Aktrise Svetlana Bless-Puķe nesagaidīja savu 80. dzimšanas dienu. Iespējams, viņa sacītu, ka apaļš gadskaitlis nav būtisks. Viņu atceras un atcerēsies vispirms jau komiskās Žurkas Kornēlijas lomas dēļ, jo viņa bija profesionāla klaunese. Viņa dāvāja dzīvesprieku. Smīdināja. Ironizēja. Ļāva smieties caur asarām. Bet tie cilvēki, kuri citiem šķiet jautri, mēdz sevī slēpt dziļus un tumšus emocionālus atvarus. Viņus var viegli ievainot. Viņiem ļoti sāp. Žēl, ka šo plāno aizsargslānīti notrauc bez pietātes un žēlastības.
Visiem nav lemts būt klātesošiem tautā mīlētu cilvēku dzīvē, bet to kaut cik var kompensēt dažādu gadu sarunas. Tiešām, iesākumā bija vārds, un pie vārda mēs tveramies, lai atsauktu atmiņas par cilvēku. Par aktrisi Svetlanu Bless, par Sveķi, kā viņu dēvēja Nacionālajā teātrī.
Svetlana Bless-Puķe (dzimusi Bodniece) dzimusi 1942. gada 4. novembrī Krievijā, Omskas apgabalā. Beigusi Rīgas 5. vidusskolu, mācījusies Latvijas Valsts Universitātes Ekonomikas un juridiskajā fakultātē. Kopā ar teātra kritiķi Gunāru Treimani uzrakstītajā grāmatā «...jo bij tas muļķa klauns...», kas iznākusi izdevniecībā «Antēra» 2002. gadā, aktrise stāsta: pēc kāzām ar savu pirmo vīru un pēc viņa iesaukšanas armijā vakaros studējusi, bet dienā strādājusi prokuratūrā. Šo darbu pametusi pēc tam, kad kolēģe prokuroram uz galda nolikusi pašas dzemdēto un nožņaugto mazuli.
Beigusi Cirka un estrādes mākslas skolu Maskavā, Klaunādes un muzikālā žanra nodaļu. Strādājusi Valmieras Drāmas teātrī (1969-1976). Kopš 1977. gada bijusi Nacionālā teātra aktrise, kur piedzīvojusi arī profesionāla rūgtuma mirkļus. Uz brīdi atkal atgriezusies Valmieras teātrī un nav slēpusi, ka Valmiera viņai nav mīļa.
Viena no aktrises visu laiku spilgtākajām lomām kopš 1994. gada bija Žurka Kornēlija. Par nopelniem «politiskās kultūras» laukā 2000. gadā aktrise saņēmusi «Spēlmaņu nakts» speciālbalvu. Viņa atzinusies, ka ļoti paticis spēlēt Žurku Kornēliju. Par to pārliecinājās tie teātra draugi, kuri redzējuši šīs izrādes. Bieži scenārijs mainīts pēdējā brīdī, lai aktualitātes trāpītu kā kulaks uz acs. Aktieru spēja improvizēt bija izcila. Bet apgalvot, ka tā bija aktrises mīļākā loma... Tomēr ne. «Nevaru teikt, ka tā man bija mīļākā loma. Bet Žurka bija Žurka. Viņa bija skaista - ar katru gadu bagātāka. Bija nokārusies ar zeltiem un dimantiem. Meitenes mani bija tiešām skaistu uztaisījušas. Es biju laimīga, ka es piedzīvoju šādu laiku. No Žurkas izgāja tautā daudz kas. Man viena meitenīte teica, ka viņa visu no galvas zinot,» sarunā ar žurnālisti Daci Ezeru 2016. gadā sacīja Svetlana Bless.
Sākās viss skarbajos 90. gados, kad Žurkas Kornēlijas lomā iejutās Svetlana Bless, bet Circenis Cirča bija Jānis Skanis. Režisors Edmunds Freibergs intervijā žurnālā «Māja» atsauc atmiņā, kā viss sākās: «Mēs sākām šo tradīciju Teātra dienā - raibu programmu veidojot. Uz skatuves parādījās tēli no izrādēm - dziedāja un dejoja. Man vajadzēja kādu, kurš savāc kopā visu programmu. Uzreiz iedomājos par Svetlanu Bless, ka viņa tā varētu būt. Bet kas viņa varētu būt? Teātra apkopēja, kas naktī uz skatuves kaut ko tīra?» Aktrise vienu dienu atnākusi un teikusi - nē, apkopēja jau esmu bijusi, domājot, ka varot būt teātra Žurka.
«Tas sākumā nebija politiskais kabarē, tā bija raiba programma. Pēc tam Alfrēds Jaunušans teica: «Tā Žurkas ideja baigi laba, vajag to attīstīt.» Nākamajā gadā veidojām atkal Teātra dienas programmu, kur dominēja numuri no izrādēm. Tad vajadzēja, lai dialogs būtu, un parādījās Jānis Skanis, un viņi kļuva par partneriem,» stāsta režisors.
Publikai paticis, un aktieri un režisors sapratuši, ka jāliek iekšā visas politiskās, sociālās aktivitātes - to, kas notiek dzīvē. Aktieri apsmējuši daudzus pēdējā laika notikumus ar politiķiem. Viņi spēja un prata būt trāpīgi un asi un balansēt uz gaumīgu joku robežas. Savus uz grauda ņemtos politiskos «varoņus» viņi nepazemoja un neizgāza žulti pār tiem.
Biļetes uz izrādi abiem aktieriem tolaik bija kā konvertējamā valūta. Gājuši pie dakteriem ar biļetēm. Vai arī - lai kaut ko iegādātos. «Es biju iegājusi Valmieras universālveikalā, pienāk vīrietis un sieviete - piedodiet, vai drīkst jums pieskarties? Domāju - nu tā, psihoterapija! Kad dzīvoju Rīgā, man par velti deva daudzus produktus. Uz ielas nāca klāt cilvēki un sveicināja. Prasīja autogrāfus. Aizgāju uz veikalu sunim pēc pārtikas. Meitenīte prasa: «Jums nav papīrītis?» Es saku: «Nē, tikai čeks.» Autogrāfu! Viens kungs Valmierā pienāca klāt un teica: «Es ar jums izaugu!» «Kā to saprast?» «Nu, ar Žurku!» Tā ir vidējā paaudze, kas izaugusi ar Žurku, par vecāko paaudzi vispār nav ko runāt! «Žurkā» visi notikumi bija jāizspēlē mūsu garā, mūsu varā. Ulmanis atbrauc uz Valmieru un saka - jūs mūs tur tā un šitā. Mēs visus izspēlējām, bet jūs kaut kā tikāt cauri,» atcerējās māksliniece. «Žurkas» aktierus sauca uz valdības kancelejas Jaungada pasākumiem un Ziemassvētkiem. Par to liecina saglabātās fotogrāfijas.
Kāda bija panākumu atslēga? Edmunds Freibergs domā, ka pirmām kārtām tas ir aktieru talants, viņu brīnišķīgā humora izjūta, viņi precīzi uzbūra savus tipāžus. Bless un Skanis šad tad lūdza publikai kaut ko kopā ar viņiem izdarīt. Tas bijis īpaši jauki un radīja aktieros lielu gandarījumu. Ja arī kaut kas nojuka, publika to saprata, jo improvizācija tapa uz vietas.
Ieva Struka Svetlanai Bless veltītajos atvadvārdos atgādina: «Nacionālajā teātrī viņa ierodas 1977. gadā un viņai tiek piedāvātas samērā mazas lomiņas, kas nesagādā ne slavu, ne prieku, ne gandarījumu, to viņa gūst ārpusteātra programmās, runājot feļetonus un humoreskas kopā ar tādiem pašiem humormīļiem kā Egons Maisaks un Edmunds Freibergs un apceļojot visu Latviju. Šādā veidā, pat ja to varētu uzskatīt par piepelnīšanos ārpus darba laika un vietas, Sveķis uzaudzē profesionālos muskuļus savas dzīves lielajam iznācienam Teātra dienas rēvijā, kur gandrīz 10 gadus, gandrīz 40 vakarus pēc kārtas pie pārpildītām zālēm analizē Latvijas politiķus un viņu pieņemtos lēmumus šķietami nevainīgā ampluā - mītiskā, zem skatuves mītošā Teātra žurka, vārdā Kornēlija. Kornēlijas «tēvs» ir Edmunds Freibergs, tolaik teātra galvenais režisors, un abu prasme asprātīgi apspēlēt politiskos notikumus no klubu un kultūras namu lokālajām skatuvēm uznāk uz Nacionālā teātra lielās skatuves. Par šo mūža darbu Svetlana Bless 2000. gadā saņem «Spēlmaņu nakts» žūrijas speciālbalvu, tādējādi «legalizējot» humora un satīras nozīmīgo lomu sabiedrībā, par spīti tam, ka ne visi cilvēki, bet vēl jo vairāk ne visi politiķi ir apveltīti ar humora izjūtu un spēj pasmieties paši par sevi.»
Skatītāji uz Žurku gāja vairākkārt, lai gan tas nebija vienkārši, jo biļetes maksāja visai dārgi. «Ir ko atcerēties, un var notraust kādu asaru arī,» sacīja aktrise. Un var saklausīt vērmeles rūgtumiņu: «Es personīgi Žurku izdomāju un tāpēc esmu ļoti lepna. Vēl joprojām tiek izmantots šis brends. Bez atlīdzības un vienkārši nekaunīgi izmantots, bet es jau sen esmu nospļāvusies par to.»
2004. gada 1. aprīlī bija Žurkas Kornēlijas atvadu benefice. Teātra Žurka uz skatuves atgriezās 2009. gadā, bet 2011. gadā Viktors Runtulis, Jānis Skutelis un Mārtiņš Egliens veidoja izrādi «100 grami Žurkas». Bez Kornēlijas un Circeņa.
«Svetlana Bless ir prātam neaptverama - no vienas puses, brīžiem iekrīti debesīs, brīžiem ellē. Svetlana ir Skorpions, un viņa ir emocionāla un jūtīga. Pāri visam apbrīnojama humora izjūta un spēja kontaktēties ar partneri. Un viņai ir laba sirds. Viņa pabaros svešu kaķi un nabagam atdos visu savu pensiju,» atceras Jānis Skanis.
«Netamborēju, nešuju, man labāk nelāpīts nekā lāpīts. Es vienkārši neprotu. Man visu darīja vīrs. Viņš bija teātrmīlis un saprata visu, ko vajadzēja saprast,» par savu dzīvesbiedru Ādolfu Puķi teikusi Svetlana Bless. Un puspajokam izstāstījusi, ka neprot pļaut ar izkapti, jo «vīrs savulaik neiemācīja. Kad pirmoreiz ieraudzīja, ka es mēģinu to darīt, kļuva bāls un spēja tik uzsaukt: «Nevajag!» Skaidrs, ka pārbijās. Jo mēs abas ar izkapti pārvietojāmies ķenķerveņķeriski... Neapšaubāmi - skaists skats».
Viņa arī šķelmīgi atzinusies: «Man patīk ūdeņi. Savulaik pat sapņoju par jūrnieka karjeru un braukt tālās jūrās. Mamma atvēsināja, ka tur meitenes nemaz neņemot. Pati sapratu, ka man ir jūras slimība, un pat nemēģināju turp iet. Tomēr, ja tā padomā: būtu aizgājusi, kaut vai uz baržas plivinātos. Čakli drēbes mazgātu un, kamēr tās žūst, vērotu, kā krasti slīd garām... Es piekrītu tiem zinātniekiem, kuri teic, ka mēs visi nākot no ūdens. Ūdens dēļ arī aktiera profesiju izvēlējos. Pat Blaumanis zīmīgi teicis: «Ūdens, brāl, ūdens...»»
Starp citu, Žurkas Kornēlijas tēlā viņa ielikusi komunālajā dzīvoklī sastapto cilvēku raksturus. 2005. gada oktobra beigās laikrakstā «Rīgas Balss» publicēta informācija, ka no trim māksliniekiem dzīvoklis ticis tikai vienam. Par īpašiem nopelniem pašvaldības piešķirto dzīvokli pagaidām saņēmusi tikai aktrise Svetlana Bless - viņa pašlaik iekārtojas jaunajā mītnē Purvciemā. Abiem pārējiem māksliniekiem - baletdejotājam Genādijam Gorbaņovam un režisorei Laimai Žurginai - pašvaldībai pagaidām nav ko piedāvāt. Visai skopajā ziņā teikts, ka jaunajam dzīvoklim nepieciešams kosmētiskais remonts, taču aktrise apņēmusies to lēnā garā veikt un dzīvokli pieņēmusi. Mākslinieci esot apmierinājusi gan māja, gan vieta, kur tā atrodas. Iepriekš Svetlana Bless jau daudzus gadus dzīvoja divistabu dzīvoklī Torņakalnā.
«Veselībai sašķoboties un Kornēlijas un Circeņa savienībai noejot no teātra skatuves, kritiens vientulībā un nevajadzības sajūtā būtu bijis baiss, ja ne Ieva [Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe]. Viņas ģimene tad arī rūpējās par to, lai dzīves nogalē Sveķim tomēr būtu par ko priecāties. Un bija. Par spīti visam,» atvadvārdos Latvijas Nacionālā teātra vārdā raksta Ieva Struka.
Par Valmieru, kur pārcēlās, lai būtu rokas stiepiena attālumā no meitas Ievas Puķes un znota Krišjāņa Salmiņa ģimenes, Svetlana Bless runājusi kā par neatgriezeniski zaudēto jaunības zemi. Aktrise apgalvoja, ka arī režisoram Oļģertam Kroderam Valmiera nav bijusi sirdij tuva. Un Svetlana Bless atkal ir Valmierā. «Tāda dīvaina sajūta, ka esmu šeit, Valmierā. Šķiet, viss sākas no jauna, jo ļoti ilgs laiks - nepilni četrdesmit gadi - pagājuši. Tas ir daudz. Turklāt es nepārcēlos uz šejieni, lai spēlētu teātri. Kad vīrs nomira, domāju: nekad uz skatuves vairs nekāpšu. Biju nolēmusi visu ar teātri saistīto aizslēgt ciet. (..) Daudzi zina, ko nozīmē zaudēt tuvu cilvēku. Un katrs arī zina, kas ir vientulība. Cilvēks vienmēr ir vientuļš, kaut arī viņam blakus ir citi. Bet ja pēkšņi arī tava tuvākā nav... (..) Ilgi par to Rīgā domāju: braukt - nebraukt, braukt - nebraukt,» aktrise ir bijusi atklāta sarunā ar Intu Kārkliņu (žurnāls «Māja», 2012. gada novembris).
Kad Oļģerts Kroders kļūst par Nacionālā teātra galveno režisoru, Sveta Rīgā jau desmit darba sezonām pāri tikusi, pirmajā - 1977. gada maijā - Ingunas Pinnes komēdijā «Lielā cerību stunda» veiksmīgi nospēlējot Lūciju, «sievieti ar neaizdzijušu dvēseli». Kopīgā darbā abi vairāk gan nesatiekas nekā satiekas, jo Nacionālajā teātrī režisoru daudz. «Sākumā Kroders man neko nedeva spēlēt,» atcerējusies aktrise. «Bet tad pēkšņi piešķīra lomu Moema «Teātrī». Biju Dollija, dublējos ar Māru Zemdegu. Ļoti patika strādāt «Bernardas Albas mājā», kur spēlēju māti. Man tur bija viss: puņķi, smiekli, asaras... Ar prieku spēlēju viņa iestudētajā «Hamletā», ko kritika, manuprāt, nenovērtēja. Abi ar Neimani bijām kaprači. Mēģinājumā Kroders ieteica: «Ej publikā, paprasi kaut ko...» Pateikt ko tādu - mans jājamzirgs... Aizrāvos: iesaistījām no rekvizitoriem aizņemto kanārijputniņu, diedelēju no cilvēkiem sērkociņus, pat brokastojām, kapu rokot. Kroderam mūsu dullības bija pa prātam. Kad teātris svinēja jubileju, aktieri gāja izrāžu kostīmos, mums Olis ieteica iet kapraču tērpos, taču Freibergs neatļāva. (..) Ar Kroderu man sapasēja, viņš saprata humoru. Bija mākslas cilvēks, radīts tikai mākslai. Jā, viņš šad tad runāja visu ko, taču īstenībā bija kautrīgs. To sapratu jau tad, kad pirmos gadus nostrādājām kopā. Un joprojām parakstos zem katra viņa teiktā vārda 90. dzimšanas dienas sarīkojumā: «Visa pamatā ir kultūra. Ja ir kultūra, viss zeļ un plaukst. Ja tās nebūs, nekā cita arī nebūs. Arvien sāpīgāk ir vērot pašreiz notiekošo attieksmē pret kultūru.»»
Inta Kārkliņa raksta: «Ja samēro Svetas gandrīz 35 gadus Nacionālajā teātrī un atveidoto lomu skaitu, plus vēl klāt liek «lielo» un «mazo» lomu mērauklu, bilance, pat skaitļu valodā izteikta, droši vien varētu būt tīkamāka. Taču mana sarunu biedre jau nojauš, ko es varētu teikt, un aiztaupa to. «Kādā no intervijām Ieva par mani sacīja: «Viņai nepaveicās.» Es domāju: nē, man paveicās. Esmu taču piepildījusi piecu gadu vecumā komunālā dzīvokļa virtuvē citiem skaļi pausto sapni: «Būšu... akrisa.» Esmu spēlējusi uz lielām un mazām skatuvēm, zem grezniem jumtiem un cauriem jumtiem, zem zilām debesīm... Gan saulīte mani apspīdējusi, gan lietutiņš tīru mazgājis... Strādājusi ar dažādiem režisoriem (te arī vietā aktrises neliekuļotā atzīšanās mīlestībā: «Es režisoram viegli pieķeros. Viņš man ir Dievs tajā brīdī»), dažādu autoru lugās, spēlēju kopā ar dažādiem kolēģiem. Allaž esmu izrādei veltītos aplausus uztvērusi arī kā sev domātus, neatkarīgi no tā, vai paklanīties tieku pirmā vai pēdējā. Esmu darījusi darbu, ko ļoti mīlu. Tātad - man ir veicies.»
Bet vārds «veicies» var arī nebūt īstais, lai raksturotu Žurkas Kornēlijas pienesumu aktrises radošajā biogrāfijā. Lai iegūtu tādu popularitāti, pat zvaigžņu stāvoklim vajadzēja būt īpašam.» Kornēlija kopā ar Cirču un režisoru Freibergu būtu glābusi Latviju vēl un vēl, «taču vienpavasar kļuva skaidrs, ka tik apjomīga glābšana vairs nav nepieciešama, vajadzēs tikai 100 g... Daļa skatītāju šos 100 g saprot kā neprecīzi nosvērtu aizņēmumu no Kornēlijas popularitātes, citi kā jaunā projekta kvalitātes raksturojumu...
Tikām Sveta ar enerģisku rokas žestu stumj šo atmiņu sadaļu prom. «Pietiek. Šī pauniņa ir aizsieta. Varbūt kādreiz... No Žurkas es esmu atvadījusies. Paldies! Tas bija skaisti,»» atkal jau jācitē Inta Kārkliņa žurnālā «Māja».
Svetlana Bless nosmējusi, ka Kornēlijas un Circeņa tradicionālo sasveicināšanās frāzi «Skoļko ļet, skoļko zim!» jeb «Cik daudz laika pagājis!» gan drīkstot lietot uz nebēdu. Tā jau sen folklorizējusies.
Māte un meita, Svetlana Bless un Ieva Puķe, pirmoreiz satikušās uz vienas skatuves Valmierā traģikomēdijā «Mātes un meitas». Aktrise sacījusi: «Nekā diža, ko atcerēties, partnerības mums gandrīz nekādas. «Mērnieku laikos» viņa bija mazā Anniņa, es - Oļiņiete. «Mamurē» arī mums nebija nekā kopēja, tikai skatuve, uz kuras iegadījāmies divu metru attālumā viena no otras. Nu, drusku kaut kādas radu saites savijās «Skroderdienās», viņa bija Ieviņa, es - Pindacīša.»
Kā tas ir - spēlēt kopā ar bērnu? «Grūti. Mums ar meitu apgriezieni nesakrīt. Viņai īstais ātrums, es buksēju... Ievai, manuprāt, vajadzētu mācīties par režisori. Jo viņa visu precīzi un ātri aptver: tas ir tā, tas ir tur... Bet es sēžu. Ne jau nu gluži mazvērtības kompleksa pārņemta, tomēr atzīstu, ka nevaru tik strauji. Ieva tam netic: kā nevari, tu kā zirgs te ņemies... Sāku smieties - pēc dzīvnieku horoskopa es tiešām esmu Zirgs.»
2012. gadā, sarunā neslēpjot, ka «Mātēs un meitās» loma rokā devusies grūti, aktrise atcerējusies, ka savulaik, kad strādājusi Valmieras teātrī, kādunakt viena pati mēģinājumu zālē ieslēgusi visas gaismas un mēģinājusi līdz rītam. Pēc tam no mutes mutē vēl ilgi klīduši stāsti, kā «Sveķis naktīs mēģina».
...Bet kā skanēja «Āksta dziesma», kuras nosaukums, mazliet pārfrāzēts, likts Svetlanas Bless un Gunāra Treimaņa grāmatas nosaukumā? Kad Dieva priekšā stājās āksts, Dievs piecēlās no sava troņa un vienīgais nesmējās par muļķa ākstu. Viņš... raudāja.
