Nule ciemojos Lietuvā – šoreiz ne tikai caurbraucot, bet gan vērīgāk ielūkojoties dažu nelielu pilsētu ikdienā. Piemēram, Roķišķi. Klusa pilsētiņa, kuras lielākais lepnums ir siera rūpnīca, leģendārais koktēlnieks Longins Šepka, grāfa Tīzenhauza deviņpadsmitā gadsimta vidū būvētā, izcili daiļā katoļu baznīca, kas viņam izmaksājusi vienu miljonu cara zelta rubļu, un līdz šai dienai perfekti saglabātā pils, kurā savulaik dzīvoja viņa ģimene. Interesanti, vērā ņemami apskates objekti. Man nav zināma pilsētas vadoņu taktika tūristu piesaistē, taču sestdienas pievakarē pilsēta izskatījās kā ar vēja slotu izslaucīta, pa ielām nepastaigājās nedz vietējie, nedz iebraucēji, un nekur nebija iespējams ieturēt vakariņas.
Nākamajā dienā mēģināju izprovocēt kādu lietuvieti uz atklātību: vai jūs nebūtu ar mieru, ja jūsu pilsētā norisinātos kāds popmūzikas festivāls, piemēram, tāds kā Jūrmalā Jaunais vilnis? Sak, tūristu pieplūdums, līdz ar to pieprasījums pēc naktsmājām, restorāniem, krogiem, izklaides vietām un tamlīdzīgi. Pilsēta atdzīvotos! Kazi, pat slavenību aleju pie baznīcas uztaisītu un konkursantu zvaigznes asfaltā ielietu. Lietuvietis, mazliet tā kā izbrīnījies, ar viegli dzirkstošu pašcieņu atbildēja: «No Roķišķiem neviens gan nav aizbraucis nepaēdis. Bet Jaunais vilnis un slavas alejas... Zināt, tas viss vairāk Jūrmalai piestāv.» Nevarēja īsti saprast: lietuvietis joko vai ir pati nopietnība, apsmaida mūs vai mazliet apskauž?
Ilgi domāju par lietuvieša atturīgo nostāju Jaunā viļņa sakarā. Ir taču neskaitāmas reizes dzirdēts runājam, ka, piemēram, lietuviešu Palanga būtu laimīga, ja šis Krievijas senzvaigžņu izdaiļotais festivāls ar visiem jaunajiem gurķiem pārceltos uz Lietuvas kūrortpilsētu, kas izsenis ir skatāma kā konkurente Jūrmalai. Maskavā mītošie festivāla organizatori – vismaz pagaidām – neraujas uz Palangu, bet Jūrmalas domes domu bīdītāji viņus arī nedzen prom, ar tiem maigi koķetēdami un neteikdami ne jā, ne nē. Pat vēl vairāk – iespējams, tiks noslēgts sadarbības līgums starp konkursfestivāla organizatoriem un pilsētas pašvaldību, un tas nozīmēs, ka dome šajā miljonu pasākumā piedalīsies ar savu finansējuma daļu.
Varam vien iedomāties, ka domei, kā saka krievi, i hočetsa, i koļetsa*. Līdz šim bijusi bezmaksas reklāma pa visu postpadomju telpu, pilsētas uzņēmēji allaž sajūsmā stenējuši, gaisā uzvirmojam diviem vārdiem – Jaunais vilnis! Viesnīcām un restorāniem – salda peļņa, pilsētai – smuki nodokļi. Pilsētā iebrauc tūkstošiem interesentu – kurš gan negribēs pasildīties tajā pašā saulē, kas apspīd Krutoju, Paulu, Pugačovu un Vaikuli? Zvaigžņu redzēt gribētāji un gribētājas stundām gatavi tusnīt svelmē, lai tikai ieraudzītu, kādas štrumbantes ir vecajam puikam Ļeontjevam un vai ādas savilkšanas operāciju dēļ viņš vēl spēj aizvērt acis. Un cik dziļi rozā ir Kirkorova uzvalciņš, un cik noturīgs ir Kobzona uzacu permanentais krāsojums, un... Vienvārdsakot, interese ir nemainīga, var pat teikt – aizvien augoša. Un kā gan Jūrmala varētu atteikties no šāda skatītāju pieplūduma? Un ja vēl pieskaita tos tūkstošus, kas ierodas Dzintaru koncertzālē tikai tādēļ vien, lai citi redzētu, ka es biju tur, tad... Tad komplekts ir pilns.
Nešaubīgi, konkursa un festivāla organizatori šos desmit gadus ir veikuši titānisku darbu, veidojot savu – savu! – pasākumu. Par savu naudu. Ar savām idejām un, protams, savu peļņu. Bet! Viņi izmanto Jūrmalu kā zīmolu, kā neatņemamu šā festivāla sastāvdaļu, kuru nav iespējams aizvietot ar kādu citu kūrortpilsētu, lai arī kādi draudi laiku pa laikam atskanētu. Nu labi, lai izmanto, ja ar cieņu izmanto. Bet tieši cieņas pietrūkst, un tās vietā jūtama tāda bajāriska augstprātība, sak, mēs te kungi un naudasmaki, dancosiet, kā liksim. Dancosiet, domnieki, jo mēs jums 50 ielūgumiņus uz Jauno vilni atmetīsim, dancosiet, kad gribēsim savas bleķa zvaigznes asfaltā pie Dzintaru koncertzāles ielīmēt.
Visu, protams, var izdarīt. Arī zvaigznes salikt kā Holivudā vai kā Liepājā. Un viss būs atraktīvi un pieņemami, jo kūrortpilsētai piestāv raibs muzikālais karnevāls, vasaras tveices uzzīmēts kičs un pat apnicīgie salūti. Jo tā ir kūrortpilsēta. Pat festivāla uzsvērtais krieviskums nekritīs uz nerviem, ja vien mēs pret to izturēsimies ar mierīgu pašcieņu – un ko gan tas var nodarīt, ja mūsu latviskums ir stiprāks par dažām krieviski nodziedātām dziesmām? Vismaz es ceru, ka tas ir stiprāks.
Jaunais vilnis drīz beigsies. Karnevāla dalībnieki – estrādes ilgdzīvotāji, miljonāri un viņu sulaiņi – dosies atpakaļ uz Krieviju. Pēc koncertsezonas beigām Jūrmala atkal taps par mierīgu, klusu pilsētu, kuras lielākais lepnums ir... Jā, kas ir Jūrmalas lielākais lepnums? Domāju, ka mēs to atradīsim un nosauksim. Tāpat kā par savu dzimto vietu zināja pastāstīt lietuvietis, ko satiku Roķišķu pilsētā. Rudenī tukšas būs abas pilsētas. Bet kaut kas – vismaz pagaidām – atšķirsies. Un tā būs viegli dzirkstošā pašcieņa, kuru pamanīju lietuvieša acīs.