Brāļu kapos Rīgā atrodas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas vieta. Piemiņas istabas sienā iekalts arī Itālijas fašistiskā diktatora Benito Musolīni vārds un uzvārds. Jo viņš ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, viens no 322 ārzemniekiem, kuri to saņēmuši. No dziesmas vārdus izmest ir vieglāk nekā vēsturiskus faktus padarīt nebijušus: pēdējie šo ordeni saņēma Polijas maršals Juzefs Pilsudskis un Itālijas premjerministrs un kara ministrs Benito Musolīni, un uzreiz pēc tam, 1928. gada rudenī, Latvijā tika nolemts pārtraukt Lāčplēša Kara ordeņa piešķiršanu.
Lāčplēša Kara ordenis bija Latvijas augstākais valsts militārais apbalvojums no 1920. līdz 1928. gadam. To pasniedza Latvijas brīvības cīņu veterāniem un ārzemju valstsvīriem diplomātiskā protokola ietvaros, kā arī ārzemniekiem, kuri bija devuši lielu ieguldījumu Latvijas brīvības cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu. Lāčplēša Kara ordeni nodibināja 1919. gada 11. novembrī. Pirmajiem 288 ordeņa kavalieriem apbalvojumus pasniedza Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste 1920. gada 11. novembra parādē. Pēc tam apbalvošana notika ik gadu līdz pat 1928. gada 11. novembrim.
Šajos astoņos gados I šķiras Lāčplēša Kara ordenis piešķirts 11 personām: ģenerāļiem Jānim Balodim un Krišjānim Berķim, pulkvežiem Fridriham Briedim un Oskaram Kalpakam, igauņu ģenerālim Johanam Laidoneram, poļu maršalam Juzefam Pilsudskim, franču maršalam Ferdinandam Fošam un ģenerālim Eiženam Žanenam, Itālijas karalim Viktoram Emanuelam un Ministru prezidentam Benito Musolīni, kā arī Beļģijas karalim Albertam I.
II šķiras ordenis piešķirts 61 personai (18 latviešiem un 43 ārvalstniekiem), savukārt III šķiras - 2072 personām (1600 nacionālās armijas karavīriem, 202 bijušiem latviešu strēlniekiem, 271 ārvalstniekam).
Bet tieši par Musolīni ordeņa vērto ieguldījumu radās šaubas jau iepriekšējā gadsimtā. Divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados, kad šis notikums nāca gaismā, politiskās aizkulišu spēles ritēja savu gaitu, un necik pārliecinošs neizklausījās pamatojums par diplomātisku žestu - Musolīni iestājies par Latvijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Turklāt - kad? Pirms gandrīz 10 gadiem. Taču apbalvojums viņam piešķirts pēdējam no visiem šā ordeņa kavalieriem.
Starp citu, trīs gadus pirms Valsts prezidents Gustavs Zemgals un kara ministrs Eduards Kalniņš publicēja pavēli par pēdējo Lāčplēša Kara ordeņu piešķiršanu, jau bija zināms, ka Benito Musolīni uzņēmies diktatora pilnvaras Itālijā. Nekāds tur, ziniet, premjerministrs, bet gan diktators ar pilnīgu varas koncentrēšanu savās rokās. Tikmēr Latvijas, kā to tagad pieņemts dēvēt, publiskajā telpā, stāstot par ordeni fašistiskas partijas dibinātājam un diktatoram, ticis uzsvērts - viņam tas pienākas par Latvijas valstiskās neatkarības atzīšanu.
Tā kā Musolīni ordeņa piešķiršanas laikā jau bija diktators, tad pieņemsim, ka apbalvojumu viņam piešķīra tālab, lai varētu stiprināt politisko sadarbību starp Latviju un Itāliju. Sacīsim, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Ja nu sanāktu kāda sadarbība, tad lai pašpasludinātais diktators neapvainojas, ka palicis bešā... Arī asmēlis literāts un karikatūrists Jānis Dreslers zināja: «Ordenis kad pušķo krūti, tad tik to tu īsti jūti.»
Nākamreiz Musolīni jautājums skaļāk izskanēja 2008. gadā, un tā laika kultūras ministre Helēna Demakova pat rakstīja atbildi «Par nepieļaujamību iemūžināt Benito Musolīni un Voldemāra Veisa piemiņu Rīgas Brāļu kapos» vairākiem Saeimas deputātiem.
Kultūras ministrija bija saņēmusi Saeimas deputātu Jakova Plinera, Vladimira Buzajeva, Jura Sokolovska, Miroslava Mitrofanova un Valērija Buhvalova vēstuli ar jautājumu par nepieļaujamību iemūžināt Benito Musolīni un Voldemāra Veisa piemiņu Rīgas Brāļu kapos. Pie Veisa vēl atgriezīsimies.
Atbildē uz deputātu jautājumu skaidrots gari un plaši, piemēram, ka Rīgas Brāļu kapi ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis «Rīgas Brāļu kapu ansamblis» (valsts aizsardzības Nr. 6678) un valsts nozīmes mākslas piemineklis «Brāļu kapi» (valsts aizsardzības Nr. 6971). Par Rīgas Brāļu kapu praktisko apsaimniekošanu atbild 2004. gadā Rīgas domes izveidota institūcija - pašvaldības aģentūra «Rīgas pieminekļu aģentūra».
Demakovs atbildē sacīts, ka Brāļu kapi Rīgā ir izcilākais un lielākais Latvijas memoriālais ansamblis. Tas veltīts 1. pasaules karā un Latvijas atbrīvošanas cīņās (1915-1920) kritušajiem karavīriem. Kapos guldīti aptuveni 2000 varoņu, to skaitā ap 200 nezināmie. Brāļu kapu iekārtošana ilga 21 gadu, un to tapšanā atzīmējami divi posmi: no 1915. līdz 1923. gadam, kad tika iekārtota kapu ainaviskā daļa, savukārt no 1923. līdz 1936. gadam memoriālā ainava atbilstoši tēlnieka Kārļa Zāles iecerei izveidota par ainavisku, arhitektonisku un tēlniecības ansambli.
Demakovas atbildē arī sacīts, ka 2005. gada 11. novembrī, godinot visus par Latvijas brīvību kritušos, ar svinīgu piemiņas un atceres pasākumu atzīmēja Lāčplēša dienu. Piemiņas pasākumā Brāļu kapos Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga atklāja Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas vietu - relikvāriju.
Relikvārijs ir Austrālijas latviešu dāvinājums atjaunotajai Latvijas Republikai. Tā idejas autore ir Biruta Braslis. 2003. gada decembrī viņa aicināja Austrālijā dzīvojošos latviešus piedalīties Brāļu kapu restaurācijas darbos, un ieceres realizēšanai tās atbalstītāji Austrālijā nodibināja Brāļu kapu atbalsta fondu. Starp citu, Austrālijas latviešu izdevumā «Latvietis» 2008. gadā pausta nepārprotama nostāja - rakstā, kurā stāstīts par «Lāčplēšiem», proti, jau minētā ordeņa saņēmējiem, pie Musolīni uzvārda ir piebilde, ka diemžēl arī viņš izrādījies šā apbalvojuma cienīgs.
Bet no Demakovas vai viņas vārdā rakstītās atbildes tā arī netop skaidrs, vai fašists Musolīni būtu pelnījis vietu relikvārijā.
Kāpēc dažiem Saeimas deputātiem bijušas pretenzijas vēl pret kādu Brāļu kapos apbedīto? Voldemārs Veiss Rīgas Brāļu kapos ir apglabāts 1943. gadā, bet nav zināms, kas ir pieņēmis lēmumu konkrēto personu apbedīt Rīgas Brāļu kapos. Padomju laikā kapu plāksnīte noņemta, savukārt 20. gadsimta deviņdesmitajos gados tā atjaunota atbilstoši Eiropas kritušo karavīru piemiņas saglabāšanas tradīcijām personai, kas tur apglabāta.
Jāpaskaidro, kas bija Voldemārs Veiss, ja jau Saeimas deputāti viņa uzvārdu rakstījuši līdzās Musolīni uzvārdam. Voldemārs Veiss bija Latvijas Bruņoto spēku un Latviešu leģiona virsnieks, neatkarības cīņu dalībnieks un pirmais latvietis, kurš ieguvis augstāko Trešā reiha militāro apbalvojumu Bruņinieka krustu. Vikipēdijā sacīts, ka pretrunīgi tiek vērtēta Veisa dalība nacistu veidotajā pašpārvaldē un policejisku struktūru vadībā, un dota norāde par saistību ar ebreju represēšanu. 1944. gada martā ievainots Volhovas frontē. Miris 1944. gada 17. aprīlī. Izvadīts ar lielu godu un apglabāts Rīgas Brāļu kapos.
****
Saturiski daudzveidīgs brīvdienu žurnāls "Vakara Ziņas" ar oriģinālrakstiem ‒ smeldzīgiem un patiesiem dzīvesstāstiem, reportāžām un intervijām. Abonēt ir izdevīgāk!
