«Pamatjautājums ir par varu, un tas ir tālu prom no ētiskas dabas prātojumiem. Arī pasakas par vērtībām šādos brīžos nav aktuālas,» komentējot politisko jezgu, teica sociologs Aigars Freimanis.
Tas, cik krampjaini Zatlera Reformu partijas (ZRP) spice ķeras pie pēdējiem salmu plostiem, lai pāri bangojošajam krīzes okeānam trauktos glābt Latviju, liecina par mērķtiecīgu vilkmi pēc varas, nerēķinoties ne ar ko.
Salmu plosta loma šoreiz piešķirta Saskaņas centram (SC), par kura drošo turēšanos uz ūdens ZRP valde guva pārliecību naktī no piektdienas uz sestdienu. Šokētie vēlētāji sestdien no rīta kā ogu norija Zatlerpartijas naktī uzcepto manifestu, kurā partijnieki skaidroja, kālab par trešo partneri uzvēlējušies SC, nevis VL!-TB/LNNK. Taču manifests izskatījās tik perfekts kā gliemis, radot iespaidu, ka tas izperfekcionēts jau pirms vēsturiskās nakts sēdes...
Daudzi no tiem, kuri ārkārtas vēlēšanās urnās iemeta ZRP listes un «pārmaiņu vējus», sestdienas rītā nožēlā koda elkoņos, piktodamies, ka balsojuši par «interfrontes balstītājiem un Latvijas nodevējiem». Pārējie viszinīgi smīkņāja, sak, paši vainīgi. Tostarp partijas līderis Zatlers publiski liekuļoja, klāstīdams, ka SC iekļaušana valdībā «veicinās etnisko saliedētību» (kādā veidā?!), bet Valda Dombrovska aicināšana vadīt valdību «būs skaidrs signāls, ka Latvijā tiek turpināta iepriekšējos gados veiksmīgi sāktā ekonomiskā politika». Atmetot Vienotībai premjera vietu, mēs atkāpjamies no saviem iedzītajiem mietiņiem, tāpēc protiet novērtēt manevrus! Savukārt valdības deklarācijā tikšot iekļauta «terminēta rīcībpolitika tiesiskuma stiprināšanai», kā rezultātā oligarhu mednieks Zatlers nu itin nemaz neredzot pretrunu apstāklī, ka valdībā viņš uzaicina partiju, kuras deputāti balsoja pret atļauju veikt kratīšanu Aināra Šlesera (LPP/LC) dzīvesvietā.
Vienotība, kas iepriekš bija gatava mesties koalīcijas apkampienos ar ZRP, nu vairs nefano par iespējām līgoties prokremliski šļauganajā ZRP un SC laivā. Ina Druviete (Vienotība) sestdien apstiprināja, ka viņa ir «skaidri paudusi savu nostāju, no kuras neatkāpsies ne par matu». Un tā ir: nekādu koalīciju ar SC! Vienotība, pēc viņas domām, varētu būt spēcīga opozīcija. Uz jautājumu, vai viņa būtu gatava izstāties, ja šis politiskais spēks tomēr izlemtu par labu koalīcijai ar ZRP un SC, Ina Druviete atbildēja, ka neesot svarīgi, ko darīs atsevišķi cilvēki, kaut gan viņai jau esot skaidrs, kā viņa rīkosies. Līdzīgi uzskata Kārlis Šadurskis (Vienotība), piebilzdams, ka Vienotība, pēc viņa domām, pašlaik (!) nevienosies kopkorī ar ZRP, bet tikšot iedarbināti «finanšu instrumenti». Kādi? «Amatu krēsli un galdi,» atbildēja politiķis. Pašlaik esot puslīdz skaidrs, ka būšot vairāki, var gadīties, četri cilvēki, kuri pametīs Zatlerpartiju: iespējams, «legalizēsies Jaunupa projekts – Klāvs Olšteins», arī Saeimā ievēlētais Valdis Liepiņš vairs negribot atrasties reformistos tieši SC aicināšanas dēļ. Vienādi vai otrādi: šķelsies un irs viena no partijām – ZRP vai Vienotība. Vai arī abas.
Taču ne tikai ZRP ir kā aptrakusi ar varaskāri. SC pat ir gatavs atteikties (formāli!) no savas sastāvdaļas – Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP), ko vada kompartijas veterāns Alfrēds Rubiks, lai tikai iekļūtu koalīcijā.
Tieši LSP atrašanās Saskaņas centrā ir viens no piedauzības akmeņiem, jo sociālisti joprojām kategoriski aizstāv teoriju, ka saule aust vakaros, proti, ka PSRS nav okupējusi Latviju un ka 1991. gada 21. augustā ir noticis «kontrrevolucionārs buržuāziski nacionālistisks apvērsums», savukārt deportācijas 1941. gadā ir notikušas, lai «izjauktu atklāto un slēpto vācu fašistisko agresoru atbalstītāju darbību», bet 1949. gadā «partijas un padomju darbinieki ar Savienības institūciju atbalstu izšķīrās par padomju varas aktīvo bruņoto pretinieku, viņu atbalstītāju, kā arī to, kuri sabotēja kolektivizāciju ekonomikas agrārajā sektorā, masveida izsūtīšanu uz PSRS austrumu reģioniem.»
Aigars Freimanis uzskata, ka Zatlers ar savu bēdīgi slaveno rīkojumu Nr. 2 gribēja ierakstīt sevi vēsturē. Ierakstīja. Jo citādi nevarēja iedabūt koalīcijā Saskaņas centru.
Bet kurš tad bija īstais saimnieks, kas pateica, ka Valdim jādara viss, lai SC būtu valdībā? «Es liktu uz krieviem,» noslēpumaini piebilda Šadurskis, «Maskavā pērnruden viņš taču bija.» Kā smejies, viss slēptais reiz kļūst redzams. Cēlie mērķi sabirst pelavās, patiesās vēlmes uzmilst kā augoņi, melu mežģīnēm cauri spiezdamies. «Es strādāšu Latvijas tautas labā līdz mūža beigām...» – apgalvo kāds slavens tvītotājs. Kā mēdz teikt: pastāsti to manai vecmāmiņai. Viņa – tur, aiz mākoņiem – varbūt noticēs. Šeit, uz zemes, ir palicis maz tādu ticīgo.