Elita Veidemane / Viedokļi

Nule ciemojos Lietuvā – šoreiz ne tikai caurbraucot, bet gan vērīgāk ielūkojoties dažu nelielu pilsētu ikdienā. Piemēram, Roķišķi. Klusa pilsētiņa, kuras lielākais lepnums ir siera rūpnīca, leģendārais koktēlnieks Longins Šepka, grāfa Tīzenhauza deviņpadsmitā gadsimta vidū būvētā, izcili daiļā katoļu baznīca, kas viņam izmaksājusi vienu miljonu cara zelta rubļu, un līdz šai dienai perfekti saglabātā pils, kurā savulaik dzīvoja viņa ģimene. Interesanti, vērā ņemami apskates objekti. Man nav zināma pilsētas vadoņu taktika tūristu piesaistē, taču sestdienas pievakarē pilsēta izskatījās kā ar vēja slotu izslaucīta, pa ielām nepastaigājās nedz vietējie, nedz iebraucēji, un nekur nebija iespējams ieturēt vakariņas.

Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs piedāvās politiskajiem spēkiem paklusēt par nacionālajiem un vēstures jautājumiem, jo tie etniski šķeļot sabiedrību. Minēto tēmu trīs gadu moratorijs, viņaprāt, būs pietiekams, lai šajā laikā partijas varētu vienoties par sociāli ekonomisko problēmu kopīgu atrisināšanu. Tāds pragmatiska politiķa piedāvājums, sak, domāsim labāk par to, kā dabūt pēc iespējas biezāku desmaizi, nevis par to, kāds ir tās vēsturiskais un etniskais vēstījums. Protams, Urbanovičam taisnība: desas vēsture ir īsa un miglaina, turklāt tā nerunā nekādā valodā. Tāpēc to vieglāk apgūt, jo tā garšos gan latviešu nacionālistam, gan krievu šovinistam. Kā smejies, katram sava desa tuvāka.

Kaut arī daudzos interneta portālos vislasītākā ziņa bija par to, ka Monako princis Albērs II un viņa jaunlaulātā sieva princese Šarlēne nenakšņo vienā gultā, cilvēkus tomēr uzrunāja arī dažādu radošu un politisku personāžu valstiskā sāpe, kas tapa jo dienas jo asāka.

Nule izlasīju Māra Ruka grāmatu Spridzinātāji. Piesaista tumšsarkanais vāks, uz kura kā nepareizi nodrāzts zīmulis slejas Pārdaugavas t. s. uzvaras pieminekļa siluets, pārsvītrots ar grāmatas nosaukumu, veidojot kroplīgu, ar piecstaru zvaigznēm izrotātu krustu.

Jau pāris dienas apkārt, kā saņēmu vēstuli no Intas – jaunas un skaistas atraitnes, kuras vīru savas mājas pagalmā pirms dažiem gadiem bezjēdzīgi nosita divi bandīti. Nosita dažu latu dēļ. Toreiz Inta bezgalīgās bēdās juta, ka beidzas viņas laimīgā dzīve, juta, ka viņa nomirst līdz ar vīru, tomēr pie dzīvības noturēja doma, ka viņai taču ir divas meitiņas, kurām mamma būs vajadzīga vēl vairāk nekā pirms tam – laimīgajā dzīvē. Inta sažņaudza sirdi dūrē un piespieda sevi piecelties kājās, saprotot, ka sakņupusi un vārga viņa nevienam nebūs vajadzīga, arī meitām ne.

Plānprātības ģenerāļu uzsāktais karagājiens pret Daugavu, kuru – pēc viņu pārliecības – vajadzēja pārvērst par kuģojamu plančku, par laimi, aplauzās pusceļā: nepagāja ne pusgads, un Latvijas valdības izveidotā darba grupa, kurā ietilpa Ārlietu, Ekonomikas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, kā arī Latvenergo amatpersonas, brīnumainā kārtā tomēr publiski atzina šā projekta absurdu.

Liepājas apriņķa Mežstrautos, kas atradās Rucavā, tur dzīvojošais Šēpera kungs neilgi pēc 1941. gada 14. jūnija saņēma vēstuli no Pūķu ģimenes. Īsa, satraukta, neziņas un izmisuma tumsas piesātināta bija šī vēstule:

Oligarhu izvades pasākums bija kā laikus pasniegta karote precīzi noteiktā ēdienreizē. Gaumīgi greznota ar dažu sabiedrībā zināmu cilvēku klātbūtni un dezinficēta šķīstā oligarhu sadedzināšanas ugunī.

«Piedrāžam prezidentu!» spalgi iesaucās kāds pusaudzis, kad pa Saeimas durvīm nule iznākušais jaunievēlētais valsts vadītājs Andris Bērziņš, mulsi smaidīdams, mēģināja izspraukties cauri satracinātajam pūlim.

«Pie mums prezidentus no bērna kājas neaudzina,» izteicās kāds labs Valda Zatlera paziņa, «un Latvijā nav arī prezidenta kursu. Tāpēc nevajag pārmest Valdim neprasmi iekļauties kaut kādos iedomātos rāmjos, kurus radījuši tie, kuri nekad nebūs prezidenti.» Paziņa, kurš negribēja, lai viņu publisko, vēl piebilda, ka tas uzvalciņš, kurā prezidentu mēģināja iestūķēt viņa izvirzītāji, ir izrādījies par šauru un par neērtu.

Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš nule izteicās, ka Valsts prezidentam Valdim Zatleram pēc Saeimas negatīvā balsojuma par Šlesera iespējamo izdošanu KNAB kratīšanai būtu „ļoti nopietni jādomā” par Saeimas atlaišanu.

Man noteikti būtu grūtības iegūt izglītību dzimtajā – latviešu – valodā, ja es dzīvotu Krievijā. Tikpat lielas šīs grūtības būtu, ja es dzīvotu, piemēram, Francijā, Spānijā vai jebkurā citā valstī. Jo tur valsts valoda ir titulnācijas valoda un tur valsts apmaksā pamatizglītību, kas tiek sniegta šīs valsts valodā. Protams, ir nianses, taču tās nemaina lietas būtību.

«Jaunā informācija par KNAB priekšnieka Vilnīša iespējamiem pārkāpumiem varētu būt šā biroja uzsāktā pārbaude sakarā ar Dombrovska varbūtējo atrašanos interešu konfliktā,» ironizējot par valdības vadītāja neseno paziņojumu, bilda kāds politiķis. Pirmdien Dombrovskis atklāja, ka par Vilnīti iegūtā informācija esot «pietiekami nopietna, lai pagarinātu darbības laiku ģenerālprokurora vadītajai komisijai, kura izvērtē Vilnīša atbilstību amatam». Par informācijas saturu premjers klusēja, jo tā, raugi, esot slepena. Martā valdība pieņēma lēmumu izveidot komisiju, kas vērtē Normunda Vilnīša atbilstību amatam, taču komisijas locīklas bijušas valstiski tik ļoti aizņemtas, ka nav spējušas laikus tikt galā ar sarežģīto KNAB priekšnieka izpēti, tāpēc komisijas pilnvaras esot jāpagarina vēl uz mēnesi.

«Prezidenta vēlēšanas ir tāda pārbaudes spēle bez noteikumiem,» spriež sociologs Aigars Freimanis. «Tā ir iespēja politiskajiem konkurentiem izvilloties, liekot lietā jebkurus paņēmienus – arī neatļautus.»

«Mani politiskais huligānisms plēš vai pušu, man ļoti grūti valkāt manu saskaņas žaketi,» negaidīti atklāja Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs, aprīļa beigās atbildēdams uz krievu interneta portāla imhoclub.lv jautājumiem.

Tautas skaitītāji diez vai sagrabinās divus miljonus Latvijas iedzīvotāju: ne tikai tāpēc, ka daļa cilvēku vienkārši nevēlas tapt saskaitīti, bet galvenokārt tālab, ka pēdējos gados prom no Latvijas devušies ap 200 000 tautiešu, zaudējot cerības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi savā dzimtenē Latvijā.

Reiz dzīvoja Saimnieks un viņa Suns. Saimnieka vienīgais uzdevums bija savākt Suņa kakas, tās sakaltēt un par mērenu samaksu izdalīt mazdārziņu īpašniekiem zemes mēslošanai. Viss notika, peļņa tecēja Saimnieka kabatā, arī Suns jutās laimīgs – mūža maize tak nodrošināta.

Kāds mans draugs nesen izteicās: «Mēs varētu japāņiem zemi piešķirt, lai palīdz celt mūsu valsts ekonomiku. Tas tiešām būtu labi: mēs Japānai piedāvātu daļu Latvijas teritorijas bez maksas un bez nosacījumiem. Lai uzceļ Saules pilsētu un ar savu piemēru parāda mums, ko nozīmē būt stipriem. Es atdotu savu Jūrkalnes zemesgabalu. Kā tu domā, vai šāda akcija būtu iespējama? Proti, ziedot zemi ar konkrētu mērķi. Lai ceļ pilsētu, japāņu skolas un dzīvo bez bailēm no radiācijas. Domāju, tur ir daudz cilvēku, kam vairs nebūs, kur atgriezties. Man šķiet, ka tikai kaut kas tāds – pirmajā mirklī pilnīgi neprātīgs un dīvains – varētu palīdzēt izdzīvot mūsu pašu valstij. Vienīgi – kā to realizēt?»

"Valsts prezidenta amata kandidāta Valda Zatlera bijušais kolēģis, ķirurgs ar "zelta rokām" Āris Auders prasīja naudu no pacientiem un par to tika notiesāts. Zatlers neesot prasījis, taču atzīst, ka ņēma, ja viņam deva, un vēlas kļūt par Valsts prezidentu."

"Riebeklis nr. 1 visu pērno gadu špionēja, cik litru ūdens pārplūst pāri Rīgas hesam, bet riebeklis nr. 2 gribēja uzzināt, cik kotlešu apēda Muļķu partijas priekšsēdis, vēlēšanu naktī veidojot koalīciju ar Pamuļķu partiju.

"Bet mums, zināt, ir plāns," šķiet, saguris no bezjēdzīgās nodarbes, nopūtās policists, apturot manu auto pēc nenozīmīgas ātruma pārsniegšanas. Likumsargs apgalvoja, ka tiešām eksistē šāds plāns: mēneša laikā esot jānoķer konkrēts skaits satiksmes noteikumu pārkāpēju.

Redakcijas rīcībā nonākuši vairāki dokumenti, kas stāsta par Jūrmalas domes un tai pakļauto SIA finansiālo darbību. Viens no dokumentiem ir vēstule, ko pieci Jūrmalas domes deputāti 27. janvārī nosūtījuši vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Raimondam Vējonim.