā vārījis valodas. Dūmi, kas cēlās uz augšu, aptinās ap kalnu, tādēļ vēl tagad izliekas, it kā kalns būtu miglā tīts. Putra ir bijusi gandrīz gatava, kad pienācis krievs. Putra vārījusies: «Blar-blar-blar.» Pienācis vācietis. Tā kā putra jau bijusi gatava, tad izklausījusies, it kā viņš teiktu: «Skasa, maksa, deiž, peič.» Pēdīgi putra bija jāņem nost no uguns. Te pienācis vēl viens vīrs. Putru sviežot nost, tā teica: «Lač.» No tā laika šo pēdīgi pienākušo vīru sauc par latvieti. (Avots: Valmieras novada teikas, 1999.)
Bet joprojām netop skaidrs, kāpēc šis apvidus ieguvis Zilākalna nosaukumu, vai ne? Raugi, kalns tērpies blāvi zilā dūmakā. Oficiālais skaidrojums nepavisam nav intriģējošs: Zilaiskalns atrodas Burtnieku līdzenumā, 12 kilometrus uz rietumiem no Valmieras. Tā absolūtais augstums ir 126,7 metri virs jūras līmeņa, un tas paceļas 66,6 metrus virs apkārtējā pārpurvotā un lēzeni viļņotā līdzenuma. Zilaiskalns sastāv no ledāja sabīdītās smilts, zem kuras atrodas oļu piejaukums. Nogāžu lejasdaļā ir akmeņainas mālsmilts un grantssmilts zvīņveida uzbīdījumi. Zilaiskalns ir apaudzis ar mežu. Īpaši atzīmējami ir Zilākalnā augošie un ainavā saglabājamie platlapu koki.
No virsotnē esošā torņa pavērās skats uz Augstrozes paugurvalni. Skaidrā laikā varēja redzēt Burtnieku un citus apkārtnes ezerus, aplūkot Vidzemes pilsētas. Redzamība var sasniegt pat 50 kilometrus. Zilākalna virsotne ir aptuveni hektāru liela. Un tā ir arī viena no nozīmīgākajām kulta vietām. Starp citu, Zilākalnā bija ieradušies arī Lielbritānijas nacionālās radiokompānijas «BBC World» un Vācijas nacionālās ziņu aģentūras «DPA» Baltijas valstu biroju žurnālisti, lai veidotu reportāžas par Zilokalnu kā zināmāko no Latvijas senajām kulta vietām.
Zilaiskalns teikās un nostāstos ir dēvēts kā svētvietu komplekss. No kalna virsotnes saskatāms neliels, apaļš pauguriņš - Dieva kalns jeb Upurkalniņš. 1802. gada Garlība Merķeļa senlatvju teikas «Vanems Imanta» iespaidā radusies leģenda, ka Dieva kalniņā apbedīts letgaļu varonis Imanta. Izplatīts ir arī šī kalniņa nosaukums - Imantas kaps.
Ir ziņas, ka Zilākalnā bijusi svētbirzs, kur svinēti Jāņi un citi tautas svētki. Arī Andreja Pumpura eposā «Lāčplēsis» Zilaiskalns attēlots kā tautas sanāksmju vieta, kur Līgo vakarā pulcējušies Lāčplēsis, Laimdota, Spīdala, Lielvārdis un citi.
Vēl vienā no Zilākalna virsotnēm - Avotiņkalniņā - reiz tecējis avotiņš, kurā upurēts un kura ūdens īpaši dziedinājis acu slimības. Pēc avota ūdens izsīkšanas šim nolūkam lietotas atstātās smiltis.
Zilaiskalns pazīstams arī kā iecienīta pareģošanas un ziedošanas vieta. Joprojām kalna ziemeļu nogāzē atrodas kultakmens ar mākslīgi veidotu iedobumu.
Teikās un nostāstos Zilaiskalns tiek minēts kā raganu pulcēšanās vieta. Zilākalna popularitāte saglabājusies arī pēc kristietības ieviešanas - kalnā, pieminot dižkungaiša Ģedimina izglābšanos pēc nomaldīšanās, ticis uzstādīts stabs. Bet pats dižkunigaitis esot teicis, ka šeit ir visu baltu tautu robeža.
Stāsta, ka kalns kalpojis kā observatorija un dziedinātava. Bet mēļo, ka Zilākalna bedrēs glabāti kartupeļi - vieta enerģētiska, laba, tupeņi labi glabājoties. Zilākalna fenomenu skaidro ar uguns āderu skaitu - tur krustojas vismaz četras uguns āderes, un tām ir pozitīva enerģija. Stounhendža nevarot lepoties ar tādu enerģētisko potenciālu. Un arī Kailasa kalns - ne. Zintnieki esot veikuši mērījumus, kas liecinot, ka kalna virsotnē atrodams sarežģīts enerģētisko strāvojumu tīkls, kas var dot cilvēkiem pozitīvas emocijas un enerģiju.
Akmeņi Zilākalnā izvietoti vai izvietojušies riņķos, kas veido dubultu «vesica piscis» - senu simbolu, kas saistīts ar pasaules radīšanu. Zivs pūslis, Kosmiskā dzemde - re, kas atrodams mūsu pašu Zilākalnā! Akmeņu izvietojums ataino zvaigznājus debesjumā pirms 3500 gadiem. Vistumšākā, zemākā un drēgnākā vieta mežā ir Elle. Divi akmeņi veido Elles vārtus. Nav jau zināms, kā vajadzētu justies ellē, bet ne visi Zilākalna apmeklētāji pie Elles vārtiem izjutuši nelāgas sajūtas. Te jādzīvo pēc sajūtām - ja gribas pieskarties akmenim, dariet tā. Ja ir nepatīkami, atraujiet roku. Esot akmeņi, uz kuriem apguļoties cilvēks var tapt dziedināts. Varbūt tā tiešām notiek...
Stāsta, ka pirms dažiem gadsimtiem vietējie būrēji un zavētāji Zilākalnā izsaukuši tādas lietus gāzes, ka Zviedrijas karalim Kārlim XII nācies atkāpties un atstāt šo vietu. Viņš gribējis Zilokalnu izmantot militārām vajadzībām, pret to protestējuši ne vien vietējie iedzīvotāji, bet sācis gāzt ilgstošs lietus, kas neļāvis karaspēkam kalnam piekļūt.
Rakstu avotos minēts, ka 17. un 18. gadsimtā slepus no kristīgās baznīcas vietējie zemnieki Zilākalnā apglabāja savus piederīgos.
Zilākalna virsotnē novietots ģeodēziskais punkts, ko 1816. gadā noteica Vilhelms Strūve. Tas nozīmē, ka punktam ir noteiktas augstuma un citas koordinātas. Šie ģeodēziskie punkti ir tie, kas veido valsts koordinācijas telpu, un tie ir visu karšu pamats.
Ja Zilokalnu uzskatām par īpašu vietu, tad nevar nepieminēt Zilākalna Martu - Martu Rāceni (1908.-1992.). Par viņas spējām joprojām būs dzirdējuši daudzi, kaut viņa kopš 1992. gada 26. maija atdusas Iecavas Sila kapos. Tiek pieļauts, ka pie Zilākalna dzīvojusī dziedniece palīdzējusi 70 000-75 000 cilvēku. Milzīgs skaits. Viena no pēdējām dziedinātajām bijusi meitene ar smadzeņu vēzi. Mūža beidzamajos gados Marta pateikusi, kur meklējams Iecavā pazudis puika. Bet pirmais dziedinātais bijis Martas brālis Pēteris - bērnībā viņa izārstējusi brāli no difterijas ar lūgšanām un petroleju, bet sevi un kādu Dikļu pagasta lielsaimnieka ģimeni paglābusi no izsūtīšanas - garāmbraucošais pastnieks iegāzies peļķē un saslapinājis izvedamo sarakstus. Citā avotā minēts, ka papīrus vējš iepūtis purvā un tie nebija izlasāmi.
Padomju laikā Martas mājā Zilākalna «Zažēnos» ieklupa recidīvists Staņislavs Rogaļovs ar vēl vienu rīkļurāvēju, izvandīja telpas un nozaga dažādas lietas. Meklēja naudu, bet tās gan nav bijis. Marta tobrīd nebija mājās, tur nakšņojusi viņas paziņa - saimniecības vadītāja. Laupītāji viņu nav aiztikuši. Par Martas iespējamo bagātību laikam ilgi klīda valodas, jo pēc tam, kad dziedniece pārcēlās uz Raunu, viņas «Zažēni» tika nojaukti, meklējot apslēptu mantu.
Pie viņas paslepus braukuši padomju vienīgās partijas līderi un vaicājuši gan par savu veselību, gan Latvijas nākotni. Marta kodolīgi atbildējusi: «Kā strādāsiet, tā dzīvosiet!»
Nostāsti vēsta, ka senatnē Zilākalna apkaimē dzīvojuši daudzi zintnieki un vārdotāji, bet Zilākalna Martas vārds ierakstīts septiņu pasaules slavenāko dziednieku sarakstā.
Fiziķis, folklorists un enerģētisko vietu pētnieks Dainis Ozoliņš, kura vecvectēvs bija dziednieks, ir vadījis ekskursijas Zilākalnā un stāstīja, ka Zilākalna Martas māja atradusies enerģētiski uzlādētā vietā un viņas mīļākais sēdamakmens atradies uz vienas ass ar Zilākalna ārstējošiem akmeņiem. Tādi ir Jaunavas zvaigznāja akmeņi. Dainis Ozoliņš uzskata, ka Martai viņas «Zažēnos» enerģiju deva Zilaiskalns. Zilākalna enerģētisko apļu centru savienotājlīnija ir vērsta «Zažēnu» virzienā. Paralēlā līnija iet no Jaunavas zvaigznāja akmens tieši uz Martas ozolu un akmeni. Marta esot sēdējusi starp saviem ozoliem un skatījusies uz Zilokalnu tieši tajā virzienā, kur atrodas ārstējošie akmeņi. Iespējams, tā viņa veidoja enerģētisko saikni ar Zilokalnu un spēja uztvert to enerģiju, ko novadīja saviem pacietiem, kad šķietami aizmiga, bet īstenībā pieslēdzās acīm un citām maņām netveramajai pasaulei.
Dainis Ozoliņš bijis arī pie Zilākalna Martas. Neslēpj, ka, jauns un pašapzinīgs būdams, domājis, ka ir tik gudrs, lai saprastu, kā Marta strādā. Un nu atzīst: «Varbūt vēl šodien līdz galam neesmu izpratis Martas darbību.»
Valmieras novada pašvaldība, īstenojot Kohēzijas fonda projektu, uzsākusi arheoloģisko izpēti dabas liegumā un svētvietā «Zilaiskalns». Projekts paredz demontēt esošo ugunsnovērošanas torni un uzbūvēt publiski pieejamu skatu torni nostāstiem apvītajā vietā.
Zilaiskalns ir sena kulta vieta, kur izrakumi veikti arī senāk, tāpēc esot pamats uzskatīt, ka jau atrastie apbedījumi datējami ar 16.-17. gadsimtu, un, iespējams, Zilākalnā bijusi neliela lauku kapsēta. Ziņu aģentūra LETA vēstīja, ka 2020. gada vasarā Kocēnu novada domes uzdevumā SIA «Arheoloģiskā izpēte» arheologu grupa dabas lieguma un svētvietas «Zilaiskalns» teritorijā esošajā Imanta kalniņā uzsāka arheoloģiskās izpētes darbus, lai noskaidrotu, vai plānotās skatu platformas būvdarbu zonā atrodas apbedījumi vai citas arheoloģiskas vērtības.
Tik daudz stāstu, nostāstu, pasaku, īstenības, ka neatšķirt, kur sākas teikas, kur - reāli piedzīvotais. Bet tāpēc jau īpašās vietas ir tik neparastas, ka ikdienišķais tur jānoliek maliņā. Arī tiem, kuri brīnumiem netic, te prāts un ķermenis atpūšas. Pa Zilokalnu var staigāt daudz un ilgi, bet pārāk nenogurt. Krāsas, smaržas, skaņas veido sajūtu buķeti un uzlādē. Dainis Ozoliņš uzskata, ka cilvēks svētvietā atjauno simbolisko pārrāvumu starp uztveramo un neuztveramo pasauli. Iespējams, ka Zilaiskalns darbojas uz zemapziņu.
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
