Kas tas ir: no lielas koka lelles līdz ļoti mazai, un tās visas ievietojas cita citas vēderā? Matrjoška. Tradicionāla krievu rotaļlieta, kura kā tāda 20. gadsimta vidū pieteikta izstādē.
Ir zināms teiciens, ka idejas lido pa gaisu - tikko kādu izteiksi, var izrādīties, ka cits to jau īstenojis vai domā tajā pašā virzienā. Gadās arī tā, ka idejas nozog. Kāda gar acīm pazibējusi informācija par matrjoškas izcelsmi mudināja noskaidrot, vai tiešām šo rotaļlietu krievi nozaguši japāņiem. Tā bija apgalvots gar acīm aizzibējušajā informācijā.
Par matrjoškas izgatavotāju tiek uzdots amatnieks Vasīlijs Zvjozdočkins, par tās radītāju - mākslinieks Sergejs Maļutins, bet par lelles dzimšanas laiku - 19. gadsimta pašas beigas, kad Krievijā modē nācis «krievu stils». Pareizāk to būtu bijis dēvēt par senkrievu stilu.
Lūk, lūk, tuvojamies matrjoškas izcelsmei. Viena no versijām ir: uzņēmēja Savvas Mamontova sieva Jeļizaveta šo ideju pārvedusi no Japānas, kur cita citas vēderā iekāpušas figūriņas izgatavotas krietni agrāk nekā Krievijā. Pārvedusi ne tikai ideju, bet arī lellītes, kuras var ielikt citu citā. Lellītes simbolizējušas septiņas laimes un veiksmes dievības. Bet! Šāda veida lelles esot bijušas arī Indijā un Ķīnā.
Otra versija: Mamontova darbinieks Maļutins uzgāja matrjošku kādā muzejā, kur glabājas daudzu Krievijas impērijas amatnieku darinājumi. Un virpotājs Zvjozdočkins izgatavoja pirmo lelli tieši pēc Maļutina skices. Tā bija lelle, kuras vēderā ietilpa septiņas figūras. Lielākā no tām atainoja meiteni ar melnu gaili rokā. Figūriņas izkrāsoja citi Mamontova, kā tagad sacītu - firmas, darbinieki. Lellei tika dots tolaik Krievijā populārais Matrjonas vārds, tā simbolizēja auglību. Tā kā krievi pārveido gandrīz visus personvārdus, arī lelle no Matrjonas kļuva par matrjošku.
Lelles popularitāti saista ar Pasaules izstādi Parīzē, kur Krievijā ražotā rotaļlieta saņēma bronzas medaļu. Arī 20. gadsimta sākumā matrjoškas apceļoja vairākas starptautiskas izstādes un iepatikās apmeklētājiem. Pagājušā gadsimta sākumā Vācijā tika pārdotas Japānā ražotas matrjošku kopijas. Nu vairs nevarēja saprast, kurš no kura ko nozadzis. Tikmēr Krievijā īpaši gatavotas matrjoškas dāvināja kāzās, jubilejās, par godu kādam notikumam... Rotaļlieta vairs nebija Mamontova uzņēmuma ekskluzīvs produkts, bet sāka piederēt tautai. Proti, amatnieki dažādos Krievijas reģionos vēderainās lelles izgatavošanā ieviesa savus knifus, un zinātājs spēja noteikt, kur matrjoška izgatavota. Bet kur un kā šī rotaļlieta radās? Pat par Krievijas versiju ir vairāki jautājumi. Piemēram, Zvjozdočkins savās atmiņās neesot pieminējis mākslinieku Maļutinu. Varbūt aizmirsa nejauši, varbūt tīšām. Kā nekā, Zvjozdočkina atmiņstāsti tapuši apmēram 50 gadus pēc matrjoškas izgudrošanas Krievijā. Un par japāņu dievību Fukurumu atveidojušo lellīti, ko Mamontova kundze pārvedusi no Japānas, arī ne vārda... Starp citu, Zvjozdočkins esot rakstījis, ka sākumā viņš izgatavojis figūriņu, kurā ievietoja tikai vienu lellīti, pēc tam matrjošku no sešām «sastāvdaļām». Tās varētu uzskatīt par pašām pirmajām, ja vien matrjošku muzejā nebūtu astoņu leļļu matrjoška, priekšautā, ar gaili rokā. Tā tiek uzskatīta par pašu pirmo Krievijā radīto šāda veida rotaļlietu...