«Zināt, kāpēc Zatlers gandrīz katru dienu izgāžas ar saviem tekstiem? Tāpēc, ka viņam vairs nav padomnieku,» vērtējot jaunizceptā politiķa Valda Zatlera publisko izteicienu pērļojumus, prātīgi teic kāds politikas vērotājs.
Iespējams, viņam taisnība: prezidentūras laikā ap valsts galvu spietoja gan vēstures, gan ārlietu, gan sociālantropoloģijas un visādi citādi padomdevēji, ne mirkli nepalaizdami Zatlera kungu aiz acu un ausu robežām, lai valstiskajās sarežģītībās nepieredzējušais dakteris, tēlaini izsakoties, neatstātu ceļgalā kādu lieku skrūvi vai skalpeļa galu. Vairumā gadījumu jau neatstāja ar’, bet tās dažas neveiklības, ko viņš prezidentēšanas laikā paveica, neko daudz nemainīja jau tāpat pelēcīgajās izpausmēs.
Toties tagad pelēcīgumu izgaismo spoži feijerverki, kuros dominē žirinovskveidīga leksika, un tajā netrūkst ne tārpu, ne tanku, ne citu draudīgu ieroču. Bet nevajag nosodīt Zatlera kungu par šiem izteicieniem, jo politikas baudītājiem ikdienas zupa šķistu daudz pliekanāka, ja tajā nebūtu floras, faunas un dažādu metāla priekšmetu. Var pat teikt, ka eksprezidenta valodas iedzimto sulīgumu savulaik nogrieza viņa padomnieki, toties tagad koši publiskās izteiksmes triepieni iekrāso daudzsološa politiķa veidotu nākotnes laimes gleznu.
Lai nu kā būtu ar tiem tankiem un tārpiem, bet nav gluži skaidrs, ko darīt, mīksti runājot, ar nepatiesībām. Cilvēki mulst: varbūt tās nodēvēt romantiski – par plivināšanos vējā? Tā sacīt, uz kuru pusi vējiņš pūtīs, uz to arī lieksimies? Bet, ja kāds neģēlis mēģinās eksprezidentu pieķert locīšanās brīdī, viņu noteikti varēs pasūtīt cirst. Nav ko te braukt virsū svarīgam vīram, kas joprojām dzīvo prezidenta amata izjūtās.
Bet, lūk, mulsuma iemesls. Kad žurnālists uzdod Valdim Zatleram vienkāršu jautājumu par to, vai eksprezidenta kungs pēdējos piecos mēnešos nav mainījis savu viedokli uz diametrāli pretēju, viņš, mētādams vārdu bumbiņas šķietami veiklā pingpongā, beigu beigās izmoka atbildi, teikdams, ka viņš tā nemēdzot darīt. Kā to nosaukt? Par muldēšanu, sīkiem meliem vai par politiķa normālu uzvedību?
Ir vismaz divi gadījumi, kad Zatlers tā mēdz darīt. Viens: dzelzsbetonīgo nostāju attiecībā uz Saskaņas centra aicināšanu koalīcijā Valdis Zatlers zibenīgi maina uz kardināli pretēju, kad saprot, ka nedz divvientulība, nedz trijjūgs kopā ar Vienotību un saskaņiešiem nespīd. Otrs: kad trakā gribēšana nākotnē kļūt par tautas vēlētu prezidentu sabirst politisko stulbību putekļos. Šeit meli redzami kā zeltā izšūti ornamenti. «Tautas vēlētam ir jābūt ne tikai parlamentam, bet arī prezidentam. Kad būsim īstenojuši šo reformu, esmu gatavs būt Latvijas vēsturē pirmais tautas vēlēta prezidenta kandidāts,» – tā solījās Zatlera kungs priekšvēlēšanu reklāmā. Taču nepagāja ne pāris mēneši, lai tas pats kungs, atbildot uz jautājumu par iespējamo kandidēšanu uz tautas vēlēta prezidenta amatu, žurnālistam atcirstu, ka tas ir tikai viņa «fantāzijas auglis», un aicinātu izbeigt «neauglīgo situāciju», jo Zatlera kungam «tādu plānu nav».
Vēl vairāk aizkaitināts tapa netapušais prezidents, kad šo pašu jautājumu viņam uzdeva vēl viens žurnālists. Pīdamies sarežģītās latviešu valodas konstrukcijās, viņš brīdināja sarunbiedru, ka tautas vēlēts prezidents nav jāsaista ar «manu vārdu, uzvārdu vai ar manu personību», piebilstot, ka «arī šobrīd es jau esmu bijis Valsts prezidents». Nu, bet tomēr – vai Zatlera kungs domā kļūt par tautas vēlētu prezidentu? «2014. gadā es jums arī atbildēšu –- jā vai nē. Šobrīd es varu pateikt nē. Nu nekaitiniet mani!» viņš uzkliedza atbildi alkstošajam žurnālistam.
Atskanēja vēl pāris vīzdegunīgi ieknābieni ar nozīmi es uz šo jautājumu neatbildēšu, un Zatlera kungs droši un stabili iepeldēja draudzīgajā netaktisko un melīgo politikāņu pulciņā. Tas, ka Zatlerpartija nav nekāds ētiskuma etalons, ir skaidrs jau kopš pirmsākumiem, un tās titulvadonis ir tikai dižparaugs, pēc kura tiekties visiem šīs partijas biedriem. Bet vienubrīd taču piegriežas lepnība, meli, paštaisnums un juceklība, ar ko kā ar tanku bliež uz priekšu šis nejauši kopā sanākušo cilvēku veidojums, kuru vada spožs ķirurgs, bet nekam nederīgs politiķis. Malā stāvētājiem būtu interesanti vērot, cik ilgi šo profesionāli bezjēdzīgo kopumu spēs paciest pārējie koalīcijas partneri. Bet malā stāvētāju nav. Mēs visi esam šīs situācijas ķīlnieki. Lepnības, melu, paštaisnuma un juceklības ķīlnieki, kuri spiesti noskatīties Zatlera solītajā «jaunajā sākumā», ko viņš tik veiksmīgi ir uzspiedis sabiedrībai.